- Brauc viņai pakaļ. Mailss mēģināja pagriezt galvu tā, lai varētu paskatīties uz Jasmīnu un saprast, ko viņa dara, taču krēsla atzveltne izrādījās pārāk augsta.
- Esmu jau rezervējusi biļeti uz Orlī. Ņemot vērā laika joslas, ieradīšos Parīzē pat pāris minūtes pirms viņas.
"Bet es pa to laiku," Mailss prātoja, "piezvanīšu krievam un kārtīgi sadošu ar nūju kā klaburčūskai, lai redzētu, kā šis reaģēs." Pēdējoreiz viņi bija runājušies krietni sen. Pirms daudziem gadiem. Nikolajs Popovs kopš saviem slavas zenīta gadiem VDK bija ļoti zemu kritis. Tagad viņš bija tikai prasts bandīts un suteners, kurš vēl pārdod narkotikas un vada nelegālo loteriju biznesu. Tika uzskatīts, ka viņam ir dēls, kurš paveic visus netīros darbiņus, taču Mailss nešaubījās, ka Nikolajs aizkulisēs tur rokās varas grožus.
"Un arī Nikolaja seja ir redzama filmā, bet cik tad palicis to dzīvo, kas varētu viņu pazīt pēc tik daudziem gadiem? Un kāpēc lai viņš uztrauktos, ja visa pasaule uzzinās, ko viņš pastrādājis? Varbūt tas viņam pat nodrošinātu respektu zināmās aprindās! Nav iespējams krist vēl zemāk, ja tu jau esi padibenēs."
Aiz muguras Mailss saklausīja varbūt tikai sajuta kādu kustību. Tad Jasmīna pastiepa rokas pāri viņa krēslam un sāka masēt viņam plecus. Viņai bija spēcīgi pirksti, gandrīz pārāk spēcīgi, un brīžam Mailsam šķita, ka masāža ir sāpīga.
Viņa klusi nodūdoja Mailsam pie auss:
- Man līdz braukšanai uz lidostu ir stunda brīva laika. Mailss satvēra Jasmīnu aiz delnu locītavām un stipri pavilka,
lai viņa nostātos acu priekšā. Viņa notupās Mailsam pie kājām. Seja šķita skaista un balta ja neņem vērā koši sārtās lūpas. Pēkšņi Mailss ļāvās bezdievīgajai domai, ka vēlas precēt šo sievieti. Viņš gribēja dzīvot laimīgi un varbūt pat audzināt bērnu. Vēl vienu dēlu.
- Viss drīz beigsies, viņš sacīja. Drīz.
- Zinu.
Pastiepis roku, Mailss ar īkšķi parvilka viņas pilnīgajai apakšlūpai.
- Mazmeita…
- Zoja Dmitrova.
- Neatkarīgi no tā, vai viņa sameklēs to filmu, viņa varbūt jau zina, kas tajā uzņemts.
- Bet mēs nedrīkstam tā riskēt.
- Nē. Taču vispirms aprunājies ar viņu. Parādi Nikolaja Popova fotogrāfiju. Es gribu zināt, vai viņi jebkad ir tikušies. Ja tiešām tā ir noticis, tad es gribu zināt, ko viņi runājuši.
- Un tad?
- Tad vari darīt to, kas tev vislabāk padodas.
Viņas skatiens satumsa, mute pavērās. Mailss sajuta viņas karsto elpu sev uz plaukstas.
- Ar lielāko prieku, viņa sacīja. Kā vienmēr.
IV dāma
..
Astoņpadsmitā nodaļa
Parize, Francija
"Skaties uz Dāmu/' bija rakstījusi vecmāmiņa. Zoja tā arī rīkojās. Viņa raudzījās vecajā gobelēnā vēl un vēlreiz, tad atkal no jauna. Viņa izpētīja ikvienu audekla kvadrātcollu tik rūpīgi, ka teju iegaumēja katru diedziņu. Taču nekā. "Ko es palaižu garām? Kas te ir tāds, ko es nepamanu? Vecmāmiņa taču to pastkarti ielikusi aploksnē tādēļ, lai pamudinātu mani doties šurp, bet ko tas līdz, ja es nesaprotu, ko tas viss nozīmē?"
"Skaties uz Dāmu."
Viņa apgāja vāji apgaismotajai telpai apkārt, lai vēlreiz aplūkotu sešpadsmitā gadsimta sienas drapērijas, kas mirdzēja gluži kā dārgakmeņu lietus. Visos gobelēnos bija šī Dāma, viņas Dāma, ar vienradzi un lauvu. Greifa nebija.
Tika uzskatīts, ka gobelēni atspoguļo piecu maņu pasauli. Gobelēnā "Garša" Dāma ņem konfekti no šķīvja, ko viņai pasniedz kalpone. "Smaržā" viņa pin ziedu vainagu. "Taustē" viņa glāsta vienradža ragu un "Dzirdē" spēlē ērģeles. "Redzē" viņa ir pacēlusi spoguli, un vienradzis ir nometies blakus, ielicis priekškājas saimniecei klēpī un skatās sava atspulgā.
Zoja apstājās pie pēdējā gobelēna pie tā, kas attēlots uz pastkartes. Ā mon seul desir, "Manai vienīgajai vēlmei". Gobelēnā Dama stāv pie telts, un blakus atrodas kalpone, kas tur rokās atvērtu lādīti. Dāma liek tajā kaklarotu, ko nēsājusi citos gobelēnos.
Taču šajos mākslas darbos nebija kaulu altāra. Nebija vispār nekāda altāra. "Ko tas nozīmē? Nolādēts, kas man te jāsaskata?"
"Mūsu dzimtas sievietes bijušas kaulu altāra Glabātājas jau tajos laikos, kas sen zuduši pagātnes miglā. Katrai Glabātājai ir svēts pienākums sargāt no pasaules slepeno taku, kas ved uz altāri, kurā savukārt ir dzīvības strūklaka."
Vecmāmiņa to bija nosaukusi par smieklīgu mīklu. "Jā, varbūt tā ir smieklīga, taču vienlaikus tā ir arī muļķīga. Varbūt pat muļķīgāka par to, kas uzrakstīta uz pastkartes. Bet varbūt aprobežota esmu es, ja reiz atbilde ir tepat acu priekšā ieausta gobelēnā, bet es to neredzu…"
Durvīs parādījās sargs, nobiedējot Zoju. Viņš uzsita pa rokas pulksteni un paskaidroja:
Madame. Nousfermons en ciuq minūtes.
Zoja pamāja ar galvu un tanī brīdī acīs sariesās asaras. Viņa vēl nebija gatava doties prom, uzdevums vēl nebija izpildīts. Vēl līdz vakardienai vecmāmiņa viņai nozīmēja vien smaidošu sievieti senā fotogrāfijā. Varbūt vainīgi tikai kopīgie mitohondriji, bet šajā muzejā, stāvot pretī gobelēnam, kas redzams uz pastkartes, Zoja juta kādu dziļāku saikni ar Katju Orlovu. Saikni arī ar tām vairāku paaudžu sievietēm, kas bija minētas vēstulē un veda pie pirmās Glabātājas. Vecmāmiņa bija teikusi, ka tā ir asins balss. "Bet es tagad nespēju tikt galā, es viņas nododu," Zoja nodomāja.
"Skaties uz Dāmu, jo viņas sirds lolo noslēpumu un taka uz noslēpumu ir bezgalīga."
"Mūsu dzimtas sievietes bijušas kaulu altāra Glabātājas jau tajos laikos, kas sen zuduši pagātnes miglā."
"Tādēļ kaulu altāri mantojumā saņemsi Tu."
Taču Zoja jutas pārāk aprobežota, jo nespēja saprast, ko tas viss nozīmē un kā to visu iespējams "glabāt".
Vēl pēdējo reizi viņa palūkojās uz telti ar savādo uzrakstu un Dāmu, kas ieliek kaklarotu lādītē.
Muzeja gids bija stāstījis, ka šajā gobelēnā Dāma atsakās no kaislībām, ko uzjundījušas citas maņas. Četras stundas skatījusies Dāmai sejā, Zoja par to nebija tik pārliecināta. Kaislības nozīmēja dzīvību, un šīs sievietes seja liecināja par vēlmi dzīvot, nevis atteikties no visa. Ja ceļojumu maņu pasaulē sāktu ar šo gobelēnu, tad Dāma kaklarotu ņem ārā no lādītes, nevis liek tajā iekšā.
"Varbūt," Zoja prātoja, juzdamās apjukusi pēc garā lidojuma un muzejā gūtā emocionālā pārsātinājuma, "vajadzētu sagatavot rakstu par šo negaidīto atklājumu un nosūtīt to uz kādu mākslas žurnālu. Nosaukt to varētu šādi: "Dāma ir hēdoniste." Un tēzi pamatot, norādot uz izteiksmi vienradža sejā, uz pašapmierināto smaidu, kādā var atplaukt, ja tikko izēsts spainis ar gardām auzām. Turklāt gobelēnā redzams savādā izskata lauva ar skaļā rēcienā vai varbūt smieklos pavērtu muti, bet nav greifa."
Labi, padodieties taču! Zoja iesaucās, jo muzeja zālē bija palikusi viena pati. Kas ir kaulu altāris un kur tas atrodams?
Lauva smējās, vienradzis smaidīja, savukārt Dāma tobrīd visu savu uzmanību bija pievērsusi dārglietām.
Zoja izgāja no muzeja un nonāca gaismu, trokšņu un cilvēku ņudzeklī. Bija tumšs, smidzināja auksts lietus, radot miglas vaļus, saslapinot ietvi un ap laternām veidojot apdārzus. Viņa pacēla galvu un ļāvās lietus lāsēm. Nepalīdzēja.
Gribējās raudāt un lamāties vienlaikus. Te nu viņa bija tajās pašās drēbēs, kas uzvilktas Sanfrancisko pirms veselas mūžības, un tik nogurusi, ka spēja pakustēties, tikai pienākuma apziņas dzīta. Vajadzēja sameklēt viesnīcu un pārtiku, taču viņa jutās pārāk sagurusi, lai ēstu.