To, kāda toreiz izskatījās Marija, Zoja nespēja aizmirst joprojām. Viņa sēdēja uz šaurās kojas pilsētas cietuma kamera, un šķita, ka viņas dvēsele ir cietusi vēl vairāk par seju, bet acis likās mirušas. Sarunas gaitā Zoja secināja, ka patiesība ir gluži pretēji acis nav mirušas un ari ceribas nav zudušas. Dziļi sirdī Marija Sančesa bija godprātīga un stipra, un Zoja tādu cilvēku nekad agrāk nebija sastapusi. Lai arī visi pierādījumi liecināja par sliktu viņas klientei, pirkstu nospiedumi, šāviena paliekas, pat atzīšanās, pirms kuras viņa iepazīstināta ar tiesībām neliecināt pret sevi, Zoja no sirds vēlējās uzvarēt šajā prāvā.
Vēl līdz šai baltai dienai Zoja īsti nesaprata, kā tas izdevies. Viņa sprieda, ka beigu beigās pati Marija Sančesa atstājusi uz zvērinātajiem neizdzēšamu iespaidu, kad sēdusies liecinieka solā un izstāstījusi savu versiju. Todien izgājusi no tiesas zāles ar atbrīvoto Mariju līdzās, Zoja skaidri saprata, ar ko vēlas nodarboties visu atlikušo mūžu.
Gadiem ilgi Marija pa dienu bija tirgojusi karstas tamales un pildītos burito no rokas ratiņiem Misijas ielā, bet vakaros strādāja par viesmīli, taču pirms mēneša beidzot bija atvērusi savu bistro netālu no beisbola komandas Giants stadiona. Parasti Zoja mēdza aprunāties ar Mariju un izkratīt sirdi, taču tovakar gluži vienkārši nepietika spēka.
- Vai tas policists sagaidīja tevi? Marija vaicāja. Viņš taču nemeklē kādu no tavām chicas, vai ne? Zojas klientes Marija allaž dēvēja par "meitenēm", neatkarīgi no viņu vecuma.
- Nē. Tā sanāca, ka esmu lieciniece kādā lietā… Paklau, man tagad jāiet. Šovakar nejūtos tik labi un…
- Si, si, ej vien… Nē, pag! Pastnieks atstāja pie manis kādu sūtījumu, kas adresēts tev. Teica, ka atradis to zem pastkastes urnā, kur viņš parasti met katalogus un žurnālus. Taču pa pastu tas nav sūtīts. Redzi? Nav ne marku, ne zīmogu.
Marija pasniedza Zojai brūnu, polsterētu aploksni grāmatas lielumā. Uz aploksnes ar drukātajiem burtiem bija uzrakstīts Zojas vārds un adrese. Bez atpakaļadreses.
- Savādi, Zoja novilka un jau nākamajā mirklī iedomājās par savu vecmāmiņu, vienlaikus novērtēdama pakas svaru. Tā šķita visnotaļ viegla. Paldies. Nu es iešu, bet velak tev piezvanīšu.
Viņa pagāja garām liftam čīkstošam, vecam metāla būrim, kuru izmantot uzdrošinās vien trakais, un devās augšup pa kāpnēm. Viņas dzīvoklis atradās bēniņos, tātad jāpieveic seši kāpņu posmi. Parasti viņai patika skriet augšā, lai secinātu, pēc kura posma sāk pietrūkt elpas, taču tovakar tā rīkoties negribējās.
Tovakar viņa gāja ļoti lēni, sažņaugusi aploksni tik cieši kā maģisku talismanu.
"Neticami. Gluži vienkārši neticami." Viņas dzīvokļa durvis bija līdz galam vaļā. Gaismas iedegtas.
Pat nedomādama, ka iebrucējs joprojām atrodas dzīvoklī, viņa steidzās iekšā. Istabas bija savandītas līdz nepazīšanai, bet…
"Mani kaķi. Ak Dievs! Tie taču ir istabas kaķi, visu mūžu pavadījuši manā lielajā istabā! Ja viņi tikuši ārā, ja viņiem nodarīts pāri…"
Zoja nometa audekla somu un aploksni uz grīdas, pieskrēja pie gultas un pacēla segu, kas nez kādēļ nosviesta zemē. No tālākā stūra viņai pretī raudzījās divi dzeltenu acu pāri. Viņa juta, ka pašai acīs sariešas atvieglojuma asaras.
Bitsija ar baltā bruņurupuča krāsojuma kažoku nereti bija pat pārāk drosmīga un arī šoreiz iznāca no paslēptuves, tiklīdz izdzirdēja saimnieces balsi. Lielais, melnais un resnais runcis Bārnijs pat nepakustējās un šņāca, kad Zoja mēģināja viņu aizsniegt.
Vajadzēja ķerties pie krējumsiera. Bārnijs bija kā traks uz šo kārumu pamatīgais vēders to tikai apliecināja.
Pietika vien pačaukstināt folija iepakojumu, un runcis jau bija laukā no pagultes. Tas gāzelēdamies pienaca klāt un sāka laizīt sieru Zojai no pirksta, laiku pa laikam ieņaudēdamies, lai tādējādi pavēstītu saimniecei savas domas par apkārt valdošo jucekli.
Apsēdusies uz grīdas, Zoja paņēma mīluļus klēpī un ieslēpa seju siltajos kažokos.
Kad sirds beidzot bija atguvusi normālu ritmu, viņa rūpīgāk nopētīja dzīvokli. Vaininieks bija ne tikai pārmeklējis visas telpas, bet ari sabojājis daudzas mantas saplēsis porcelāna traukus, izbārstījis miltus un cukuru, saplēsis vīna pudeles, uzšķērdis spilvenus. Ārdurvju atslēga bija ļoti dārga, un to vienīgo viņš nebija salauzis. Acīmredzot viņš izmantojis mūķus.
"Tātad profesionālis, bet ļoti negants un izgāzis savas dusmas uz manām mantām."
Viņa pakasīja Bārnijam pazodi.
Kāds viņš izskatījās, puisīt? Vai viņam bija gari, brūni, zirgastē sasieti mati? Kā tu domā, vai varēsi viņu pazīt fotogrāfijā…
Nama gaitenī iečīkstējās kāds dēlis. Zoja šīs kāpnes izmantoja katru dienu jau piecus gadus pēc kārtas. Tas bija ceturtais posms, trešais pakāpiens.
Čīkstienu dzirdēja ari Bārnijs. Runcis izlēca saimniecei no klēpja un atkal paslēpās pagultē. Bitsija viņam sekoja pa pēdām.
Zoja veikli pietrausās kājās un pacēla uz grīdas nomesto audekla somu, attaisīja rāvējslēdzēju, izvilka pistoli un noņēma drošības aizslēgu. Pasniegusies pēc aploksnes, viņa ieslidināja to pagultē. Bārnijs iešņācās.
Tad viņa piegāja pie durvīm un jau grasījās tās taisīt ciet, taču pārdomāja un izslēdza apgaismojumu.
Atspiedusies pret sienu, viņa sažņaudza abās rokās pistoli un gaidīja. Sirds pukstēja strauji un spēcīgi.
Pirmā slieksni šķērsoja ēna, kam sekoja vīrieša siluets. Zoja piespieda ieroča stobru viņam tieši aiz auss.
Pat neelpo!
Sešpadsmitā nodaļa
Vīrietis nekustējās, taču elpot gan uzdrošinājās. Un asajam elpas vilcienam sekoja viņas vārds:
- Zoja! Tas esmu es.
Atrāvusi ieroci, Zoja noelsās un saguma pret sienu. Pēc brīža viņa pastiepa roku sev aiz muguras un ieslēdza apgaismojumu.
Izrādījās, ka nācējs ir inspektors Šons Makejs, kurš tobrīd bija pacēlis rokas, it kā grasītos padoties. Krūtis strauji cilājās, jo asinīs neganti joņoja adrenalīns.
- Nolādēts, sieviete! Vai tu traka, vai? Es taču varēju tevi nošaut!
- Ak tā? Bet savu pistoli es biju piespiedusi tev pie auss.
- Dieva dēj, varbūt beidzot to novāksi?
Pēkšņi Zoja aptvēra, ka joprojām mērķē inspektoram sirdī.
- Piedod. Esmu gluži kā uzvilkta.
- To var just. Makejs nolaida rokas gar sāniem un palūkojās apkārt. Jēziņ! Kas noticis? Izskatās, ka te sprāgusi bumba.
- Domāju, ka tas svešais ar zirgasti te meklējis kaulu altāri… lai kāds tas arī būtu. Un ko tu te dari? Tu taču grasījies braukt uz nodaļu.
- Nācu pateikt, ka izsaucu patruļmašīnu, kas tevi aizvedīs līdz iecirknim. Gadījumam, ja tas nelietis nolemj uzbrukt vēlreiz. Un tagad esmu pārliecināts, ka pēc tikšanās ar mūsu mākslinieku un bilžu izskatīšanas tev vajadzēs nakšņot kādā viesnīcā.
- Ar mani viss būs kārtībā. Šaubos, vai viņš atgriezīsies. Tas, ko viņš meklē, te netika atrasts. Un man ir aizšaujamais, ko varu pielikt priekšā durvīm. Tad te ielauzties var tikai ar mūru dragājamo ierīci… Makej, es tiešām gribu ieiet dušā.
Inspektors pavēcināja ar roku.
Labi, labi. Es eju. Patruļmašīna būs šeit pēc piecām minūtēm, taču es palikšu tepat līdz brīdim, kamēr tā piebrauks. Un atsūtīšu laboratorijas puišus, lai te visu kārtīgi nopucē ar savām birstītēm.
Kad dzīvokļa durvis aizvērās, Zoja pielika priekšā apkalto aizšaujamo un aizslēdza tās. Pa logu viņa novēroja, kā Makejs parādās uz ielas un atspiežas pret laternas stabu, lai gaidītu patruļmašīnu. Beidzot sajutusies droša, viņa nometās ceļos un zem gultas sataustīja aploksni.