Viņa atkāpās un aizgriezās no liķa. Morgā bija ierikota spēcīga ventilācijas sistēma, taču viņa varēja kaut apzvērēt, ka nāves smaka te karājas gaisā kā smags mākonis.
- Varbūt kļūs vieglāk… Kriss Dženkinss iesāka, taisīdams ciet maisa rāvējslēdzēju. Nedomāju, ka viņa ilgi bijusi bezpajumtniece. Pavisam nesen viņai dārgā klīnikā laboti zobi, viņai nebija utu vai kādu citu parazītu, kuri ir neizbēgami, ja cilvēks dzīvo uz ielas. Un… diemžēl jāatzīst, ka ari tad, ja nebūtu noslepkavota, viņa nodzīvotu vēl tikai kādu mēnesi. Viņai bija vēzis pēdējā stadijā.
"Mana vecmāmiņa lēni mira no vēža? Vai tādēļ viņa ir šeit?" Zoja prātoja. "Vai viņa zināja, ka mirst, un tādēļ meklēja atpakaļceļu pie ģimenes, kurvi pametusi pirms daudziem gadiem? Diemžēl līdz galam viņa šo atpakaļceļu nebija nogājusi. Lai gan noteikti gribēja. Mutē viņai bija zīmīte ar manu vārdu un adresi. Un viņa šo zīmīti pirms nāves centās norīt. Lai paslēptu no slepkavas? Kāpēc?"
Zoja nezināja, vai galvenais iemesls šiem notikumiem ir jaunā sieviete fotogrāfijā. "Vai nāves sēkla būtu iesēta jau toreiz?"
- Inspektors Makejs teica, ka slepkavības ierocis atstāts notikuma vietā, Zoja sacīja. Vai drīkstu to apskatīt?
Mirkli vilcinājies, Dženkinss paraustīja plecus.
- Tas ir laboratorijā. Viņš aizveda Zoju turp un atvēra durvis. Vai kāds tev jau ir lūdzis DNS paraugu? Tas mums palīdzētu noskaidrot, vai upu… vai šī sieviete ir tava vecmāmiņa.
- Es darīšu visu, kas manos spēkos.
Policijai bija vajadzīgas DNS analīzes, lai pievienotu rezultātus lietai, bet Zojai tas bija lieki. Viņa ļoti labi zināja, ka noslepkavota ir viņas vecmāmiņa Katja Orlova.
Asins balss.
- Mēs mēģinājām atrast pirkstu nospiedumus, Kriss Dženkinss stāstīja, uzvilkdams lateksa cimdus. Nekā. Atradām dažas šķiedras, bet tās visas ir no viņas drēbēm. Neviena sveša pavediena.
Viņš atvēra brūnu aploksni un apgrieza to otrādi. Ārā ar spalu pa priekšu viņam plaukstā izslīdēja duncis. Viņš to pacēla un pagrozīja uz visam pusēm gluži ka Dārts Veiders savu gaismas zobenu. Blāvi pelēkais asmens bija garš, abpusgriezigs, ar uzliektu galu.
- Tadu reti izdodas sastapt, viņš sacīja. Tas ir jakutu nazis, nācis no Krievijas. Vajadzēja pasvīst, tomēr beigu beigās es uzgāju ražotāju, kādu ziemeļbriežu ganu Sibīrijas plašumos… Zoja, tas bija joks.
Taču Zojai smiekli nenāca. Jau pirmīt kādā slepenā sirds nostūrī brieda bailes, ka slepkavības ierocis ir saistīts ar viņas māti. Un šis reti sastopamais jakutu nazis neko labu nevēstīja.
Dženkinss ielika nazi atpakaļ aploksnē un pacēla vates tamponu.
- Lūdzu, muti vaļā. Zoja paklausīja, un Kriss Dženkinss ar tamponu paberzēja viņas vaiga iekšpusi. Nezinu, cik daudz esi dzirdējusi par mātes līnijas noskaidrošanu, viņš sacīja, taču analizēs izmanto unikālu DNS formu, kas atrodama tajās mūsu šūnu daļās, kuras atbild par enerģijas ražošanu un tiek sauktas par mitohondrijiem. Tos nodod tieši pa matēs līniju.
- Asins balss, Zoja noteica, domās vēlreiz secinādama, cik gan apbrīnojami iekārtota daba.
- Tieši tā. Mitohondriju mutācijas sastopamas ļoti reti, tādēļ mēs teorētiski varam izsekot ikvienu mūsdienās dzīvojošo sievieti līdz pat pirmajai sieviešu kārtas homo sapieris. Viņš pacēla tamponu. Mēs runājam par simt septiņdesmit tūkstošiem gadu garu evolūcijas ciklu, un šī vates pikuča galā man ir Ieva.
Kad Zoja izgāja no Justīcijas nama, bija jau tumšs. Lietus bija mitējies, un apkārt valdīja bieza migla. Viņa aiztaisīja melnās ādas jakas rāvējslēdzēju un uzslēja apkakli, lai paglābtos no ziemas aukstuma, taču dvēseli sasildīt tomēr neizdevās.
Mazulīti viņa bija atstājusi Braianta ielā mazliet tālāk, zem ātrgaitas automaģistrāles. Tā nebija drošākā pilsētas daļa, tādēļ viņa piesardzīgi palūkojās apkārt. Laternu gaisma zem betonētājiem balstiem tik tikko spēja ielauzties, un vējš dzenāja apkārt tukšus ēdiena iesaiņojumus.
Satiksmes tikpat kā nebija, un vienīgais cilvēks tuvumā bija vīrietis ar zirgastē sasietiem matiem, kurš tobrīd ķēdēja savu velosipēdu pie lielākoties tukšu avīžu automātu rindas. Iedama garam, Zoja ieskatījās vīrietim acīs. Viņš palocīja galvu un pasmaidīja.
Viņa nokāpa no ietves, lai dotos pie sava automobiļa šofera puses durvīm, un somiņā meklēja atslēgas. Pēkšņi aiz muguras atskanēja soļi. Ar acs kaktiņu viņa uztvēra kādu kustību…
Svešais vīrietis grasījās mest velosipēda ķēdi viņai ap kaklu.
Pieliekusi galvu, viņa spēji pagriezās, taču ātrums nebija pietiekami liels. Vīrietis paguva apmest ķēdi viņai ap kaklu un parava. Zoja zaudēja līdzsvaru un tika aizvilkta dziļāk zem ceļa pārvada. Ķēde iespiedās viņai riklē, aizžņaudzot elpu. Viņa nometa audekla somu sānis, taču vīrieša uzmanību novērst neizdevās.
"Tas nav nekāds laupītājs. Varbūt varmāka, izgājis kārtējā upura meklējumos? Vai… Ak Dievs, vai viņš mani izvaros?"
Viņai sejā iesitās uzbrucēja elpa.
- Kur tas ir, kuce?
"Kas?"
Zoja saļima, mēģinādama panākt, lai vīrietis zaudē līdzsvaru, taču viltība neizdevās. Viņš tikai vēl spēcīgāk savilka ķēdi, un Zojai acu priekšā sāka dejot melni punktiņi.
- Tagad paklausies! vīrietis nošņāca ar pamatīgu krievu akcentu. Es ķēdi palaidīšu drusku vaļīgāk un tu man dziedāsi ka putniņš. Vecene negribēja sadarboties un dabūja dunci ribās. Varbūt tu nebūsi tik stulba?
Elpa paātrinājās, plaušām sāka trūkt gaisa, un Zoja centās apvaldīt panikas lēkmi. "Šis cilvēks nogalināja manu vecmāmiņu un tagad uzbrucis man. Kāpēc? Ko viņš grib?"
Atkal sejā iesitas karstā elpa.
- Man vajadzīgs kaulu altāris, un tev ir paris sekunžu laika, lai pastāstītu, kur tas ir. Ja ne, es pievilkšu to ķēdi tik spēcīgi, ka tu zaudēsi samaņu. Kad pamodīsies, acu priekšā ieraudzīsi dunci. Ja ari tad tu klusēsi, tad es uzduršu tavu aci gluži ka vīnogu.
Sajutusi, ka ķēde kļūst vaļīgāka, Zoja spēra labo kāju atpakaļ un spēji sašūpojās. Vienlaikus viņa atvēzēja dūri un trieca uzbrucējam tieši rīkles rajonā.
Viņš rīstīdamies atkāpās.
Zoja pagriezās un ar labo kāju spēcīgi iespēra viņam pa kajstarpi. Diemžēl vīrietis sakustējās, un sitiens izrādījās vājāks nekā domāts, tomēr pietiekams, lai viņam nāktos saliekties. Lamādamies viņš ķēra pie sasistās vietas.
Nakts klusumu pārtrauca sirēna. Uzmirgoja sarkanas un zilas gaismas.
Tas bija tik negaidīti, ka Zoja uz sekundes desmitdaļu sastinga. Ar to pietika, lai vīrietis pietraustos kājās un klibotu prom.
Viņa metās pakaļ, skaļi kliegdama:
- Nelietis! Kāpēc tu viņu nogalināji? Ko tu gribi?
Nokauca riepas. Aiz muguras atskanēja soļi. Kāds vīrietis uzsauca:
- Policija! Stāt!
Zoja apstājās, turpretī svešais vīrietis, pa pusei saliecies, bēga un arvien palielināja ātrumu. Viņai bija grūti spriest, vai policists redz uzbrucēju, tādēļ viņa izstiepa roku un paziņoja:
- Tur! Ķeriet viņul
Svešais jau skrēja pilnā ātrumā. Zoja metās viņam pa pēdām, taču viens no policistiem sagrāba viņu aiz rokas.
- Jūs ne, kundze. Jūs paliksiet šeit, kamēr mēs noskaidrosim visus apstākļus.
Otrs policists aizjoņoja pakaļ bēgošajam vīrietim, taču viņam bija vismaz piecdesmit mārciņu liekā svara un skrienot viņš līdzinājās teletūbijam. Zoja nosprieda, ka daudz lielākas ir viņa izredzes dabūt sirdstrieku, nevis notvert noziedznieku.
Datoru tirgotājs no sava mobilā tālruņa bija piezvanījis ārkārtas situāciju dispečerdienestam un ziņojis, ka sievietei uzbrukts zem ceļa pārvada. Patruļdienesta automobilis tobrīd stāvējis pie luksofora Devītajā ielā, tikai kvartāla attālumā no notikuma vietas.