Выбрать главу

Juceklī šķēres atrast nebija iespējams, tādēļ pielīmēto pārloku viņa atgrieza ar steiku nazi. Tad ar slapju dvieli viņa noslaucīja no krāmu tirgū pirktā galda miltus, cukuru un nenosakāmas iz­celsmes bruņu un lipīgu masu. "Ekspertiem tas nepatiks, bet nāk­sies vien samierināties." Atradusi vienu veselu krēslu, viņa pie­vilka to pie galda un apsēdās.

Bārnijs un Bitsija pievienojās saimniecei, murrādami, glauz­damies pie rokām un nemitīgi traucēdami. Kādu mirkli Zoja glu­ži vienkārši turēja aploksni rokā un jutās tik satraukta, ka gribē­jās raudāt. "Vecmāmiņa atstājusi šo sūtījumu neilgi pirms slepkavības," Zoja sprieda.

Viņa atvēra aploksni un uzmanīgi izbēra tās saturu uz galda. Tur bija pastkarte, atslēga un pāris salocītu līnijpapira lapu.

Pastkarte šķita gauži apbružāta, ar nolocītu stūri un atspogu­ļoja slavenu viduslaiku gobelēnu vienu no daudzajiem vienra­dža motīviem. Viņa pagrieza pastkarti otrādi.

Adresāts nebija norādīts, taču vecmāmiņa vai kāds cits bija uzrakstījis tekstu, kas izskatījās kā dzejolis krievu valodā:

Asinis ieplūst jūrā jūra pieskaras debesīm No debesīm krīt ledus Uguns izkausē ledu Vētra nopūš uguni Un plosās visu nakti Bet asinis atkal ieplūst jūrā Bezgalīgi.

Tomēr vārsmas tās nebija. Vārdi bija vienkārši un iztēlē uzbūra skaidras ainas, taču jēgu viņa neuztvēra. Zoja pārlasīja tekstu vēl divas reizes. Velti.

Pastkartes augšpusē bija uzdrukāts gobelēna nosaukums: "Dāma un Vienradzis. A mon seul desir. Klinī muzejs, Parīze, Francija." Zoja atkal pagrieza pastkarti otrādi. Attēlā kāda sieviete stāvēja pie telts kopā ar kalponi, kura tur atvērtu lādīti. Vienra­dzis guļ blakus zemē. Taču nebija nedz asiņu straumju, nedz krī­toša ledus, nedz negantas vētras.

Viņa ielika pastkarti atpakaļ aploksnē un paņēma atslēgu.

Tā šķita veca. Nē, senlaicīga, gluži kā no laiku sākuma, un li­kās smaga, varbūt kalta no bronzas. Savādi silta, it kā joprojām glabātu smēdes liesmu. Vienā galā bija greifs dzīvnieks ar ērgļa galvu un spārniem un lauvas ķermeni. Taču atslēgas robiņi likās tiešām dīvaini tie atgādināja ferengu rases pārstāvju nelīdze­nos, šķībos zobus. Zoja nespēja iedomāties, ko ar tādu varētu at­slēgt.

Ielikusi to aploksnē pie pastkartes, viņa atlocīja bloknota lapi­ņas. Tā bija vēstule rakstīta kirilicā un neizkoptā, drebelīgā rok­rakstā.

Mana sirdsmīļā mazmeitiņ!

Mēdz teikt, ka, dzīvojot uz ielas, var pazust pilnībā. Ceru, ka tā tiešām ir un es varēšu nogādāt šo vēstuli Tev, bet mednieki man ceļā negadīsies.

Es nožēloju daudz ko, taču visvairāk skumstu par to, ka ne reizi mūžā neesmu varējusi ieskatīties Tavās acīs. Lai paglābtu Tevi no medniekiem, es slēpos visus šos garos un vientulības pil­nos gadus, taču pagājušajā nedēja man paziņoja, ka esmu ne­glābjami slima stadijā, kad vēzis vairs nav operējams. Es mir­stu. Tieši tādēļ esmu šeit un rakstu Tev šo vēstuli.

Ia vien es varētu visus savus noslēpumus paņemt līdzi kapā! Diemžēl neziņa ir vājš vairogs cīņā pret briesmām, un centieni izpildīt pienākumu, lai ko tas arī maksātu, joprojām tiek uzska­tīti par tikumu, vai ne? \ā, es tam ticu, citādi man nav glābiņa.

Man vairs nav laika, turklāt ir iespējams, ka šī vēstule no­nāk nepareizās rokās un dzīvību zaudē nevainīgi cilvēki, tādēļ daudz ko neuzdrošinos rakstīt, bet šis…

Mūsu dzimtas sievietes bijušas kaulu altāra Glabātājas jau lajos laikos, kas sen zuduši pagātnes miglā. Katrai Glabātājai ir svēts pienākums sargāt no pasaules slepeno taku, kas ved uz al­tāri, kurā savukārt ir dzīvības avots.

Pēc manas nāves Tu klusi par nākamo Glabātāju Es zinu, ka Tu, iespējams, tagad jautā: "Kā tad ar manu māti?" Un Tev taisnība, jo šis gods un nasta pienākas viņai, bet…

Tanī vietā vairāki vārdi vēstulē bija pamatīgi sasvītroti.

Tu labāk par visiem citiem zini, kāda ir patiesā Annas Lari­sas daba. Tādēļ kaulu altāri mantojumā saņemsi Tu. Es neva­rēšu būt blakus, lai pamācītu Tevi, un spēju Tev atstāt vien šīs smieklīgās mīklas. Nē, es nomelnoju pagātni, kad apgalvoju, ka mīklas ir smieklīgas. Tās mums mantojumā atstājušas iepriek­šējās Glabātājas, kuras loti labi izprata slepeno altāra spēku un zināja, ka nevienam medniekam nedrīkst atklāt altāra atraša­nās vietu.

Jo, saproti, mednieki tādi vai citādi būs vienmēr. ]ā, no paaudzes paaudzē mainīsies viņu vārdi un izskats, taču viens ap­stāklis paliks nemainīgs mūžos. Nez kā mednieki vienmēr uzzi­na par altāra eksistenci un jebkuriem līdzekļiem cenšas iegūt tā spēku sev.

Pirmo reizi stāstīdama man par kaulu altāri, māte brīdinā­ja, ka nedrīkst uzticēties nevienam pat tiem, kurus es mīlu. Bet es biju mu\ke. Tika pastrādāts briesmīgs noziegums, jo es biju nodevēja un atklāju altāra noslēpumus, apdraudot Tevi, ma­na mī/ā mazmeitiņa, vēl vairāk. Tagad, ja mednieki atradīs to, ko tik neatlaidīgi meklē, Tevi nogalinās tāpat kā visus, kas Tev līdzās, tikai par to, ka tie zina pārāk daudz.

Dievs, piedod man! Man nevajadzēja tā rīkoties, taču bez brī­vas gribas mēs būtu vien sugas īpatņi bez dvēseles. Lai Dāma dod Tev padomu un pasargā brīžos, kad ari Tev būs jāizvēlas.

Skaties uz Dāmu, jo viņas sirds lolo noslēpumu un taka uz noslēpumu ir bezgalīga. Kad tur nonāksi, uzmanies un nesper kāju vietās, kur dzīvo vilki.

Tava mīlošā vecmāmiņa Katja Orlova, kura bija meita Ļe­nai Orlovai, kura savukārt bija meita 1 nnai, kura bija meita Svetlanai, kura bija meita Larinai un tā tālāk cauri gadsimtiem, sekojot asins balsij, kas mūs saista ar kaulu altāra atklāšanu un pirmās Glabātājas iesvaidīšanu.

Apakšā vārdi bija tumšāki, rakstīti ar stingru roku, it kā bailes vecmāmiņu būtu mudinājušas spēcīgāk spiest pildspalvu.

Atceries, ka nedrīkst uzticeties nevienam. Nevienam! Un uz­manies no medniekiem.

-    Kaulu altāris, Zoja skaļi noteica un nodrebēja, it kā rau­dzītos atvērtā kapa. Vecmāmiņa bija mirusi ar šiem vārdiem uz lūpām.

Vēlreiz notrīsējusi, Zoja strauji piecēlās un piegāja pie loga. In­spektors Makejs bija nozudis, bet lejā stāvēja patruļmašīna. Un līdzās bija policists, kurš tobrīd runāja pie pleca piestiprinātajā rācijā.

Viņa pārlasīja vecmāmiņas vēstuli. Kaulu altāris, nākamā Gla­bātāja, slepena taka un miklas, kuras vēl jāatmin izklausījās jo­cīgi, gluži kā fragments no krievu tautas pasakas. Taču vecmāmi­ņa bija mirusi, noslepkavota.

"Vīrietis ar zirgasti. Joprojām tik tuvu, ka varu sajust viņa klāt­būtni." Kakls sūrstēja, it kā ķēde butu palikusi tam apkārt un cie­ši žņaugtu.

Zoja palūkojās uz jucekli, kādā šis vīrietis bija pārvērtis viņas maju. "Nevar taču būt, ka šeit viņš cerējis atrast kaulu altāri, vai ne? Bet varbūt tas nemaz nav altāris? Hm, varbūt ir altāris, tikai nav no īstiem kauliem."

Domājot par savādo miklu, viņai iesāpējās galva. Lai kāds ari būtu tas kaulu altāris, svešais bija nogalinājis viņas vecmāmiņu, lai iegūtu dārgumu savā ipašumā.

"Pie velna viņu!" Zoja negrasijās pieļaut, ka vecmāmiņas nā­ve bijusi veltīga. "Ja Katja Orlova vēlas, lai mazmeita kļūst par nākamo Glabātāju, tad mazmeita darīs visu, kas viņas spēkos, lai izpildītu šo pēdējo gribu." Kaut ari viņai nebija ne vismazākās jausmas, ko tas vispār nozīmē un kurp tas viņu novedīs…

"Paļaujies uz Dāmu…" Zoja paņēma rokās pastkarti ar dāmu un vienradzi.

-   Laikam mums priekšā ceļojums uz KlinI muzeju, viņa tei­ca Bārnijam, kurš apkārt izsvaidītajām mantām līkumoja pie bļo­diņas, lai pamielotos ar krejumsieru.