Viņa vēlreiz pameta skatienu uz loga pusi patruļmašīna joprojām gaidīja, taču policists bija nozudis. "Droši vien kāpj augšā. Jāpasteidzas."
Savu dārglietu lādīti viņa atrada izbērtu vannā. Rakņādamās mudžeklī, viņa meklēja kādu stiprāku ķēdīti un nosprieda, ka ar sudraboto pietiks. Viņa izvēra to cauri atslēgai, aplika sev ap kaklu un paslēpa zem džempera.
Pie durvīm kāds spēcīgi pieklauvēja.
- Dmitrovas kundze?
- Vēl minūtīti! Zoja uzsauca. Es vēl neesmu apģērbusies.
- Piedodiet, kundze. Es, ē… gaidīšu jūs gaitenī.
Pastkarti un vecmāmiņas vēstuli Zoja paslēpa audekla somas kabatā, ko varēja aiztaisīt ar rāvējslēdzēju. Tad viņa piegāja pie sava sekretāra un atvēra slepenu nodalījumu. "Paldies Dievam, pase ir savā vietā!" viņa nodomāja. Arī to viņa ielika somā un pēc tam pārlūkoja naudasmaku. Astoņdesmit pieci dolāri skaidrā naudā pilnīgi pietiks taksometram uz lidostu. "Ja neizdosies nopirkt biļeti uz tiešo Parīzes reisu, mēģināšu lidot caur Čikāgu, Ņujorku vai pat Atlantu. Nonākusi galamērķī, varēšu no automāta izņemt eiro."
Viņa nolēma taksometrā uzrakstīt īsziņu savai palīdzei Grethenai, lai tā parūpējas par lietu, kuras izskatīšana paredzēta nakamajā nedēļā. Vēl vajadzēja uzrakstīt speciālista atzinumu kādā aizbildniecības lietā, un Zoja bija pārliecināta, ka arī ar to Grethena lieliski tiks galā.
Pēkšņi iztēlojusies vecmāmiņu baltajā līķu maisā morga saldētavā, Zoja nodrebēja. Viņa nevēlējās, lai vecmāmiņu apglabā kā nabadzi, un neticēja, ka Anna Larisa būs pietiekami godprātīga un noorganizēs pienācīgas bēres. "Varbūt palūgt, lai Grethena sāk gatavot dokumentus, ja es laikus nepagūšu atgriezties no Parīzes?"
Pie durvīm atkal atskanēja klauvējiens, tikai daudz klusāks.
- Kundze? Vai esat jau gatava?
- Nāku!
Zoja vēl paķēra tīras apakšveļas kārtu un zeķes un sameta visu somā. Viņa karsti vēlējās ieiet dušā un pārģērbties, jo melnie džinsi un melnais kašmira džemperis ar augsto apkakli todien bija piedzīvojuši briesmīgus notikumus. Taču laika vairs nebija nemaz.
Viņa ielika Bārniju un Bitsiju pārnēsājamos būros vismaz šoreiz abi nepretojās un tad atvēra durvis.
Jaunajam vīrietim, kurš stāvēja gaitenī, viņa veltīja žilbinošu smaidu.
- Nabaga kaķi ir tā pārbijušies, ka nolēmu tos atstāt pie kaimiņienes, kamēr pati būšu projām. Tas prasīs tikai minūti laika. Varbūt varat uzkavēties tepat un pasargāt durvis?
Marija Sančesa sava dzīvokļa durvis pavēra mirkli pirms tam, kad Zoja pacēla roku klauvējienam.
- Vai esi pārliecināta, ka tev nedraud briesmas, Zoja? Šovakar policisti te nāk un iet…
- Vai parūpēsies par maniem mīļumiņiem? Zoja steigšus vaicāja trīsošā balsi. Man uz dažām dienām jāizbrauc no pilsētas.
- Protams. Bez vārda runas. Tu taču zini, ka tevis dēļ esmu gatava uz visu. Marija to pateica pavisam nopietnā toni, un tas neizklausījās ne muļķīgi, ne melodramatiski. Turklāt Zoja viņai uzticējās.
Abas apskavās, un Zoja sacīja:
- Paldies, Marija. Un neuztraucies, jo ar mani viss būs kārtībā. Pēc dažām minūtēm pie tevis ieradīsies kāds jauns patruļnieks, lai apvaicātos, kur esmu pazudusi…
- Nesaki man neko vairāk. Tā būs labāk.
Atskanēja būkšķis kāds ar liftu brauca augšā. Marija pavēcināja abas rokas.
- Ej, ej! Vēlāk piezvani, lai zinu, ka tev nedraud briesmas.
"Noteikti," Zoja apņēmās. "Taču līdz brīdim, kad man vairs
nedraudēs briesmas, vēl ilgi jāgaida."
Septiņpadsmitā nodaļa
Ņujorka
Mailsa Teilora bibliotēkā, kas atradās viņa solīdajā četrstāvu namā Augšīstsaidā, kamīnā rūkdama dega uguns, taču viņam tik un tā sala. Viņš sēdēja savā iemīļotajā greznajā ādas krēslā un turēja rokā viskija glāzi. Šoreiz tas bija Laphroaig, nevis sešdesmit gadus vecais Macallan, kuru viņš dzēra tikai tad, ja vēlējās atzīmēt kādu priecīgu notikumu. Bet šis nebija nekāds priecīgais bridis.
Kabatā ievibrējās mobilais tālrunis, un viņš salēcās, it kā būtu saņēmis kniebienu sānos. "Nolādēts!" Teilors vēl nebija izlēmis patīk viņam modernās tehnoloģijas vai nepatīk.
Kādu bridi viņš lūkojās uz aparātu, kamēr atcerējās, kurš taustiņš jānospiež konkrētajam modelim. Pēc brīža viņš norūca:
- Teilors klausās.
- Sveiks, mīļumiņ! klausulē iesaucās Jasmīna. Izklausījās aizelsusies un stipri satrakojusies. Tāda viņa mēdza būt pirms vai uzreiz pēc slepkavības. Mēs atradām Katju Orlovu.
- Pēdējā brīdī, nolādēts. Kopš Maika O'Melija nāves pirms pusotra gada izmeklētāju armija bija burtiski pārķemmējusi katru zemes nostūri, taču šo sievieti atrast tā ari neizdevās.
- Jā, bet šampanieti vaļā vēl nekorķē, Jasmīna pamācīja. Jo ir labās ziņas un ir sliktās ziņas.
- Tu zini, ka man tas riebjas. Kādas ir sliktās?
- Tā nav telefonsaruna. Kur tu esi? Mājās? Man vēl jāpiezvana vienam cilvēkam. Jānokārto dažas lietas, un tad es būšu… Iestājās klusums, un Teilors iztēlojās, kā Jasmīna raugās pulkstenī. Tajā simts tūkstošus dolāru vērtajā Patek Philippe, ko viņš uzdāvināja Ziemassvētkos. Pēc stundas, viņa sacīja un nolika klausuli.
Mailss Teilors aizvēra tālruņa vāciņu un ieslidināja aparātu kabatā. Gribējās piecelties un izstaigāties, taču ceļgals neganti sāpēja un viņš nevēlējās dzert vēl vienu pretsāpju tableti. Turklāt pēkšņi viņš sajutās ārkārtīgi noguris un vājš. "Labās ziņas un sliktās ziņas. Kāpēc sliktas allaž izrādās vēl sliktākas, nekā gaidīts, bet labās nekad nav daudz labākas?"
Viņš prātoja par atrasto sievieti. "Kādas tad ir sliktās ziņas? Ka filma vairs nav pie viņas? Varbūt Maiks O'Melijs savā nāves gultā melojis? Es nemaz nebrīnītos, ja tas maitasputns kaut ko tādu nostrādājis. Varbūt viņai tās filmas nekad nav bijis. Un tādā gadījumā… kur tā filma ir? Nolādēts! Tā jau var sajukt prātā."
Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un Mailss Teilors sarāvās, izšļakstīdams viskiju klēpī. Viņš mēģināja piecelties, jo cerēja, ka nācēja būs Jasmīna, lai gan vēl bija par agru.
Durvīs parādijas virssulainis ar žurnālu uz sudraba paplātes.
- Domāju, ka jūs gribēsiet to izlasīt, ser. Nākamā mēneša Vanity Fair, ko atnesa kurjers. Tikko nodrukāts.
- Paldies, Rendolf. Noliec blakus lampai, labi?
Nogaidījis, kamēr virssulainis iziet no bibliotēkas, Mailss paņēma žurnālu un turēja to krietnā attāluma no piemiegtajām acīm, jo lasāmo briļļu nebija pa rokai. No vāka pretī lūkojās viņš pats, bet apakšā treknā drukā bija iespiests apakšvirsraksts: "Mailss Teilors, Amerikas pelēkais kardināls."
Lai atrastu satura rādītāju, vajadzēja pāršķirstīt vismaz divdesmit lappuses ar reklāmām. Tur bija vēl viena fotogrāfija viņš stāv žākļstājā, rokas sakrustojis uz krūtīm. Šo attēlu mākslinieks bija apstrādājis, tādēļ viņš līdzinājās milzenim, kurš jāteniski uzsēdies miniatūrai fondu biržai un Volstrītam.
Mailss izlasīja rakstu, taču visnotaļ pavirši, pievēršot uzmanību tikai atsevišķiem teikumiem.
Par viņu dzirdējuši tikai tie daži, kas grozās šis valsts augstākās elites aprindās. Šajā laikmetā, kad viss tiek fiksēts foto un video, viņš izvairās no medijiem gluži kā no sakāmvārdā pieminētā mēra. Taču viņa atsevišķie draugi un ļoti daudzie ienaidnieki ir vienisprātis, ka viņam ir vairāk naudas un ietekmes nekā Dievam. Taču neviens no viņiem nepiemin vismaz publiski -, ka atšķirībā no Dieva Mailss Teilors nebaidās sasmērēt rokas, pildot ikdienišķos pasaules vadīšanas pienākumus.