Zoja atrāvās no fotogrāfijas un pacēla galvu. Izrādījās, ka Makejs viņu vēro nobažījies, taču vienlaikus piesardzīgi, kā jau policists.
- Piedod, Mak, bet es viņu tomēr nepazīstu. Kāpēc tu iedomājies nākt pie manis?
Šoreiz viņš no kabatas izņēma plastikata maisiņu, kādus mēdz izmantot lietiskajiem pierādījumiem.
- Mediķi atrada šo iestrēgušu viņai rīklē. It kā viņa būtu mēģinājusi to apēst, lai nebūtu jāatdod slepkavam. Pamatīgi sakošļāts, taču laboratorijas puiši mūsdienās dara brīnumus.
Maisiņā atradās sapluinits, ar zīmuli apkricelēts papīra gabals. Burti paspilgtināti ar ķimikāliju palīdzību, tomēr skaidri izlasīt varēja tikai apmēram pusi. Un ar to pietika, lai Zoja nodrebētu.
- Tā ir manas mājas adrese. Nevis biroja, bet mājas.
Viņa palūkojās uz Makeju, kurš savukart saskatījās ar Vendiju Lī un pēc tam nokremšļojās.
- Vai esi kādreiz kaut ko dzirdējusi par kaulu altāri?
- Nē, bet izklausās dīvaini. Kas tas ir?
Ievērojot seno policistu paražu, viņš neatbildēja, bet izvilka vēl vienu maisiņu un pasniedza Zojai.
-Šī fotogrāfija bija vecās kundzes mēteļa kabatā. Pēc apģērba un frizūrām mēs spriežam, ka tā uzņemta piecdesmitajos gados. Vai šie divi cilvēki tev šķiet pazīstami?
Zoja ieskatījās attēlos un juta, kā viņai izkalst mute. "Nevar būt! Gluži vienkārši nevar būt!"
Melnbaltajā uzņēmumā bija redzama glīta, apmēram divdesmit gadus veca blondīne, kas stāv, apskāvusi kādu sešgadīgu meitenīti. Mazās mati bija sasieti peļastītēs, mugurā uzvilkta draudzes skolas uniforma, lūpās ievijies plats smaids. Abas atradās pie ieejas Tiventieth Century-Fox studijā. Zoja zināja, ka tā ir tieši Tiventieth Century-Fox studija, jo mātei savulaik bija tieši tāda pati fotogrāfija precīzāk, palielināta šī uzņēmuma kopija -, kuru viņa turēja sudraba ietvarā uz rakstāmgalda savā bibliotēkā.
- Nesaprotu… Ko tas nozīmē? Kā viņa to dabūjusi?
- Tātad esi to redzējusi? Makejs jautāja. Vai šos cilvēkus? Esi viņus redzējusi jau agrāk?
Taču Zoja neklausījās un pētīja fotogrāfijas uzlocītos stūrus un gadu gaitā pabalējušo attēlu. Reiz uz tā kaut kas uzliets kafija? asinis? -, iekrāsojot debesis virs studijas izkārtnes. Bet ko gan citu varēja gaidīt, ja fotogrāfiju lolojusi veca bezpajumtniece, kura nesen noslepkavota un kurai noteikti nebija sudrabota ietvara.
Atkal sāka līt, un lielas lāses krita uz plastikāta maisiņa. Tad Vendija Lī pienāca klāt, lai palūkotos Zojai pār plecu.
- Bilde pārcietusi grūtus laikus kopā ar mūsu upuri, un kopš tās uzņemšanas pagājis daudz gadu, taču eksperti uzskata, ka tā ir viena un tā pati sieviete. Vēlāk viņi izmantos fotogrāfiju analīzes programmu, lai iegūtu daudz konkrētāku atbildi.
- Tas nav iespējams, Zoja iebilda. Šajā fotogrāfijā ir mana vecmāmiņa, un viņu nesauca par Roziju. Viņa bija Katja Orlova un nomira pirms gandrīz piecdesmit gadiem.
Trīspadsmitā nodaļa
Zoja iedarbināja savu Mazulīti.
Viņa šķērsoja krustojumu, kad luksoforā dega dzeltenais signāls, pāršāvās pāri Tirgus ielai, izvēlējās pirmo pagriezienu pa kreisi un pēc tam uzreiz pa labi, nonākot Franklina ielā. Nekādā gadījumā viņa negrasljās palikt van Nesa avēnijā, kur katrā krustojumā būtu jāapstājas pie sarkanās gaismas. Viņa brauca arvien tālāk un tālāk, šķeldama vēja dzīto lietu un ar acīm meklēdama policistus. Daudzi no tiem pazina Mazulīti, un pārējie noteikti labprāt izrakstītu soda kvīti viņas senlaicīgajam, gaišzilajam Mustang automobilim.
Apšjākdama kājāmgājēju un nepalaizdama viņu pāri ielai, Zoja pārkāpa likumu, taču viņai bija jānokļūst pie mātes pirms policistiem. Bija jānoskaidro, kā veca bezpajumtniece, kuru nogalinājuši Zelta Vārtu parkā, var būt tā pati vecmāmiņa, kura pirms daudziem gadiem gāja bojā autokatastrofā.
Un vienīgā iespēja izvilināt patiesību no Annas Larisas Dmitrovas bija pārsteiguma moments. "Ja nokļūšu pie viņas pirmā, ja varēšu ieskatīties viņai sejā un acis, tad varbūt cauri tai dzestrajai, nocietinātajai maskai kaut ko ari ieraudzīšu."
Stiklu tīrītāji nemitējās strādāt, bet logi norasoja ari no iekšpuses. Lietus apstakļos Mazulītis strādāja lieliski viņa aizbrauca priekšā dzeltenam taksometram un apdzina milzīgu, nepārtraukti taurējošu Lexus automobili, pa ceļam uzklausīdama lamas un neņemdama vērā izstieptus vidējos pirkstus. Trakajā skrējienā viņa tik tikko neietriecās augstas un šauras Viktorijas laikmeta mājas pagalmā. Tad viņa veica asu pagriezienu pa kreisi Vašingtona ielā, platām šaltīm šļākdama lietus ūdeni uz visām pusēm un gandrīz uzslīdēdama virsū ielas malā novietotam Toyota markas automobilim, ignorēja apstāšanās zīmes Gofa ielā un Oktāvijas ielā un divus kvartālus tālāk, Mazulīša riepām kaucot, iebrāzās mātes savrupmājas piebraucamajā ceļā Pasifikhaitsas rajona. No Makeja un viņa kolēģes Zoja bija atvadījusies pirms divpadsmit minūtēm, aizbildinoties ar pienākumiem tiesā. Nolūkojusies, kā policisti aizbrauc, viņa aizskrēja līdz šķērsielai aiz bāra, kur no rītiem atstāja savu automobili.
"Paldies Dievam, ka esmu paguvusi pirmā, taču jāpasteidzas."
Vējš sita lietus lāses viņai sejā, kamēr viņa steidzās augšup pa pakāpieniem uz milzīgo granīta un stikla namu. Taču, ieraudzījusi augstās melnkoka divvertņu durvis ar sudraba rokturiem, viņa spēji apstājās.
Pirms trīspadsmit gadiem, vidusskolas izlaiduma dienā, viņa bija izgājusi pa šim durvīm ārā no savas vecās dzīves, nesdama rokā tikai audekla somu ar drēbēm. Toreiz viņa zvērēja, ka nekad neatgriezīsies. Jā, cilvēks var daļēji aizbēgt no pagātnes, taču pilnībā tas neizdodas nekad.
Zoja dziļi ievilka elpu, izslēja galvu un nospieda zvana pogu. Pēc nepilnām piecām sekundēm durvis atvēra vīrs ar īsu, resnu kaklu un plaukstām kā cepešu paplātēm. Zoja paspraucās viņam garām varbūt tā nebija prātīga rīcība, jo makstī zem brīvi piegrieztās melnās žaketes vīram vīdēja šaujamierocis.
- Es esmu viņas meita, Zoja paziņoja, kad vīrs sagrāba viņu aiz rokas. Ja jums dārgas jūsu rokas, tad labāk aizvāciet tās.
Vīram bija vēja appūsta seja, garlaikots skatiens un zibenīgi refleksi. Viņš nekavējoties palaida Zoju vaļā.
- Kur viņa ir? Zoja noprasīja. "Un ja nu viņas nav mājās? Lūdzu, Dievs, man jāsatiekas ar māti, iekams policija…"
- Pahans, vīrs noskaldīja, ir bibliotēkā.
Pat negrasīdamās izmantot zārkam līdzīgo liftu, Zoja skriešus pieveica visus četrus plašo kaļķakmens kāpņu posmus, taču augšgalā apstājās pie vēl vienām durvīm.
Tās bija taisītas no pamatīga, spīdīga sarkankoka, un aiz tām atradas Annas Larisas svētnīca. Pēdējoreiz šaja namā Zoja uzturējās pirms trīspadsmit gadiem, šajā telpā pirms piecpadsmit. Toreiz, siltā vasaras dienā, kad viņai bija sešpadsmit gadi, tētis tikko bija iegājis bibliotēkā, apsēdies pie mātes rakstāmgalda ar milzīgu melna marmora virsmu, piespiedis pistoles stobru savam zodam un nospiedis ieroča mēlīti.
Todien mājās bija tikai Zoja, un viņa vienīgā dzirdēja šāvienu. Vienīgā, kas redzēja asinis iesūcamies ziloņkaula baltā zīda persiešu paklājā un tīkkoka grīdā. Pirmā, kas ieradās nozieguma vietā. Pirmā, kas ieskatījās masā, kura bija palikusi pāri no tēva sejas.
Durvis Zoja atrāva vaļā ar pamatīgu spēku, un tās atsitās pret sienu.
Māte pacēla skatienu no klēpjdatora ekrāna, bet labo roku pabāza zem melnā marmora rakstāmgalda, kur viņa īpašā plauktiņā glabāja Gloka sistēmas divdesmit otrā modeļa pistoli. Anna Larisa Dmitrova savu ceļu līdz krievu mafijas bosa krēslam bija izcīnījusi, izmantojot intrigas, slepkavības un ārkārtīgu piesardzību.