Diemžēl tādi vīri kā Manvels Moreno nekad nepadodas.
Aizgriezusies no loga, viņa novāca no rakstāmgalda mapes, kuras pirmīt bija pētījusi. Tad viņa uzvilka īso ādas jaku un uzmeta plecā milzīgo Tumi firmas somu, kas viņai vienlaikus kalpoja par rokassomiņu un dokumentu portfeli. Viņa izslēdza gaismu un devās uz durvju pusi.
Birojs atradās neliela Viktorijas laikmeta ēkā ar lieliem skatlogiem pirmajā stāvā. Tā bija iespiesta starp bāru un T-kreklu veikalu. Viņa paguva spert otro soli uz lieveņa, kad ap stūri nogriezās Impala, gandrīz notriecot kurjeru uz divriteņa. Riepām skaļi švīkstot, automobilis apstājās pie ugunsdzēsēju hidranta.
Manvels Moreno atgrūda automobiļa durvis un izkāpa. Viņš bija nepievilcīgi vājš vīrietis ar nekoptu kazbārdiņu un mūžam piemiegtām ačtelēm.
- Kur ir Ineša? viņš uzkliedza, draudīgi tuvodamies Zojai.
- Kur ir mana sieva?
- Tiešām nezinu, Zoja atbildēja, un tie nebija meli. Tādu kārtību bija noteikusi viņa pati, jo tiesa nevar pavēlēt cilvēkam atklāt to, ko viņš nezina.
Savilcis muti greizā smīnā, Manvels noliecās uz priekšu tiktāl, ka Zoja varēja saskaitīt matiņus uz viņa nožēlojamā zoda.
- Ineša ir viena bailīga zaķpastala. Pati viņa nemūžam neko tādu neizdarītu. Tu, kundzīt, zini, kur viņa ir. Drīz vien tu pati lūgsies, lai ļauju tev izstāstīt, uz kurieni viņa aizbraukusi!
Ar acs kaktiņu Zoja pamanīja, ka ielas malā parādās sudrabots Ford Taurus. Šajā kvartālā tāds auto varēja izraisīt tikai vienu
- skaļu saucienu la policia. Melnbaltais krāsojums pat nebija vajadzīgs. Automobilis nostājās blakus Chevrolet Impala, un no tā izkāpa divi policisti civilā apģērbā vīrietis un aziātu izcelsmes sieviete.
Vīrieti Zoja pazina. Tas bija inspektors Šons Makejs no Slepkavību izmeklēšanas nodaļas. Viņš vienmēr atnesa tikai sliktas ziņas, taču tobrīd Zoja bija gatava viņu apbērt ar ziediem.
- Varbūt labāk nomierinies, viņa teica Manvelam, jo tev aiz muguras stāv milzīga auguma dusmīgs policists.
Manvels nosprauslājās.
-Jā, kā tad! Vai tad man uz pieres ir rakstīts "stulbenis"?
- Ja jau tu tā saki…
Inspektors Makejs ar plaukstu spēcīgi uzsita pa Chevrolet Impala motora pārsegu. Moreno pagriezās, gandrīz zaudēdams līdzsvaru.
- Ei, kas te…
- Labāk pievaldi mēli, Makejs pamācīja. Šai kundzei ir melnā josta teikvondo. Viņa var iespert tev tik sāpīgi, ka tu nedēļu čurāsi asinis.
- Viņa var nobučot man pakaļu, tas arī viss!
Makejs spēra soli tuvāk Moreno, taču balss šķita patīkama un maiga kā putukrējums.
- Tagad tev droši vien gribēsies braukt mājās. Ieej kārtīgā dušā, ielej sev aliņu un nomierinies.
Moreno savilka dūres, taču patraucās garām inspektoram un devās uz savu automobili, atrāva durvis, iesēdās pie stūres un iedarbināja dzinēju. Tad viņš izbāza pirkstu pa logu un uzsauca Zojai:
- Pasaki Inesai, ka mēs vēl neesam beiguši. Tā lieta vēl nav galā.
- Lai kas ari butu ši Ineša, ierunājās policiste, kad Chevrolet ltnpala ienira satiksmes straumē, viņai labāk turēties no šī puiša jūdzes attālumā. Vismaz līdz brīdim, kamēr viņš nomierinās.
Zoja neko neteica. Dažkārt policija viņai palīdzēja darbā, bet dažkārt ne.
- Vai viss kārtībā, Zoja? Makejs jautāja.
-Jā, paldies, Mak. Paldies, ka uzradies īstajā laikā.
- Ak, gan tu pati tiktu galā.
- Varbūt. Zoja paraustīja plecus. Puisis bija pamatīgi satraucies. Viņa pastiepa roku, lai sasveicinātos ar policisti. Mani sauc Zoja Dmitrova.
- Vendija Lī, sieviete atbildēja. Viņas acīs mirdzēja smiekli un ziņkāre. Kamēr braucām šurp, Makejs daudz par jums stāstīja.
- Tiešām? Zoja palūkojās uz inspektoru, taču viņš nodūra galvu. Zoja prātoja, ko gan viņš kolēģei sastāstījis. Makejs bija izskatīgs vīrietis ar stūrainu zodu un pievilcīgi nevīžīgs. Abu attiecībās allaž valdīja savāds valdzinājums, taču nekas vairāk, jo Makejs bija atklāti atzinis, ka nespēj pieņemt to, ko viņas māte bija darījusi, lai pelnītu iztiku.
- Un pirms dažām dienām ceturtajā kanālā redzēju reportāžu par jums, Vendija Lī turpināja. Par to, kā jūs izveidojāt slepenu palīdzības dienestu sievietēm un bērniem, lai viņi varētu aizbēgt no ģimenes varmākām.
- Dažkārt viņa tiešām palīdz bēgt, Makejs mazliet ērcīgi piebilda. Viņš ne vienmēr atbalstīja darbības veidus, ar kuriem Zoja pelnīja iztiku. Dažkārt viņi nevis aizbēg, bet ietriec lodi nelietim krūtīs vai ar miesnieka dunci izurbj caurumu galvā. Un tad Zoja palīdz viņiem veikt slepkavas ceļu līdz tiesai.
- Dažkart, Zoja attrauca, kad sistēma no tevis novēršas, miesnieka duncis šķiet vienīgais reālais glābiņš.
- Un kurš tad izlemj, kur ir tā līnija, kuru nedrīkst pārkāpt? Kurš izlemj, kad cilvēka nogalināšana ir… Kā tu teici? Ak, jā. Vienīgais reālais glābiņš.
Vendija Lī uzsmaidīja savam kolēģim.
- Manuprāt, reportieris pieminēja ari kaut ko tādu, Mak. Tikai viņš norādīja, ka Dmitrovas kundze sava aizsardzības līnijā izmanto ne tikai vardarbībā cietušu sieviešu un viņu partneru sindroma nianses, bet ari nesavtīgi strādā, lai atbrīvotu tās nabaga sievietes, kuras jau notiesātas un nosūtītas uz cietumu par to, ka nogalinājušas pāridarītājus agrāk, ne tik apgaismotā laikmetā.
- Lūk, kā! Makejs nosprauslājās.
- Labi, tagad pie lietas, Zoja sacīja. Kāpēc atbraucāt?
Makejs no mēteļa kabatas izņēma vairākas fotogrāfijas.
- Pazīsti šo sievieti?
Zoja bija advokāte krimināllietās, tādēļ fotogrāfijas no slepkavības vietām redzējusi ari agrāk. Turklāt Makejs iedeva tikai sejas attēlus, tādēļ redzamu ievainojumu nebija, tikai mazliet asiņu ap iekritušo muti. Taču neskaidrajās, it kā caururbjošajās acīs bija kaut kas tāds, kas iedūra Zojai sirdī kā nazis, un viņa uzreiz saprata lai gan neapjauzdama, kā nonākusi līdz tādam secinājumam, ka nabaga vecenīte nāves brīdī bijusi viena un ļoti baidījusies.
- Nē, nedomāju, ka pazīstu viņu… Vai vajadzētu? Kas ar viņu noticis?
- Šo bezpajumtnieci vakarnakt nodūruši Zelta Vārtu parkā. Pie Kenedija ceļa netālu no Ziedu dārza. Slepkavības ierocis atrasts. Tas ir kāds dīvains duncis, kādu es nekad agrāk neesmu redzējis. Puisis ar draugu braukājies savā jaunajā Jaguar mašīnā, un viņi pārsteiguši slepkavu nozieguma vietā. Burtiski. Sieviete mirusi aculiecinieka rokās vēl pirms mediķu ierašanās, un es saprotu, cik briesmīgi puisis tobrīd juties, bet tagad viņš medijiem bārsta skaļas frāzes par to, kā gan iespējams pieļaut, ka mūsu pilsētas ielās mirst nabaga bezpajumtnieces. Pašvaldības sienās tagad plosās īsta vētra.
Vēlreiz ieskatījusies fotogrāfijā un mirušās sievietes caururbjošajās acīs, Zoja atskārta, kā dvēseli pārņem skumjas un zaudējuma sajūta. "Neloģiski. Es nepazīstu šo sievieti, bet liekas, ka man vajadzētu viņu pazīt. Acis. Tās acis…"
- Vai tu… Zoja aprāvās pusvārdā un bija spiesta sākt no jauna. Vai tu zini, kas viņa ir?
- Ne gluži, Makejs atbildēja. Mēs pārmeklējām parku un atradām transvestītu, ko visi dēvē par Gundegu un kurš diedelē parkā. Viņš… Viņa… apgalvo, ka arī mirusī bijusi no apmetnes, kas ierīkota biezoknī aiz oranžērijām, un viņu saukuši par Roziju.