- Zoja! viņa iesaucās. Un meita tiešām bija pārsteigta, ieraugot mātes sejā neviltotu izbrīnu un bažas. Kāpēc esi šeit? Vai kaut kas noticis?
- Kāpēc jautā? Vai tad tev nav vienalga?
- Neāksties. Protams, ka man nav vienalga. Anna Larisa jau bija pa pusei piecēlusies, bet atkal atkrita krēslā aiz masīvā marmora rakstāmgalda. Tu izskaties mazliet satraukta un salijusi, bet citādi viss šķiet kārtībā. Tiešām esi pieaugusi, viņa sacīja, novērtējot meitu ar dzedru, neieinteresētu skatienu. Taču visus šos gadus neesmu saņēmusi no tevis nevienu Ziemassvētku kartīti, tādēļ varu spriest, ka noticis kaut kas drausmīgs, ja reiz esi attraukusies šurp.
Sakodusi zobus, Zoja valdījās, lai nesāktu kliegt. "Ak Dievs! Cik ļoti es ienīstu šo vieglprātīgo, sauso balsi, kas spēj būt tik neīsta, prot tik dziļi ievainot un aizskart! Pagājuši trīspadsmit gadi, bet nekas nav mainījies." Atlika vien ieskatīties skaistajā, taču bezdvēseliskajā sejā, lai atgrieztos itin visas senās emocijas, iejaucot asinīs indes lāses.
Vajadzēja saņemties un noglabāt jūtas dziļi, dziļi. No rūgtās pieredzes Zoja zināja, ka Annai Larisai nedrīkst izrādīt jūtas, nedrīkst atklāt ne mīlestību, ne ienaidu, ne bailes, ne dusmas, jo atvērts cilvēks ir pavisam viegli ievainojams. Ātri un precīzi.
Zoja lēni, vilcinoties piegāja pie iespaidīgā rakstāmgalda. Telpa bija glīta, taču nemīlīga gluži tāpat kā tās saimniece. Tā atgādināja trijstūri, kas tiecas debesīs kā liela kuģa priekšgals, un no logiem pavērās skats uz līci un Zelta Vārtu tiltu. Pie vienas sienas, kas nebija atvēlēta logiem, kuri stiepjas no griestiem līdz grīdai, atradās dārgi skandināvu grāmatu skapji. Daudz sējumu tajos nebija, lielākoties plauktus aizņēma izcilākie priekšmeti no mātes senlaicīgo krievu ikonu kolekcijas. Bērnībā Zoja bieži ar sāpēm sirdī secināja, ka šīs ikonas mātei nozīmē daudz vairāk nekā pašas meita.
Viņa uzmanīgi nolika Makejam neatdoto nozieguma vietas fotogrāfiju uz rakstāmgalda.
- Paskaties un pasaki, ko tu redzi.
Anna Larisa piespieda plaukstas galda virsmai abās pusēs fotogrāfijai un pievērsās uzņēmumam. Viņa to pētīja klusēdama, un Zoja tikmēr vēroja māti. Sejā nepavīdēja ne nojausma, ka viņa pazinusi nogalināto sievieti vai jūtas šokēta. Tajā nebija ne miņas no jebkādām emocijām.
Atkal pacēlusi galvu, viņa ieskatījās Zojai acīs.
- Es redzu vecu sievieti, kura izskatās mirusi. Varbūt domāji, ka es viņu pazīstu?
- Izbeidz! Vai tiešām tu grasies izlikties, ka nepazīsti pati savu māti?
Tas bija tīšs trieciens, apdomāts. Māte noraustījās un vēlreiz nopētīja fotogrāfiju. Galdam piespiesto roku pirkstu kauliņi kļuva gluži balti, taču arī šī sīkā nianse neļāva nojaust, ko viņa patiesībā domā vai jūt.
Zoja zināja, ka māte var pavēlēt kādam no saviem rokaspuišiem jeb naimitiem noslepkavot cilvēku tikpat mierīgi kā pasūtināt tasi tējas. Taču Zoja neticēja, ka māte ir atbildīga par šo noziegumu, kaut vai tādēļ, ka tas pastrādāts nevīžīgi, bet Anna Larisa Dmitrova nekad un neko nedarīja pa roku galam. Zoja bija vēlējusies satraukt māti, un šķita, ka tas ir izdevies.
Viņa paņēma no galda fotogrāfiju sudrabotajā ietvarā identisku Makeja rādītajai, tikai palielinātu, un nolika guļus līdzās nozieguma vietas uzņēmumam.
- Vai tagad redzi līdzību? Viņai ir mūsu acis. Vai, pareizāk sakot, mums ir viņas acis.
- Nes… Anna Larisa apklusa un smagi norija siekalas, taču vairāk neko neteica.
- Ko? Nespēj noticēt? Jo viņa gāja bojā autokatastrofā, kad tev bija vienpadsmit gadi? Sliktu laika apstākļu dēļ pārbrauca pāri kraujas malai un iegāzās okeānā, atstājot tevi briesmīgai dzīvei bāreņu nama? Vai tu redzēji viņas kapa vietu, māt? Bet varbūt tu sagudroji šo pasaciņu, lai es liktos mierā ar jautājumiem?
Šķita, ka Anna Larisa nav meitu dzirdējusi. Viņa teica:
-Te viņa ir ļoti veca. Ļoti veca. Viņa vieglītēm ar pirkstu galiem pieskārās sievietes sejai nozieguma vietas fotogrāfijā. Visus šos gadus biju paturējusi viņu atmiņā tādu, kāda viņa bija tolaik. Jauna un skaista, dzīvespriecīga un jautra. Viņas smiekli šķita vissaldākie pasaulē. Kad viņa smējās, man allaž prātā nāca rožu ziedlapiņas, jo ikreiz šķita, ka viņas smieklu vilnīši saritinās gluži kā ziedlapiņas. Mātes balss apsīka, un lūpas šķita nedaudz atmaigušas. Savādi, ka tieši tagad to atcerējos. Un viņa izrādās mirusi.
- Ne jau mirusi, māt. Noslepkavota. Vai tad tu nesaproti, ka skaties fotogrāfijā, kas uzņemta nozieguma vietā?
Anna Larisa atgrūda attēlu.
-Jā, protams, saprotu. Viņa piecēlās un piegāja pie durvīm. Atslēgas klikšķis saspringtajā klusumā šķita nedabiski skaļš. Viņa cieši raudzījās uz Zoju, ļaudama klusuma brīdim ievilkties, un tad teica: Es biju pārliecināta, ka viņa ir mirusi. Par to es tev nekad neesmu melojusi. Smieklīgi! Viņa nekad nav mīlējusi mani; tad kāda velna pēc lai viņa mīlētu tevi?
Šie vārdi tika izteikti bezkaislīgā, dzedrā tonī, taču mātes acīs Zoja saskatīja apslēptas sāpes un vēl kaut ko. Vainas apziņu? Niknumu?
Zoja nopētīja sievieti, kura taču bija viņas māte. Nevainojami vaigu kauli, augsta piere gluda kā pulēts gliemežvāks. Pelēkas, mazliet ieslīpas acis. Annas Larisas vecums allaž tika rūpīgi glabats gluži kā noslēpums, taču viņa varēja būt apmēram sešdesmit gadus veca, lai gan šķita tāda pati kā agrāk. "It kā es skatītos spogulī," Zoja prātoja, un sirdī gluži kā duncis iedūrās riebums. "Ja esmu mantojusi viņas seju, tad tai līdzi nāk arī viņas tumšā dvēsele?"
Māte savilka pilnīgās lūpas greizā smīnā.
- Ko tu tā skaties, Zoja? Meklē man pierē Sātana zīmi? Pierādījumus, ka mēs tomēr neesam līdzīgas? No tā tu vienmēr esi baidījusies, vai ne? Tieši tādēļ tu aizbēgi un sāki to krusta kam vardarbībā cietušo sieviešu dēļ. Tu gribi izpelnīties pestīšanu, izpērkot manus grēkus.
Sajutusi rokā asas sāpes, Zoja attapās, ka žņaudz pirkstus ciešā durē. Viņa atlaida tos un dziļi nopūtās.
- Neglaimo sev! Patlaban es gribu zināt, kā sieviete, kas devusi tev dzīvību, kļuvusi par bezpajumtnieci, kam jādzīvo kopā ar žūpām un narkomāniem Zelta Vārtu parkā.
- Ko? Zelta Vārtu parkā? Anna Larisa pavēcināja roku uz fotogrāfijas pusi. Vai tur viņu…
- Noslepkavoja? Jā. Netālu no Ziedu dārza. Viņu nodūra. Sākumā policisti nezināja, kas viņa ir…
- Taču drīz vien pa karstām pēdām nonāca pie tevis ar visām nozieguma vietas fotogrāfijām? Tātad vai nu viņi ir gaišreģi, vai ari tu kaut ko noklusē.
"Viņa nu gan ir apķērīga!" Zoja nodomāja. To vajadzēja ielāgot. "Es cīņas mākslas apguvu tādēļ, lai nepieļautu, ka ienaidnieks uzmin manas domas vai gājienus. Un jāatceras, ka Anna Larisa ir mans ienaidnieks." To, ka māte ir ienaidnieks, Zoja sirds dziļumos bija zinājusi jau kopš agras bērnības. Bet iemeslu gan nezināja joprojām.
- Mirkli pirms tam, kad slepkava iedūra dunci viņai krūtīs līdz pašam spalam, Zoja paskaidroja, tīši izvēlēdamās skarbu toni, tava mate mēģināja norīt kādu papīra gabalu. Uz tā bija mans vārds un adrese.
Annas Larisas sejā atplauka vēl viens smaids.
- Augstais Dievs, cik apburoši noslēpumaina bijusi šī vecā kundze! Gan zinājusi tavu adresi, taču starp ubagošanu un čurāšanu vārtrūmēs nav atradusi laiku aiziet ciemos? Ja? Mums nu gan aiztaupīts aizkustinošs brīdis.