Bija tik auksts, ka šķita viņa varētu izspļaut lāstekas. Ļena sita ar dūrēm pa augšdelmiem un mīņājās no vienas kajas uz otru, taču panāca vien to, ka notrauca uz vateņa sakritušo sniegu.
- Viss kārtībā, sargkareivis paziņoja un pasniedza dokumentus Ļenai.
Tie apliecināja, ka Ļena ir brīva strādniece, kurai atļauts ieiet pa vārtiem un iziet bez bažām par nošaušanu. Ka viņa ir "brīva" strādāt arodu, ko viņai atvēlējusi Valsts vietā, kurp Valsts viņu nosūtījusi. Ironiju, ka šī vieta izrādījusies soda nometne, šķiet, saprata tikai Ļena. Pārvietošanās atļauja bija tāds pats jociņš. Viņas tēvs bija tautas ienaidnieks un izsūtīts uz šejieni izciest mūža ieslodzījumu. Ļena, kā jau viņa meita, tika izsūtīta līdzi. Viņa drīkstēja brīvi pārvietoties pa šo nelielo Sibīrijas nostūri, pa Taimiras pussalu, taču ārpus tās kāju spert viņai bija aizliegts.
Acīmredzot sargkareivis nodomāja, ka viņa sasalusi ragā, jo nepacietīgi pavēcināja roku.
- Es teicu, ka viss ir kārtībā. Tu drīksti iet.
- Ak es, laimīgā, Ļena klusi nočukstēja.
Uz līķi viņa vairs neskatījās un iegāja pa vārtiem, taču tā klātbūtni sajuta gluži kā uz pleca sēdošu maitasputnu. "No Noriļskas aizbēgt nav iespējams. Jā, tā viņi domā gan…"
Jo tonakt viņi ar Koļu mēģinās pierādīt pretējo. Vai ari vilkiem būs papildu maltīte.
Ļena uzmanīgi aizvēra acis ieslodzītajam, kurš miris apmēram pirms stundas. Viņa medicīniskās kartes ailītē "Nāves cēlonis" Ļena ierakstīja: "Sirds mazspēja." Vārdu "bads" viņai bija aizliegts lietot.
Viņa ieskatījās pulkstenī, un sirds sāka pukstēt straujāk. Pāri vienpadsmitiem. "Svētā Dievmāte! Kur ir seržants Čirkovs? Viņam jau jābūt šeit. Un pusnaktī mums ar Nikolaju jābūt pagalma otrā pusē aiz atejām, gataviem tikt pāri neitrālajai teritorijai četrdesmit piecās sekundēs, kamēr prožektori ir izslēgti un torņos notiek sardzes maiņa. Bet mēs nedrīkstam aiziet no izolatora, kamēr seržants nav veicis ikvakara gultu parbaudi."
Vērdamās pulkstenī, Ļena skaitīja sekundes. Izvēles nebija, vajadzēs ķerties pie darba. Pneimonija, dizentērija, apsaldējums… Slimnieku gultas bija vien nedaudz lielākas par koka lāviņām, un tās klāja tikai raupjas segas. Un te vienmēr bija ļoti, ļoti auksts. Viņa sasprindzināja dzirdi, lai saklausītu seržanta smagos soļus. Pagāja vēl piecas minūtes. Tad desmit.
Ļena pietuvojās nākamajai gultai. Zēns bija mēģinājis izdarīt pašnāvību, ar zobiem pārkožot vēnas uz delnu locītavām. Līdz ritam viņš nomirs. Vecais vīrs blakus gultā iecirtis pats savā kājā…
Nočīkstēja sarusejušas eņģes, un durvis atvēras. Ļena gandrīz izmeta no rokām paplāti ar sterilajiem apsējiem.
Seržants Čirkovs ienāca, auksta gaisa mutuļa apņemts, un nokratīja sniegu no zābakiem. Sārtā seja atmaiga biklā smaidā, kad viņš ieraudzīja Ļenu.
- Tātad šonakt dežurē tu. Es jau cerēju, ka tā būs… tas ir… es… Piesarcis viņš novērsās. Biedre Orlova, viņš izgrūda, neveikli pamādams ar galvu.
- Biedri seržant. Ļena nolika paplāti un slepus ielūkojās rokas pulksteni. Vienpadsmit un astoņpadsmit minūtes. "Laika joprojām pietiek. Galvenais, lai seržants veikli izpilda savu pienākumu un iet prom."
Viegliem soļiem seržants aizgāja līdz krāsnij un pacēla šineli, lai sasildītu muguru. Krāsns patiesībā vien neliels ogļu katls no dzelzs šaurajā, garajā un izsalušajā telpā deva pārāk maz siltuma.
- Vai dzirdēji par šorīt sacelto jezgu? seržants vaicāja.
- Redzēju sekas. Karājas pie vārtu staba.
- Jā… Seržants paraustīja plecus, it kā gribētu teikt: "Ko gan citu varēja gaidīt?" Viņš jau izvilka no šineļa kabatas tabaku un papīru, un Ļenai izmisumā gribējās kliegt. Tas zeks bija muļķis, seržants turpināja, noplēšot avīzes gabalu un uzberot uz tā sliktu tabaku. Vai tiešām viņš domāja, ka tiks pāri žogam dzīvs? Ja arī kādā brīnumainā kārtā viņam tas izdotos bez neskaitāmiem ložu caurumiem ādā, tālāk viņu gaidītu Sibīrija, nevis pastaiga pa Sarkano laukumu.
Ļena uz brīdi novērsās no daļēji amputētās pēdas, ko tobrīd mazgāja. Aizkūpinot cigareti, seržants bija pagriezis galvu sānis.
Pēkšņi prātā iešāvās briesmīga doma seržants zina par viņas nodomu un tādējādi brīdina. Bet tad viņš atkal paskatījās uz Ļenu, un sārtajā sejā nebija lasāms nekas aizdomīgs.
- Jums taisnība, Ļena sacīja. Ieslodzītajam nav nekādu izredžu.
-Tad kādēļ viņi to dara? Vai tu vari to pateikt? Kāpēc viņi mēģina aizbēgt, ja zina, ka tas ir bezcerīgi?
- Nezinu, Ļena sameloja.
Viņa aplika jaunu apsēju ap jēlajiem amputēto pirkstu stumbeņiem. Vīrs gulēja rāms, cieši aizžmiegtām acīm, un neizdvesa ne skaņu, lai gan noteikti cieta milzu sāpes. Viņš pats to bija izdarījis. Paņēmis cirvi un mēģinājis nocirst sev kāju, lai tiktu prom no niķeļa raktuvēm. Tas bija neprātīga izmisuma solis, bet Ļena labi saprata šādu rīcību.
Beidzot seržants atkapās no krāsns, bet nesāka skaitīt gultas. Viņš devās pie loga. Ļena šaubījās, vai viņš tur redz kaut paša atspulgu, jo stiklu klāja bieza ledus kārta.
- Drīz sāksies ļntrga. To var just gaisā. Nevajag… Viņš apklusa. Tagad Ļena bija pārliecināta, ka seržants mēģina viņu brīdināt. "Nevajag! Nedari to, ko esi ieplānojusi, Ļena Orlova! Ne šonakt. Vispār nevajag."
Klusums ievilkās, un drīz Ļena neizturēja.
- Ko nevajag?
- Neko. Bet tādā sniegputenī var apmaldīties pat pa ceļam no virtuves uz ateju. Ja gribi, lai pēc maiņas kāds tevi pavada uz barakām…
Viņa izmocīja smaidu.
- Labprāt.
Plati pasmaidījis, seržants sasita plaukstas.
- Tad jau viss kārtībā.
Ļena ieskatījās rokas pulkstenī. Vienpadsmit un divdesmit septiņas. "Augstais Dievs!"
- Seržant, vai jūs…
- Zinu, zinu. Pienākums sauc. Viņš izņēma no kabatas papīra lapu. Kā redzu, šonakt atkal ir pilna māja.
Valdīja noteikums, ka ieslodzītajam, lai nokļutu izolatorā, jābūt sakropļotam vai saķērušam trīsdesmit deviņu grādu temperatūru. Un te gultas allaž bija pilnas. Seržantam pietiktu ar vienu skatienu pāri istabai, lai konstatētu, ka visas gultas ir aizņemtas, taču noteikumi paredzēja, ka tās jāsaskaita, un tādēļ viņš skaitīja.
Kamēr seržants soļoja gar gultu rindām un salīdzināja vārdus uz kartēm ar vārdiem viņa sarakstā, Ļena iemeta netīros apsējus spaini un devās pie nākamā pacienta.
Beidzot seržants bija ticis galā ar skaitīšanu, taču prom negāja, nostājās viņai līdzās un noraudzījās, kā viņa apmazgā mirstoša cingas slimnieka pūžņaino seju.
- Saki, biedre Orlova, kā tu esi nokļuvusi tādā vietā kā Noriļska?
Aizlikusi salmiem līdzīgu matu cirtu aiz auss, Ļena kaut ko ierakstīja slimnieka medicīniskajā kartē. "Vienkārši tinies," viņai gribējās kliegt. "Tinies prom, prom, prom…"
- Esmu te dzimusi. Patiesību sakot, netālu no šejienes, Pjasino ezera krastā. Un izolatorā strādāju tāpēc, ka Revolūcija savā bezgalīgajā gudrībā man liek to darīt.
Seržants apslāpēja vaidu.
- Ak, Ļena! Tā nevajadzētu runāt. Turklāt… Vai tu domā, ka man kāds prasīja, vai es gribu sargāt nožēlojamus zekus mūžīgā sasaluma zemes malā? Taču kolektīva vajadzības allaž jāliek augstāk par indivīda vēlmēm.