- Dieva dēļ, māt!
- Dieva dēļ, māt… Anna Larisa nicīgi atkārtoja. Ko tu gribi no manis, Zoja? Asaras? Savējās esmu izraudājusi jau sen.
Zoja atkal atraisīja sažņaugtos pirkstus un dziļi ievilka elpu.
- Iedomājos, ka varbūt viņa nākusi pie tevis. Ka gan citādi viņa uzzinājusi par mani?
Jau atkal Zoja mātes acīs pamanīja kādu emociju zibsni. "Viņa kaut ko zina," Zoja domās secināja. "Zina, kas noticis ar māti."
Pēc brīža Anna Larisa paraustīja plecus un teica:
- Nevarētu teikt, ka mēs abas esam slēpušās liecinieku aizsardzības programmas ietvaros. Pietiktu ar triju minūšu ilgiem meklējumiem internetā. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un piegāja pie stiklotās sienas, lai gan todien ārā nevarēja saskatīt ne tiltu, ne līci, tur valdīja vien mākoņi un lietus. Vai tagad viss, Zoja?
- Nav gan viss, māt. Ne tuvu. Uz brīdi pieņemsim, ka es tev ticu. Ka arī tev tas ir milzīgs pārsteigums. Vai ir patiess kaut jel viens no tiem sulīgajiem stāstiem par bāreņu dzīvi, ar kuriem tu mani baroji?
- Ak Dievs, Anna Larisa novaidējās pēkšņās un patiesās dusmās. Tu gan esi viena stūrgalvīga maita! Protams, protams, to tu esi mantojusi no manis. Labi. Ļaušu tev vēl piecas minūtes pakavēties pie tavām iedomātajām bērnības traumām, ja vien tu apsolīsi pēc tam likt mani mierā.
Anna Larisa izņēma no melno kašmira bikšu kabatas cigarešu paciņu un zelta šķiltavas, tad aizkūpināja cigareti. Kādu brīdi viņa vēroja šķiltavu liesmu un tad aizcirta tās ciet.
- Vai tu tiešām dzīvoji bāreņu namā? jautāja Zoja.
- Protams, dzīvoju. Tas bija milzīgs, pretīgs sarkanbrūna smilšakmens nams, ko vadīja Žēlsirdības māsas nolaistā Kolumbusas pilsētas rajonā Ohaio štata. Pie logiem bija restes, lai gan es domāju, ka tās vairāk sargāja mūs no apkārtnes padibenēm, nevis turēja mus ieslodzījumā. Ne jau katru dienu mums deva auzu tumi un ne jau katru dienu mūs sita, taču drūmi tur bija tik un tā. Diemžēl mana māte bija visnotaļ dzīva, kad iemeta mani tajā bāreņu namā, iedodot līdzi nelielu koferi ar drēbēm un kartona kasti ar maniem dārgumiem.
- Kāpēc tevi aizsūtīja uz Ohaio, ja tu dzīvoji Losandželosā? Turklāt neviena sieviete tā vienkārši nepamet savu bērnu. Viņai noteikti bija kāds nopietns iemesls.
- Tu mani pārsteidz, Zoja. Ja ņem vērā, kam tu esi meita un kā pelni iztiku, tev tomēr izrādās pārāk rožains skats uz cilvēku dabu.
- Taču tev noteikti ir kaut jel kāda nojausma, kādēļ viņa tā rīkojās. Varbūt toreiz nebija, bet tagad ir.
Anna Larisa atlieca galvu un izpūta griestos nevainojami apaļu dūmu mākonīti.
- Tiešām?
Zoja paņēma fotogrāfiju sudraba ietvarā un nolika atpakaļ uz rakstāmgalda. Anna Larisa tomēr glabāja to vietā, kur katru dienu var apskatīt. Sieviete pie studijas vārtiem kopā ar meitiņu bija acīmredzami laimīga, dzīvespriecīga. Fotogrāfijā uzņemta gadu pirms Annas pārcelšanās uz bāreņu namu, ja vien viņai vispār var ticēt.
-Tu stāstīji, ka viņa Tiventieth Century-Fox studijā bija kinematogrāfiste…
- Vairak gan operatora izsūtāmais, manuprat. Lai gan… Anna Larisa apklusa un lūkojās uz cigaretes galu, it kā tiešam mēģinātu kaut ko atcerēties. Domāju, ka beigu beigās studija atļāva viņai strādāt ar kameru. Atceros, ka reiz viņa kaut ko filmēja kādai lentei un bija ļoti satraukusies, jo studija jau plānoja sākt nakamās filmas uzņemšanu. Es nervozēju, jo tuvojās mana devītā dzimšanas diena un es baidījos, ka māte tā aizrausies ar jauno darbu, ka aizmirsīs visu citu uz pasaules. Taču tad mēs aizbēgām. Pašā nakts melnumā, vismaz man tā likās. Viņa pat neatstāja zīmīti Maikam.
- Maikam? Kas ir Maiks?
- Maiks O'Melijs. Mans patēvs vai, precīzāk sakot, manas mātes vīrs, jo man viņš nekāds tēvs nebija. Viņi apprecējās tikai pāris mēnešus pirms mūsu bēgšanas.
- l/īrs? Zoja neticīgi vērās savā mātē. Šī ir pirmā reize, kad tu piemini savu patēvu.
- Kā jau teicu, tie bija tikai pāris mēneši, turklāt mājās viņš uzturējās visnotaļ reti. Viņa pienākumos ietilpa filmēšanai piemērotu vietu meklēšana, tādēļ daudz laika pavadīja izbraukumos. Un es uzreiz pateikšu… lai tavs prāts nesāk sacerēt nez kādus scenārijus… Maiks nesita māti un arī man ne pirksta nepiedūra. Faktiski viņš tik tikko manīja manu klātbūtni.
- Sišana un vardarbība pret bērnu nav vienīgie iemesli, kādēļ sievietes pamet vīrus.
Anna Larisa papurināja galvu.
- Ja tu tā saki. Taču es tur biju. Un tonakt, braucot ārā no pilsētas, viņa apstājās pie luksofora, lai varētu izliet visas asaras pār viņa fotogrāfiju. Skumja, sāpīga aina. Mātei bija salauzta sirds, tādēļ nedomāju, ka viņa Maiku pameta labprātīgi.
- Mīlestība vēl nenozīmē, ka viņai nebija pamatota iemesla baidīties no ši vīrieša.
- Es atkal zemu paklanos tavas plašās pieredzes priekšā, Zoja. Es zinu tikai vienu, proti, viņa iemeta mani un dažas mantas mašīnā, un mēs līdz pat Saioto upei braucām burtiski bez pārtraukuma, izņemot tos īsos mirkļus, ko atvēlējām miegam ceļa malā. Un nu mēs esam nonākušās vietā, kur sākam šo gremdēšanos atmiņās, proti, māte atstāja mani bāreņu namā, skūpstot no sirds un svinīgi solot atgriezties pēc dažām nedēļām. Un es viņai ticēju.
- Taču viņa neatgriezās. Vai tā? Tikai neatkārto pasaciņu par autokatastrofu! Stāsti, kā bija patiesībā.
- Es nezinu, kas ar viņu notika. Tagad man nav iemesla melot. Es tiešām nezinu. Nedēļas gāja, tad mēneši un gadi, bet es visu laiku ticēju, ka viņa atgriezīsies. Viņa nezvanīja, nerakstīja vēstules, pat apsveikuma kartīti neatsūtīja dzimšanas dienā, tomēr es ticēju. Taču vienā jaukā dienā pārstāju. Vai domāju, ka viņa mirusi? Tiešām nezinu. Varbūt cerēju, ka tā. Un skaidri zināju, ka es viņai noteikti esmu mirusi.
Zoja nebija pārliecināta, vai ticēt mātes stāstam, taču pēdējais teikums bija absolūta patiesība. "Es viņai noteikti esmu mirusi." Tā vien šķita, ka šie vārdi nākuši no pašām Annas Larisas Dmitrovas dvēseles dzīlēm.
- Vai viņa tev jebkad stāstījusi par savu pagātni? Ģimeni? Izcelšanos?
Anna Larisa aizgriezās prom no loga.
- Pilnīgi atklāti viņa neko nerunāja, taču no tam atklāsmes druskām, ko viņa izmeta, es sapratu, ka viņa bijusi ārlaulības bērns. Tāpat kā es. Viņa mēdza apgalvot, ka bijusi mātei vienīgais bērns, tāpat kā es viņai. Un māte nebeidzami dungojusi dziesmiņu par to, ka viņa ir svētītā, ka ir lepnas, senas dzimtas locekle un noteikti nebūs pēdējā. Šķiet, tam vajadzēja nozīmēt kaut ko īpašu, lai gan man nav ne jausmas, kas tas varētu būt.
"Nē, tu visu lieliski saproti," Zoja domās iebilda, jo atkal bija pamanījusi mātes acīs savādo, noslēpumaino spīdumu.
- Izklausās brīnišķīgi, Zoja sacīja. Tas noteikti nelīdzinājās nekam, ko Anna Larisa stāstījusi līdz šim, un Zoja izjuta dziļas skumjas par nekad nesastapto vecmāmiņu. Kas vēl? Viņa piedzima šeit vai Krievijā?
Veltījusi Zojai nepacietīgu skatienu, Anna Larisa paraustīja plecus.
- Viņa dzimusi Šanhajā. Vai vari iedomāties? Dienā, kad Ķīnā iebruka japāņi. Viņa mēdza stāstīt, ka māte… viņu sauca Ļena Orlova… aizbēgusi no soda nometnes Noriļskā, Sibīrijā, un, tici vai netici, kājām aizgājusi līdz Ķīnai. Apklususi Anna Larisa atkal paraustīja plecus. Kaut kad pēc kara Ļena Orlova sākusi satikties ar kādu dargakmeņu tirgotāju no Honkongas, kurš beigu beigās atvedis māti un meitu šurp. Dažus gadus vēlāk Ļena devusies pie ķīniešu zvejniekiem nopirkt zivis, paslīdējusi uz kuģa kāpnēm, sasitusi galvu un noslīkusi ostā. Manuprāt, mātei tolaik bija piecpadsmit gadi, varbūt sešpadsmit. Pietiekami, lai viņa pati varētu par sevi parūpeties.