Pirmo īsto naudu un es te runāju par tiešām īstu naudu, par miljardiem viņš nopelnīja jau trīsdesmit gadu vecumā, kad pārdeva piecsimt miljonus dolāru vērtus Taizemes batus, gūstot pe|ņu no tā, ka Bangkokas banka nevēlējās paaugstināt procentu likmes vai noteikt mainīgu kursu savai valūtai. Toreiz reportieris Mailsam Teiloram jautāja, vai viņam nerūp daudzās kompānijas, kas bankrotēja, un nav žēl cilvēku, kas vienā acumirklī zaudēja visus savus iekrājumus, jo viņa dēļ neskaitāmi vietējie tika izmesti uz ielas un vada suņa dzīvi.
Viņa bēdīgi slavenā atbilde skanēja šādi: "Ak tā? Eh, pie velna viņus!"
Balsī iezogas zināma augstprātība, kad viņš runā ar jums par politiku. Pasaules ekonomiskajā nevienlīdzībā viņš saskata cēloņus tirgus fundamentālismam un runā par stingras, centralizētas valdības nepieciešamību, jo tā neitralizētu savtības ekscesus. Un jūs pēkšņi attopaties, ka piekrītat viņam un domājat: "ļā, jā, tā taču tiešām ir!" Bet vienlaikus jūs viņu ienīstat par šo absolūto, paštaisno pārliecību, ka tikai viņš zina, kā ir pareizi.
Mailss Teilors ir pelēkais kardināls, proti, tieši viņš būtiski ietekmē procesus, kad jāpieņem lēmums par kāda cilvēka apstiprināšanu politiskā amatā. |a kādam ir pa spēkam iecelt amatā prezidentu ja kāds šajā valstī var iegūt savā īpašumā prezidentu -, tad tas ir viņš.
Raksts, Mailsaprāt, nebija slikts. Viņam tas pat patika, taču tad uzmanību piesaistīja kada rindkopa pašās beigās:
Un jābrīnās, kādēļ cilvēks, kurš ir tik pārliecināts par savu spēju glābt pasauli, nav pratis izglābt dēlu, kurš izaudzis par izlutināta bagātnieku bērniņa parodiju viņam ir viss, taču tieši tas viņu arī pazudinājis. Džonatans Teilors mira divdesmit divu gadu vecumā kādā graustā pēc tam, kad bija injicējis sev vēnā astoņas devas heroīna. Pašnāvība vai nelaimes gadījums?
Aizcirtis žurnālu, Mailss jau grasījās to iemest ugunī, taču beigās nosvieda uz grīdas un ar kāju pastūma zem krēsla it kā domātu, ka, nozudis no acīm, tas netraucēs ari prātu. "Pie velna, kurš tad lasa tādu nožēlojamu žurnālu, ko? Ja mūsdienās kaut kas nav ielikts YouTube, tad tas nemaz nav noticis."
Žurnālista jautājums par pašnāvību vai nelaimes gadījumu šķita aizvainojošs. "Ko tik es neesmu izmēģinājies ar to puiku! Aprunājos, sūtīju uz rehabilitāciju, lūdzos un gandrīz ceļos kritu, pat kukuļoju. Tikai pašās beigās es kļuvu pavisam skarbs un vairs nedevu naudu, atņēmu knupīti. Vai tiešām par to bija jāraksta?"
Toreiz tā bija tikpat sniegota nakts kā šī. Viņš sēdēja šajā pašā krēslā, bet Džonatans, trīcēdams pie visām miesām, soļoja šurpu turpu gar kamīnu un lūdzās naudu.
- Tikai divdesmit. Tikai burgeram un kokakolai, zvēru! Nu, tēt, tu divdesmitnieku iztērē tualetes papīram, un tavā budžetā tas robu neatstāj.
Mailss bija atbildējis:
- Nezinu, kurš no mums ir nožēlojamāks. Vai tu tādēļ, ka esi pietiekami stulbs un uzskati mani par tādu muļķi, kurš uzķersies uz plika āķa. Vai ari es, jo klausos tādas muļķības.
Tad Džonatans gauži bāls aizgriezās prom no kamīna un nostājās ar seju pret Mailsu. Un viņš ieraudzīja savu dēlu. Pirmo reizi pa īstam paskatījās uz dēlu un saprata, ka mirdzums dēla acīs neliecina par asarām. Tajās dega naids. Patiess, neviltots naids.
Taču vēl vairāk Mailsu šokēja dziļi sirdī dzimusi atziņa, ka īstenībā viņam ir pilnīgi vienalga. "Vai es jebkad esmu mīlējis savu dēlu? Jebšu esmu tikai izpildījis savu obligāto pienākumu?"
Tonakt viņš bija izvilcis no kabatas savu naudasmaku un pasniedzis dēlam divdesmit dolāru banknoti.
- Ņem un ej, dursties! Un liec mani beidzot mierā.
Tā bija pēdējā reize, kad viņš dēlu redzēja dzīvu.
Laikam Mailss bija iemidzis, jo pēkšņi viņu uzmodināja vēsu lūpu pieskāriens vaigam. Viņš atvēra plakstus. Priekšā vīdēja Jasmīnas Pūlas baltais vaigs, bet viņas tumši mirdzošajās acis dejoja uguns.
Viņš samirkšķināja ads un kaut ko noņurdēja, savukārt Jasmīna izslējās un soli atkāpās. Viņa bija uzvilkusi cieši pieguļošas, melnas bikses un zābakus ar augstiem, smailiem papēžiem, bet īsā, pūkainā baltā jaka šķita bezgalīgi seksīga. Mailss juta vēderā ierasto kņudoņu, kas pārņēma ikreiz, kad viņš lūkojās uz Jasmīnu.
- Tev matos ir sniegs, viņš sacīja.
- Ārā ir kolosāls laiks. Sniegpārslas ir lielas, biezas un mīkstas.
Bibliotēkā iestājās klusums, kas šķita gluži vai elektrizēts, un gaiss likās vibrējam, iesūcam abus.
- Tātad? Mailss jautāja, vairs nespēdams izturēt neziņu. Vai atradi Katju Orlovu?
Sārtās lūpas pavērās smaidā.
- Ding-dong, maita ir beigta! Jasmīna nodziedāja. Riebīgā maita ir beigta.
- Vai beigsi spēlēties un pateiksi, kas īsti notiek?
- Katja Orlova ir mirusi, Mails. Beigta un pagalam. Pilnīgi un galīgi. Āmen!
Atvieglojuma sajūta bija tik spēcīga, ka Mailsam kļuva nelabi.
- Un filma? Kur ir filma?
- Jā, redzi, tās ir tās sliktās ziņas.
- Sasodīts, Jasmīna, tas vairs nav smieklīgi!
- Tev taisnība, piedod. Kā jau tu zini, ietekmīgā privāto detektīvu aģentūra, kuru mēs nolīgām, par to veceni neuzzināja nenieka, taču itin viegli uzmeklēja viņas ģimeni. Atraitnēs palikušu meitu un mazmeitu, kas dzivo Sanfrancisko.
Jasmina sāka staigāt pa bibliotēku, ar plaukstu pārvilkdama adas vākos iesietajām grāmatām un iegriezdama lielo globusu stūrī. "Slepkavošana viņu padara traku," Mailss secināja. "Viņa grib ostīt asinis, izgaršot tās."
- Tad nu pēdējos astoņpadsmit mēnešus privātdetektīvi izsekoja meitu un mazmeitu, Jasmīna turpināja. Gadījumam, ja vecene tomēr uzrastos, saproti? Un raugi, šī uzradās ar! Kā bezpajumtniece, kas pagājušajā naktī nodurta Zelta Vārtu parkā.
Mailss dusmīgi kaut ko noņurdēja, pēkšņi sajuties nelāgi.
- Nolādēts! Es neticu tādām nejaušām sakritībām. Tagad filma ir pie tā, kurš viņu novāca. Un tas droši vien ir Nikolajs Popovs.
- Nu, ne jau personīgi, jo pats viņš noteikti ir par vecu, lai skraidītu apkart un durtu nost cilvēkus.
- Un vēl kas, Mailss turpināja. Ja viņa visus šos gadus turējusies no ģimenes pa gabalu, kāpēc pēkšņi izdomājusi uzrasties tagad, tūdaļ pēc tam, kad Maiks O'Melijs nolicis karoti?
- Ne jau tūdaļ, Mails. Pagāja pusotrs gads. Turklāt privātdetektīvu firma izpētīja autopsijas ziņojumu. Viņai bija vēzis. Tātad iespējams, ka viņa gluži vienkārši gribēja atvadīties no radiem.
- Lai ta butu, Mailss norūca. Pieņemsim, ka es noticēju. Taču nogalinājis viņu ir Popovs. Es varēju arī nezināt, ka viņai ir tā filma, bet varu saderēt, ka Popovs noteikti zināja. Viņa ļaudis, iespējams, jau gadiem novērojuši Katjas Orlovas ģimeni un pacietīgi gaidījuši viņas parādīšanos.
- Varbūt, Jasmīna piekrita. Ekspertu ziņojumā norādīts, ka viņa nodurta ar jakutu nazi. Viņa bija apgājusi loku un nostājusies Mailsam aiz muguras, un ne jau pirmo reizi Mailss izjuta bailes. No tā, ko šī sieviete kādudien, slepkavošanas kāres pārņemta, varētu ar viņu izdarīt. Redzi, Mails, ir pilnīgi iespējams, ka veceni nogalināja kāds no Popova cilvēkiem, taču nedomāju, ka filma tagad ir pie viņiem. Jo mazmeitiņa šovakar pēkšņi visu pameta un aizlidoja uz Parīzi. Droši vien ne jau tādēļ, lai uzkāptu Eifeļa tornī, vai ne?