Agrāk neko tādu Zoja nebija dzirdējusi. Izklausījās eksotiski, aizraujoši, ja vien nedomā par to, kāda bijusi dzīve Sibīrijas soda nometnē un kara izpostītā pilsētā.
- Vai tava māte stāstīja, kā Ļena no Honkongas nokļuvusi Losandželosā?
- Nē, nekad. Lai gan par savu māti viņa mēdza stāstīt ļoti daudz, pat visneticamākās lietas. Arī par to brīnumaino bēgšanu no Sibīrijas.
Mātes vārdos ieskanējās tik ierastais sarkasms, taču Zoja atskārta, ka vismaz kādā sirds nostūrītī Anna Larisa lepojās par savas dzimtas vēsturi. Tāpat kā viņa.
- Kādas lietas?
- Piemēram, gājusi Ļena tikai naktīs, lai kažokā ievīstītais augums neizceltos uz sniegotās tundras fona. Vēl viņa taisījusi sniega būdas patvērumam un kūrusi uguni, izmantojot sūnas, ko plēsusi nost no klintīm un koku stumbriem. Un pārtikai slaukusi ziemeļbriežu mātes vai ķērusi zivis āliņģos. Pēc daudziem mēnešiem viņa beidzot nonākusi ar zāli apauguša kalna virsotnē, no kuras pavēries skats uz Krievijas un Mongolijas robežupi. Tolaik viņa varējusi tikt pie laukā saraktiem savvaļas kartupeļiem un vērot sarkanos stabus, kas iezīmējuši robežu. Katra staba galā bijusi apaļa metāla zīme ar uzkrāsotu sirpi un āmuru, un tie atradušies apmēram ceturtdaļjūdzi cits no cita. Viņa robežu pētījusi divas dienas un divas naktis, taču patrulētājus nav manījusi. Beigu beigās viņa gluži vienkārši aizgājusi līdz tiem stabiem un spērusi vēl vienu soli pēc tiem tūkstošiem, kurus viņa nogājusi no pašas Noriļskas.
Zojai bija grūti iztēloties, cik daudz drosmes un gribasspēka vajadzīgs tādam gājienam, un viņa jutās sīka salīdzinājumā ar vecvecmāmiņu, par kuru līdz šim pat dzirdējusi nebija.
- Kas notika tālāk?
- Viņa turpināja ceļu un viendien satika salīkušu vecu vīru pussatrunējušā laivā, kurš piekrita aizvest viņu lejup pa upi. Tad vecais nodeva viņu savam radiniekam, kurš bēgli veda savos dārzeņu tirgotāja ratiņos. Radiniekam bija draugs, kas strādāja dzelzceļa kompānijā, bet tam savukārt bija brālis un tā tālāk. Tādā veidā Ļena ceļoja cauri visai Ķīnai, kamēr ar atkritumu vedēja laivu nonāca Šanhajā, kur dzemdēja manu māti.
- Katju.
-Jā. Anna Larisa nodzēsa izsmeķi kristāla pelnutraukā uz rakstāmgalda. Un Dievs vien zina, kas ir tēvs… Vai tas tiešām ir tik svarīgi, Zoja? Vai nav vienalga? Ļena jau sen ir mirusi, tagad arī viņas meita. Spriežot pēc izskata, viņa bijusi nožēlojama bezpajumtniece. Vecene. Varbūt nodurta kautiņā par lēta viskija blašķi.
- Ak Dievs, kas ar tevi notiek? Tā taču ir tava mātei Daudzus gadus bezvēsts prombūtnē, kā akā iekritusi, tagad pēkšņi uzradusies un noslepkavota, bet tu izturies tik gauži vienaldzīgi! Ir taču skaidrs, ka viņa visu laiku no kaut kā bēgusi.
- Tiešām?
- Un tu to labi zini. Kas tovasar viņu tik briesmīgi pārbiedēja, ka viņa līdz mūža galam nespēja attapties? Kam bija vajadzīga viņas nāve un kāpēc?
- Nezinu! Anna Larisa nokliedza, uzsitot ar dūri pa rakstāmgaldu tik spēcīgi, ka sašūpojās lampa. Taču tās nebija dusmas. Zoja bija piedzīvojusi mātes dusmas un saprata, ka šoreiz tas ir kaut kas cits.
Viņa paņēma nozieguma vietas fotogrāfiju un ielika to savā auduma somā.
- Es došos uz morgu. Vai nāksi līdzi? Tā kā māte neatbildēja, vien veltīja meitai ciešu skatienu, Zoja turpināja: Tad es pieņemu, ka tev nebūs iebildumu, ja es parūpēšos par bērēm.
Māte iesmējās.
- Tiešām, Zoja! Vai tu vēl neesi sapratusi, ka bezkaunīgu nav vērts kaunināt? Anna Larisa pavēcināja ar roku. Dari ar viņu visu, ko vien vēlies. Ja tam ir kāda nozīme, tad viņa bija pareizticīgā. Vari man atsūtīt ziņu par bēru ceremoniju.
Telpā iestājās smags klusums. Zoja stāvēja ziloņkaula krāsas zīda paklāja viducī un pēkšņi sajutās apmaldījusies un ļoti nogurusi. Prātā vairs nebija neviena vārda, ko teikt šai sievietei.
Jau ejot uz durvju pusi, viņa tomēr kaut ko iedomājās.
- Vai kādreiz esi dzirdējusi par kaulu altāri?
Anna Larisa jau bija apsēdusies savā dizainera radītajā krēsla pie melnā marmora rakstāmgalda un vēra ciet klēpjdatoru. Viņa pacēla galvu un atbildēja pārlieku nevērīgā tonī:
- Nē. Kāpēc jautā?
- Nekas. Nav svarīgi.
Zoja jau griezās promiešanai, kad atskanēja mātes balss:
- Lēmumu nošauties pieņēma tavs tēvs, Zoja. Viņš izlēma nospiest gaili. Viņš pameta tevi, pats atņēma sev dzīvību un aizgāja no tevis uz mūžīgiem laikiem, taču tu joprojām nespēj ar to samierināties. Tev gribējās kādu vainot, un tu visu vainu uzvēli man.
- Tētis mani mīlēja. Zoja centās apslāpēt sāpes. Arī pēc tik daudziem gadiem viņai joprojām neciešami sāpēja.
- Neapšaubāmi! Viņš noteikti ticēja, ka mii tevi. Taču sevi mīlēja daudz vairak. Viņš bija tukšs un vājš cilvēks. Atdeva ģimenes biznesu manās rokās un ienīda mani par to, ka darīju visu to, ko viņš uzņēmības trūkuma dēļ nespēja izdarīt pats.
- Viņš mīlēja mani, Zoja neatlaidās, sirdī drebēdama. Un tu vienmēr esi bijusi greizsirdīga, vai ne, māt? Greizsirdīga pret pašas meit…
Pēkšņi atskanēja klauvējiens pie durvīm. Māte vēl mirkli raudzījās uz Zoju, un viņas bālajos vaigos beidzot ielija kaut nedaudz krāsas. Tad māte uzsauca:
- Ienāciet!
Durvis atvērās, un bibliotēkā ienāca milzu auguma vīrietis. Melniem matiem, nežēlīgām zilām acīm, cietsirdīgi sakniebtām lūpām. Neizskatījās daudz vecāks par Zoju, tātad viņam varēja būt kādi trīsdesmit pieci gadi, taču brutalitāte viņa dvēselē šķita mūžsena.
Viņš nopētīja Zoju, pēc tam viņas māti un tad krieviski teica:
- Ieradušies divi policisti.
- Paldies, Sergej.
Zoja uzmanīgi noskatīja šo cilvēku no galvas līdz kājām. Virs melnā T-krekla, zem kura izspīlējās labi trenēti muskuļi, viņš bija uzlicis ieroča maksti ar pistoli. Apakšdelma iekšpusi visā garumā rotāja krāsains tetovējums duncis, no kura pil asinis. Tādus mēdza zīmēt Krievijas cietumos, lai uzņemtu jaunpienācēju ieslodzīto rindās.
- Vai tev pietrūcis pašmāju rokaspuišu, māt, Zoja jautāja, ka nākas tos importēt no senās dzimtenes?
Nežēlīgās zilās acis uzmirdzēja un nicīgi pievērsās Zojai.
- Uz redzēšanos, Zoja, Anna Larisa sacīja.
Iedama ārā, Zoja milzīgajā, baltām marmora flīzēm izklātajā foajē satika Makeju un Vendiju Lī. Policiste tobrīd apbrīnoja bronzas skulptūru, kas sniedzās līdz pašiem katedrales cienīgajiem augstajiem griestiem. Makejs šķita saniknots.
Piebraucamajā ceļā redzēju tavu briesmīgo mašīnu, viņš sacīja. Un izsaucu Ceļu policiju. Lai piežmiedz tev asti.
četrpadsmitā nodaļa
Anna Larisa Dmitrova lūkojās tukšajā klēpjdatora ekrānā, taču patiesība redzēja tēlus, kas vīdēja gara acu priekšā.
Māte skūpsta viņu uz atvadām uz bāreņu nama kāpnēm, un noskumusi meitenīte, cieši pieķērusies kartona kastei ar bezvērtīgajiem dārgumiem, noraugās, kā māte dodas lejup pa pakāpieniem, pagriežas ap stūri un aiziet no viņas dzīves uz visiem laikiem.
Līdz pat šim brīdim.
"Vai vari iedomāties manu pārsteigumu, mamm, kad tu pēc tik daudziem gadiem šeit atkal parādies dzīva! Vēl vakar vakarā tu biji dzīva, taču tad tevi nogalināja. Interesanti, kurš bijis slepkava, mīļo mamm?"