Zoja ļāva patruļdienesta policistiem domāt, ka tā bijusi laupīšana. Turklāt viņa noliedza, ka paguvusi samanīt, kāds uzbrucējs izskatījies.
Kad policisti devās prom, viņa iesēdās savā automobilī un personālajā ciparasistentā sameklēja inspektora Šona Makeja mobilā tālruņa numuru. Viņš atsaucās nekavējoties.
-Tā esmu es. Zoja Dmitrova. Es…
- Pie velna, kur tu esi? Nekas. Esmu pie tavas mājas. Brauc šurp, jo mums jāaprunājas.
Jau grasīdamās norādīt Makejam, kurp tieši viņš var doties, ja tik skarbi izturas pret citiem, Zoja pēkšņi atskārta, ka joprojām atrodas tajā vietā, kur piedzīvojusi svešinieka uzbrukumu ar ķēdi.
- Zoja?
Viņa aizvēra acis un dziļi ievilka elpu.
- Būšu pēc piecām minūtēm.
Viņa dzīvoja sešus kvartālus tālāk, pie Dienvidu parka, gadsimtu mijā būvētas ķieģeļu maiznīcas ēkā, kas pārveidota par dzīvojamo namu interneta buma laikā. Deviņdesmitajos gados rajonu okupēja programmētāji ar violetiem matiem un riska kapitāla biznesa ģēniji, bet pēc krīzes tie pazuda kā nebijuši. "Tagad vismaz," Zoja sprieda, apstādinādama savu Mazulīti tūdaļ aiz Makeja sudrabotā Taurus, "ir viegli atrast stāvvietu."
Makejs stāvēja, atspiedies pret sava automobiļa motora pārsegu, rokas sakrustojis uz krūtīm un pieri saraucis.
Kad Zoja atvēra automašīnas durvis, Makejs atraisīja rokas un izslējās, taču piere palika grumbās.
- Tevi tiešām vajadzētu iesēdināt par slepkavības lietas izmeklēšanas traucēšanu… Makejs apklusa, kad Zoja piegāja viņam klāt un kļuva redzama viņas seja. Kas noticis?
Zojai atkal aizrāvās elpa, jo šķita, ka nāsis iecirtusies eļļainā ķēdes metāla smaka. Gribējās vemt. Viņa jau cēla roku, lai pieskartos svaigajām brūcēm uz kakla, taču pārdomāja brīdī, kad pamanīja, cik ļoti tā trīc.
- Kas ir? Makejs neatlaidās.
- Satikos ar savas vecmāmiņas slepkavu, Makej. Aci pret aci. Divatā. Viņa histēriski iesmējās, jo pašas vārdi likās neprātīgi. Viņš gribēja mani nožņaugt ar ķēdi.
Makejs ilgi un cieši nopētīja Zoju, tad pastiepa roku, satvēra viņas zodu un pagrozīja to uz vienu un otru pusi, lai novērtētu brūces.
- Tu tiešām esi bijusi uz tikšanos ar viņu. Stāsti! Makejs mudinaja, kad Zoja palocīja galvu un ar grūtībām norija siekalas.
Viņa izstāstīja pilnīgi visu, juzdamās kā muļķe tādēļ, ka nav bijusi pietiekami uzmanīga un ļāvusi nelietim sevi pārsteigt. Viņa arī nosauca svešinieka pazīmes visas, ko vien spēja atcerēties, tostarp pavēstot, ka viņa elpa odusi pēc vīna un ķiplokiem un angliski viņš runājis ar krievu akcentu.
- Kurpes likās ražotas Austrumeiropā. Nu… plāna āda un smaili purngali, ar kārtīgiem papēžiem, lai viņš izskatītos garāks.
Mādams Makejs visu pierakstīja bloknotā. Kad Zoja bija pabeigusi stāstu, viņš piezvanīja uz biroju un nosauca kolēģiem aizdomās turamā pazīmes, bet pēc tam vēl un vēlreiz lūdza Zoju atkārtot visu pēc kārtas.
- Kas tas ir par kaulu altāri? Makejs jautāja. Kas puisim ir tik briesmīgi vajadzīgs, ka viņš ir gatavs nogalināt vecu kundzi un viņas mazmeitu, lai tiktu tam klāt?
- Nav ne jausmas. Ne vismazākās. Goda vārds.
- Tiešām? Neviena pavediena?
Zoja papurināja galvu.
- Pag, tikko es kaut ko atcerējos. Mugurā viņam bija biezs brūns svīteris ar caurumu piedurknē. Tas šķita nevis izplēsts, bet iegriezts, un cauri rēgojās asiņains apsējs. Ceru, ka to izdarīja mana vecmāmiņa. Un ceru, ka viņam sāpēja.
- Jā, viņa paguva pabakstīt uzbrucēju, Makejs apstiprināja. Eksperti atklāja iegriezumu viņas plaukstā un asinis, kas nepieder viņai. Tās atrastas uz viņas mēteļa un pudeles lauskas, kura mētājās notikuma vietā. Mēs ievadīsim DNS analīžu rezultātus mūsu datubāzē, taču tam vajadzīgs laiks. Inspektors atglauda matus. Vai, tavuprāt, tas ir saistīts ar tavas ģimenes biznesu? Vai tas puisis varētu būt viens no tavas mātes rokaspuišiem… kā viņus sauca?
- Naimiti. Tu taču nedomā nopietni, ka viņa vakar izlēmusi iznīcināt visus savus tuvākos pēc kārtas? Kāpēc?
Makejs paraustīja plecus.
- Varbūt tev tas labāk zināms. Saproti, mēs runājam par sievieti, kura sava svaiņa labākā rokaspuiša galvu pasniedza viņam desmit galonu spainī.
- Tas bija viņas māsīcas vīrs. Un mirušais bija puisis, kurš noslepkavojis vairāk cilvēku nekā Teds Bandijs, bet es tevi sapratu. Es zinu, ka viņa ir nežēlīga, taču šopēcpusdien, kad parādīju viņai nozieguma vietas foto un pateicu, kas ir upuris, viņa bija šokā. Es tiešām esmu pārliecināta, ka viņa visus šos gadus māti uzskatījusi par mirušu.
- Viņa teica, ka vecmāmiņai bijis vīrs. Makejs atkal izņēma bloknotu no kabatas un atšķīra kādu lappusi. Maiks O'Melijs. Vai esi kaut ko dzirdējusi par savas mātes patēvu? Tava māte apgalvoja, ka neko daudz neatceras.
Zoja papurināja galvu.
- Līdz pat šai baltai dienai es nezināju, ka tāds cilvēks vispār bijis. Taču diez vai patēvs bija tas uzbrucējs ar zirgasti. Šis likās jauns, ne vairāk kā trīsdesmit piecus gadus vecs.
Makejs vairāk neko neteica, vien nopētīja Zoju, un viņa vaibsti atmaiga.
- Klau, es saprotu, ka esi nogurusi. Bet varbūt tu tomēr varētu atbraukt pie mums uz Slepkavību izmeklēšanas nodaļu un izstāstītu visas detaļas mūsu māksliniekam? Varētu arī izpētīt mūsu fotogrāfiju krājumu.
Pieskārusies kaklam, Zoja atskārta, ka vēl nav aizmirsusi ķēdes spiedienu.
- Varbūt vispirms es varu ieiet dušā? Jūtos netīra.
-Jā, protams. Mani birojā gaida kaudze visādu darbu. Ej augšā, nomazgājies, iedzer tēju. Varbūt pat kaut ko stiprāku. Un vēlāk saskriesimies pie mūsu foto krājumiem.
Zoja izmocīja smaidu, taču jutās saspringta. Palocījusi galvu, viņa devās uz maiznīcas durvju pusi. Tad viņa apstājās un pagriezās.
- Tu man pirmīt jautāji par kaulu altāri. Kā tu zini, ka slepkava meklējis tieši to?
- Es to nezināju. Saproti… Makejs vilcinājās.
- Nu, Makej! Jūs, protams, visu cenšaties paturēt noslēpumā, taču viņš grasījās izdurt man aci.
- Pēc uzbrukuma tava vecmāmiņa vēl dažas minūtes bija dzīva. Un kaut ko centas pateikt puisim, kas viņu atrada. Puisis sapratis apmēram tā: "Viņu nevajadzēja nogalināt. Viņš nedzēra no kaulu altāra. Es dabūju to atpakaļ."
- Nogalināt? Tad jau noslepkavots vēl kāds. Ak Dievs, Makej, vai tu domā…
- Ka šis cilvēks ir saistīts ar tevi? Vēl kāds sen nozudis radinieks, ja? Nezinu.
Lai kā arī cenzdamās, Zoja nespēja aptvert, ko tas viss nozīmē. Viņa jutās pārāk satriekta un nobijusies.
- Un kā cilvēks dzer no kaulu altāra? Neloģiski.
- Visa šī lieta ir neloģiska.
Pirmā stāva pēdējā dzīvokļa durvis atvērās, tiklīdz Zoja iegāja maiznīcā. Gaiteni parādījās gara latīņamerikāniete ar zilimelniem matiem un priesterienes acīm.
- Sveika, Marija, Zoja uzsauca. Kā klājas?
Pirms pieciem gadiem Zoja izglāba Mariju Sančesu no apsūdzības slepkavībā. Tolaik Zoja bija tikko beigusi juridisko skolu, strādāja valsts apmaksāto aizstāvju birojā un saņēma pašas bezcerīgākās lietas. Reiz nakts maiņas tiesnesis nodeva viņai Marijas lietu imigrante no Nikaragvas pielikusi bisi savam aizmigušajam vīram pie galvas un izšāvusi.