Bet Annai Larisai bija vienaldzīga atbilde uz jautājumu "kurš", savukārt atbildi uz "kāpēc" viņa tāpat zināja māte nogalināta kaulu altāra dēļ.
"Un pareizi vien ir, mamm, jo es zinu, kāpēc tu atgriezies. Un šis iemesls nebiju es. Tavā pasaulē man nebija vietas jau četrdesmit deviņus gadus. Tātad ir skaidrs, ka ne jau manis dēļ tu atgriezies. Tu to darīji Zojas dēļ."
Viņa paķēra ierāmēto fotogrāfiju no rakstāmgalda un jau grasījās to triekt pret sienu, taču laikus attapās. Vajadzēja kontrolēt neganto niknumu, kas plosīja dvēseli, tomēr dažkart to bija grūti izdarīt. Tas kāpa arvien augstāk un augstāk, un nereti viņai šķita, ka tas nosmacēs, un viņa mirs, pašas dusmu nožņaugta. Bija dienas, kad šīs emocijas izrādījās spēcīgākas nekā citkārt, taču tās neatkāpās ne soli, šķita iegrauzušās līdz kaulam vismaz viņai tā likās. Tās dzīvoja viņas kaulu smadzenēs.
Kaulu altāris.
"Tu to apsolīji man, mamm. Tas ir mans. Nevis Zojas, bet mans."
Anna Larisa apņēmās ar to tikt galā. Tāpat kā ar Zoju. Viņa bija iebarojusi meitai tik gudri sajauktu melu un patiesības maisījumu, ka brīžam ari pašai vairs nebija īsti skaidrs, kur fakti beidzas un sākas izdoma. Bet Zoja…
"Zoja, Zoja, Zoja. Vai esmu tevi novērtējusi par zemu? Tu ar savu apņemšanos darīt pasaulei tikai labu, lai izpirktu manus briesmīgos grēkus, esi tik taisnprātīga cīnītāja, ka man pat zobi apsāpas no tāda salkanuma. Bet varbūt tevī ir arī kāda mana rakstura iezīme, ko? Varbūt ari tu kaut drusciņ esi riebīga, patmīlīga un nežēlīga maita? Un cik daudz tu zini, mans bērns? Ne jau visu acīmredzot, bet vairāk, nekā tu vēlējies atklat."
Viņai bija nepieciešams laiks pārdomām un rīcības plāna izstrādei. Vispirms jau Zoja…
- Pahan?
Pārsteigta Anna Larisa pacēla galvu. Sergejs Vilenskis, viens no viņas rokaspuišiem, tobrīd stāvēja durvīs un gaidīja iespēju kaut ko teikt vai izdarīt. "Ak, jā, policisti. Lejā. Droši vien alkst uzdot jautājumus par manu mīļoto mammu."
- Tie menti, Sergejs iesāka, izmantojot vulgāro krievu žargona vārdu policijas apzīmēšanai. Vai vēlaties, lai tieku no viņiem vaļā?
Anna Larisa gandrīz atplauka smaidā.
- Te ir Amerika, Sergej. Te nevar "tikt vaļā" no policistiem, iebelžot tiem pa galvu un pēc tam iemetot upē. Lai kā arī tev gribētos, tas nav iespējams. Kaut vai tāpēc, ka pēc tam viņi pie tevis atgriezīsies ar neskaitāmiem orderiem un pavēstēm. Turklāt tā lieta nemaz nav tik svarīga, tādēļ es mierīgi varu aprunāties, lai beidzot miers.
Puisis pamāja un jau devās ārā no bibliotēkas, bet Anna Larisa viņu apsauca:
- Sergej?
Viņš pagriezās, un saimniece ielūkojās viņa nocietinātajā sejā un acis. Nācis no padibenēm, brutāls, taču kalpoja jau vairāk nekā gadu, un Anna Larisa sāka saprast, ka viņš ir vērtīgāks par citiem naimitiem, kuri bija lietderīgi vien dūru cīņās.
- Vai tu zini, kā es kļuvu par pahanu?
Ja arī jautājums Sergeju pārsteidza, viņš to neizrādīja.
- Cilvēks ar kārtīgām smadzenem un iekšām agri vai vēlu kļūst par pahanu. Sācis strādāt šeit, es mazliet paklaušināju. Tā taču darītu visi, vai ne?
- Un ko uzzināji?
Šķita, ka puisis tik tikko valda smaidu.
- Ka jūsu vīrs bija no Dmitrovu klana Losandželosā, turklāt ar labiem sakariem, šefa mīļākais krustdēls un mantinieks, ja līdz tam vispār jelkad nonāktu. Savukārt jūs bijāt dārga meitene pēc izsaukuma, kas strādāja zvaigžņotajā Holivudā. Viņš samaksāja jums tūkstoš dolāru par nakti un jau no rita krita ceļos, sniedza divu karātu briljanta gredzenu un piedavāja laulību.
- Ne jau nākamajā rītā, bet pēc nedēļas, turklāt karāts bija tikai viens. Viņš bija piekauts un tikko sācis atjēgties. Turpini.
Viņš paskatījās uz briljantu gredzenu, ko saimniece nēsāja kreisās rokas pirksta un iepleta acis. Anna Larisa iesmējās.
- Esmu paaugstinājusi tā vērtību. Turpini, Sergej!
- Izrādījās, puisis iesāka, paraustījis plecus, ka viens no banku haizivīm, kas strādāja pie jusu vīra, slepus nosmēla krējumu, un jūs to sapratāt, tiklīdz uzmetāt aci grāmatvedības dokumentiem. Drīz vien visi uzzināja, ka haizivs atrasts šķērsielā ar iedauzītu galvaskausu, un jūs no vīra pārņēmāt banku un finanšu darījumus. Pēc tam jūs iesaistījāties prostitūcijas un heroīna biznesā, pārcēlāties uz Sanfrancisko un sākāt ielaušanos Dmitrovu klana ziemeļu teritorijās. Taču jūs to izdarījāt smalki, izmantojot datoru un viltīgas shēmas banku lietās. Kad viņi to beidzot aptvēra, bija jau par vēlu.
Neatbildējusi Anna Larisa lika puisim stāvēt durvīs, kamēr pati aizkūpināja vēl vienu cigareti. Viņš tiešām stāvēja nekustēdamies tik apvaldīts, ka tik tikko elpoja.
- Jā, viņa beidzot ierunājās, izputusi dūmus, asiņainākās detaļas tu izlaidi, bet būtībā tev ir taisnība. Vai zini, kādēļ lūdzu atkartot šo īso stāstu?
Šoreiz Sergejs pasmaidīja.
-Jūs gribat uzticēt man kādu uzdevumu. Kaut ko delikātu. Un gribat, lai es saprotu, kas ar mani notiks, ja es kaut ko salaidīšu dēlī.
Smaids, kādu saimniece veltīja savam padotajam, bija tieši tik salti nežēlīgs, lai viņam kļūtu nelabi.
- Es ne tikai gribu, lai tu to saproti, Sergej Vilenski. Es gribu, lai tu to apzinies. Jūti ar muguras smadzenēm, cik tālu es esmu nogājusi un cik tālu varu aiziet. Anna Larisa apklusa, taču Sergejs nebilda ne vārda un ari viņa sejā neatspoguļojās neviena doma. Viņa nosprieda, ka var uzticēties šim puisim. Jo šis "delikātais uzdevums" ir saistīts ar manu meitu.
Piecpadsmitā nodaļa
Zoja raudzījās uz balto plastikāta maisu, kas atradās uz nerūsējošā tērauda ratiņiem morgā. Tas šķita pārāk mazs, lai tajā varētu uzglabāt vecas bezpajumtnieces mirstīgās atliekas.
- Labi, viņa sacīja.
Tiesu medicīnas eksperta palīgs Kristofers Dženkinss satraukts palūkojās uz viņu.
- Vai esat pārliecināta, ka negribat to noskatīties videoierakstā?
- Es gribu viņu redzēt. Tā vajag, Kris.
- Nezinu… viņš novilka, lai gan jau sniedzās pēc maisa rāvējslēdzēja. Kaut ari tevi te visi pazīst, man var klāties plāni, ja nāks gaismā, ka esmu pārkāpis noteikumus. Viņš attaisīja rāvējslēdzēju tikai tik daudz, lai varētu redzēt galvu.
Zoja saņēmās un atskārta, ka tomēr nav gatava tādam triecienam.
Viņas vecmāmiņas Katjas Orlovas seja bija tepes pelēkā krāsā, vaigi iekrituši nekas nebija palicis pāri no tās pievilcīgās jaunās sievietes, kas redzama fotogrāfijā ar sudraboto ietvaru. Taču Zoja viņu pazina ar sirdi un dvēseli. Jā, šī sieviete bija devusi dzīvību viņas mātei. Nekad agrāk Zoja nebija aizdomājusies par to, cik spēcīgi var būt gēni un asinis. Šī sieviete viņai šķita tuva. Nē, tā nebija mīlestība šis vārds likās vienlaikus gan par dziļu, gan par seklu. Drīzāk tās bija saites. Asins balss.
Un tomēr šī sieviete bija pametusi savu bērnu uz bāreņu nama sliekšņa un nozudusi bez vēsts. Uz četrdesmit deviņiem gadiem. "Vai mīloša māte tā rīkojas? Vai viņa visu mūžu bēguļoja no tiem, kas viņu beigu beigās vienalga nogalināja?"
- Kāpēc?
To, ka runājusi skaļi, Zoja aptvēra tikai tad, kad Dženkinss atbildēja:
- Mēs notversim to nelieti, Zoja. Mazliet tikai jāpagaida.