Viņai pat nebija skaidrs, kur viņa atrodas. Taksometra šoferim lidostā viņa pateica, ka dodas uz Klinī muzeju, bet pēc tam viss šķita kā miglā tīts. Beidzot viņai izdevās atrast kādu plāksnīti ar ielas nosaukumu pie kāda mansardiem bagāta daudzdzīvokļu nama krēmkrāsas sienas. Boulevard St.-Michel. Senmišela bulvāris.
Nosaukums noderētu, ja viņai būtu karte un viņa zinātu, kurp vēlas doties.
Pagriezusies Zoja gandrīz uzskrēja virsū skrituļslidotājam ar violetiem panku stila matiem. Tā vien šķita, ka viņš Zoju nav pat pamanījis. Satiksme ielā bija ļoti dzīva motocikli bez trokšņu slāpētājiem un visas tās mazās eiropiešu automašīnas, kas taurēja bez redzama iemesla un izskatījās smieklīgas. Apkārt dunēja balsis un visas franču valodā. Viņa nesaprata ne vārda, taču sevišķi par to neuztraucās.
Gobelēns. Ikviena smadzeņu šūna bija koncentrējusies domam par gobelēnu, taču bez rezultātiem. Viņa sevi neuzskatīja par tik dumju, tātad nācās secināt, ka šajā muzejā viņa meklējusi velti.
"Pagaidām es likšos mierā. Vairs nedomāšu par to."
Franciski runājošie cilvēki lielākoties jauni apkārt šķita ārkārtīgi laimīgi; Zoja bija gatava nošaut lielāko daļu no viņiem, ja vien viņai būtu ierocis. Ļoti sāpēja galva, tādēļ steigšus vajadzēja sameklēt aspirīnu. Viņa lūkoja pēc aptiekas, taču redzēja vien bistro, restorānus un kafejnīcas.
Savos vidusskolā apgūtās franču valodas apcirkņos Zoja meklēja ekvivalentu vardam "aptieka", taču tika pie vēl spēcīgākām galvassāpēm. Un tomēr kādas neskaidras atmiņas mudināja domāt farmācijas virziena. "Jā! Une pharmacie!" Un tādu itin viegli varēja pazīt pēc universālā simbola koši zaļš neona krusts virs durvīm.
Viņa paskatījās uz vienu pusi, tad uz otru, bet zaļo neona krustu nekur nemanīja.
"Nē, pag…" Lietus pieņēmās spēkā, un redzēt bija arvien grūtāk, taču Zojai šķita, ka šķērsielā pretī muzejam viņa saskata zaļu mirgu.
Zoja izlaipoja starp sastrēgumā iekļuvušajiem Peugeot automobiļiem un Vespa motorolleriem, gandrīz pakļūdama zem taksometra riteņiem, un ielas otrā pusē nokļuva, iekams luksoforā nomainījās gaismas signāls.
Priekšā slējās milzīgs, pārpildīts McDonald's bistro, taču šaurajā, bruģētajā šķērsieliņā valdīja klusums. Zaļā mirga nebija nozudusi, taču izrādījās, ka bāli zaļā izkārtne patiesībā nav aptiekas krusts.
Nē, tas bija pilnīgi kaut kas cits.
Viņai aizrāvās elpa. "Vai tikai ta nav vīzija? Varbūt smadzenes beidzot atteikušās paklausīt?" viņa prātoja, tuvodamās ēkai ar zaļo mirgu, kas izgaismoja nelielu veikala skatlogu un apspīdēja koka izkārtni, kura šūpojās vējā. Šķita, ka tas ir antikvariāts. Varbūt veco mantu pārdotava vai lombards. "Taču tā zīme, kas viegli šūpojas vējā…" Tai bija greifa veidols.
Turklāt tas nebija parasts greifs.
Tas bija precīzi tāds pats kā uz vecmāmiņas atslēgas.
Teju baidīdamās pieskarties šaurajām durvīm ar uzrakstu Ouvert, Zoja pacēla roku. Iekšā nevienu neredzēja. Skaistajā laikmetā tapusi augstā laterna, kas izplatīja zaļo gaismu, bija novietota tieši erkera logā. It kā veikaliņa īpašnieks butu zinājis, ka viņa no muzeja izies ar sapošu galvu un meklēs aptiekas zaļo neona krustu.
Zoja mēģināja atcerēties visus bērnībā dzirdētos stāstus par krievu burvjiem, kuri prot zīlēt nākotni, un nodrebēja.
"Nē, nē, muļķības! Ja es nebutu tā pārguruši pec lidojuma un pievērstu vairāk uzmanības apkārtnei, ja nebūtu lijis, es to izkārtni ar greifu pamanītu uzreiz, tiklīdz izkāptu no taksometra pie muzeja. ŠI zaļa gaisma logā ir tikai sagadīšanās."
Lai kā ari būtu, Zojai šķita skaidrs, ka tieši uz šo veikalu vecmāmiņa mudinājusi nākt.
Viņa atgrūda durvis vaļā.
Virs aplodas skaļi iedžinkstējās zvaniņš, un Zoja saminstinajās. Taču veikals bija tukšs un neviens neiznāca aprunāties ar apmeklētāju.
Palūkojusies apkārt, Zoja secināja, ka telpa ļoti līdzinās Dikensa romānos aprakstītajām. Plaukti stiepjas no grīdas līdz griestiem un ir piekrauti ar visdažādākajām mantām. Pulksteņi bezgalīgi daudz pulksteņu -, bet ari gleznas, bistes, puķupodi, lampas, svečturi… Stūri bija novietots kuģa priekšgala rotājums puskaila koķete ar trijzari rokās un valšķīgu smaidu lūpās.
- Bonjour, Zoja uzsauca. Taču veikalā valdošo klusumu pārtrauca vien pulksteņu tikšķi.
Viņa ar acim meklēja jel ko, kas būtu atverams ar viņas atslēgu. Diemžēl piemērotu mantu veikalā netrūka tur bija gan dučiem lādīšu un dārglietu kastīšu, gan vairākas rakstāmpultis, gan pāris lielu skapju.
Zilā samta aizkars, ko daļēji slēpa grezns grīdas spogulis, pavērās tik pēkšņi, ka Zoja gaidīja parādāmies vismaz vampīru.
Bet veikalā ienāca vecs virs. Sārto galvvidu sedza vien dažas sirmas šķipsnas, bet zobi droši vien naktis pavadīja glāzē uz naktsgaldiņa. Viņš likās daudz piedzīvojis, taču visnotaļ uzposies Argailas stilā adītajā vestē ar rombiem, punktotajā kaklasaitē un bifokālajās brillēs bez ietvara.
- Bonjour, monsieur, Zoja sacīja.
- Bonsoir, madame, vīrietis atbildēja neitrāla toni, tomēr nespēdams apvaldīt vēlēšanos palabot klientes franču valodu.
'Tātad nāciena iemeslu vajadzēs paskaidrot šajā valodā," Zoja secināja un pēkšņi aptvēra, ka nezina vairs ne vārda, lai gan krājums jau tā nebija pārāk plašs. Parlez-vous anglais?
Vīrs nošņāca skaidru "nē", paraustīja plecus un paplēta rokas.
Negaidīta impulsa vadīta, Zoja apvaicājās, vai veikalnieks runā krieviski.
To dzirdot, sirmais kungs atplauka platā smaidā un nevainojamā krievu valodā sacīja:
- Kā jūs to zinājāt? Esmu dzīvojis šeit jau tik ilgi, ka varētu būt francūzis… Nu, parīzietis… ziniet, ir atšķirība. Bet piedzimu es desmit gadus pēc Boļševiku revolūcijas. Viņš pagrieza galvu sānis un nospļāvās. Ziemeļbriežu ganu būdā, mūžīgā sasaluma joslas tundrā netālu no vietas, ko mūsdienās dēvē par Noriļsku. Jus droši vien par tādu neesat pat dzirdējusi un varat par to pateikties Dievam.
Zoja centās runāt mierīgi, taču visu laiku skatījās vecajam kungam acīs. Tik tumšas viņa vēl nekad nebija redzējusi. Tās bija melnas un šķita necaurredzamas tumsas apvītas.
- Patiesībā esmu dzirdējusi, mesjē. Mana vecvecmāmiņā bija… jā, varbūt viņa nebija tur dzimusi. Man par viņu zināms ļoti maz. Taču viņai trīsdesmitajos gados izdevās aizbēgt no Sibīrijas soda nometnes Noriļskā. Viņas vārds bija Ļena Orlova, un viņai bija meita Katja. Varbūt pazināt šo ģimeni?
Vecais kungs joprojām smaidīja, taču Zojai šķita, ka tumšajās acīs uzmirdzēja kāda dzirkstelīte.
- Tik tiešām, pasaule ir tik maza! Man ir brāļadēls, kas strādā Čikāgas bankā.
- Es esmu no Sanfrancisko. Zoja iesmējās. Bet es jūs sapratu. Viņa ar roku pamaja uz piebāztajiem plauktiem, kuros valdīja Krievijas tēma. Interesanti… Jau no tā brīža, kad pirmoreiz dzirdēju stāstu par savu vecvecmāmiņu, es gribu aizbraukt uz Noriļsku. Atrast savas saknes, kā mēdz teikt amerikāņi. Vai jums ir kādi artefakti, antīkas lietas vai jebkas cits, kuri nākuši no jūsu dzimtā apvidus un ko es varētu apskatīt? Un varbūt ari nopirkt.
- Ticiet man, nevajag braukt uz Noriļsku! Tā ir mūžam sasalusi pasaules mala. Vai, ja gribat pataupīt šo epitetu pašai Māmulītei Krievijai, tad Noriļska ir pūžņojošs augonis uz mūžam sasalušās pasaules malas auguma. Kā noprotat, viņš turpināja, iekams Zoja paguva iestarpināt kaut vārdu, skumji, bet pagaidām man no Sibīrijas nav nekā. Nav pat vilku zobu kaklarotas, kura parasti nāk prātā interesentiem. Vai varu parādīt ko citu? Piemēram, kādu pulksteni? Man ir daudz pulksteņu. Ar dzeguzi, ar vairākām ciparnīcām, ar svārstu, ūdens pulksteņi, repetīri, augsts grīdas pulkstenis, jūrnieku pulkstenis… Un visi rada pareizu laiku! Viņš izņēma kabatas pulksteni un atvēra vāciņu. -Ja uzgaidīsiet divdesmit vienu minūti un sešpadsmit sekundes, tad dzirdēsiet, kā tie visi vienlaikus sāk spēlēt. Tā ir īsta simfonija, ticiet man! Palieciet, paklausieties. Jūsu ausis būs jums pateicīgas.