- Pulksteņi tiešām ir skaisti. Zoja noņēma zem džempera paslēpto sudraba ķēdīti. Bet varbūt jūsu veikalā ir kaut kas tāds, ko var atvērt ar šo atslēgu.
Vecais virs gluži vai pamira. Tad viņš pasniedzās pēc atslēgas, tomēr pārdomāja un nolaida roku gar sāniem, tik tikko dzirdami nočukstēdams:
- Ja tā ir pie tevis, tad Katja Orlova ir mirusi.
- Tātad jūs pazināt manu vecmāmiņu.
- Es pazinu abas, gan Ļenu Orlovu, gan viņas meitu Katju. Ka viņa nomira?
Zojai aizžņaudzās kakls, tādēļ atbilde izskanēja griezigāk, nekā viņa būtu velējusies.
- Viņu noslepkavoja.
- Ak tā. Virs pielieca galvu un aizvēra acis. Tas laikam nemūžam nebeigsies.
- Jūs bijāt draugi?
- Mēs ar Katju? Ne, ne parastā šī vārda izpratnē. Taču es gadiem ilgi gaidīju, kad viņa atkal ienāks pa šim durvīm. Vai vismaz viņas pēctece.
Zoja gribēja uzdot tik daudz jautājumu, ka nezināja, ar kuru sākt.
- Piedodiet. Vajadzēja uzreiz stādīties priekšā. Es esmu Zoja Dmitrova.
Viņa izstiepa roku, un vecais vīrs zemu palocījās, gluži kā senos laikos.
- Es esmu Boriss. Kārtīgs krievu vārds, vai ne? Turēdams Zojas roku, viņš piegāja tuvāk, lai varētu ciešāk ieskatīties viešņai acis. Jā, tieši tā ari vajadzētu būt. Viena Glabātāja aiziet, nākamā ieņem viņas vietu. To es sapratu, tiklīdz tu ienāci pa durvīm. Taču nolēmu pagaidīt, kamēr pati parādīsi atslēgu. Bet man jau no paša sākuma viss bija skaidrs. Boriss lūkojās Zojai acīs, taču skatiens šķita izklaidīgs, it kā viņš domās kavētos kādos senākos laikos. Jo es taču esmu no toapotroriem. No burvju cilts.
- Burvju cilts?
Nopūties Boriss atlaida Zojas roku.
- Tu neko nezini? Jā, gadi iet, un kopā ar tiem zūd arī senās zināšanas. Toapotrori ir sibīriešu cilts, kuras pienākums ir palīdzēt Glabātājai sargāt kaulu altāri no samaitātas pasaules. Skumji, ka mūsu tikpat kā vairs nav, visi miruši vai izkaisīti plašajā pasaulē. Drūmajās melnajās acīs uzplaiksnīja pēkšņs smaids. Taču īstā maģija vienmēr rodama altārī, nevis mūsos.
- Šurp mani atveda zaļā gaisma skatlogā. Citādi es jūsu veikaliņu nemūžam nebūtu atradusi. Tas tiešām bija brīnums, vai ne?
- Jā… Jā, varbūt. Boriss atkal pasmaidīja. Un es domāju, ka brīnums notika arī todien, kad es ieraudzīju Ļenu Orlovu Honkongas ēstuvē. Kā vel nosaukt sagadīšanos, ka diviem kara nogurdinātiem begļiem no tālās Noriļskas vienlaikus sagribējies ēst un abi iegājuši vienā un tajā pašā ēstuvē, lai gan Honkongā tādu netrūkst? Es viņu pazinu momentā. Kā gan citādi? Kad pēdējoreiz tikāmies, abi vēl bijām bērni. Pieaugusi viņa bija bezgala līdzīga Dāmai. Tāpat kā tu.
Zojai noreiba galva. "Skaties uz Dāmu…"
- Kā to saprast?
Boriss izslēja pirkstu gaisā.
- Drīz sapratīsi, bet vispirms… Viņš piegāja pie ārdurvīm, pabāza galvu ārā un nopētīja ielu. Tad viņš aizvēra durvis, pakāra plāksnīti ar uzrakstu Ferrne un aizslēdza durvis. Pagriezies pret Zoju, viņš nočukstēja: Vai tev sekoja?
- Nezinu, Zoja atbildēja. Nez kādēļ pašai tāda doma pat prātā nebija ienākusi.
Vecais vīrs izslēdza zaļo laternu, palūkojās ārā pa logu un tad aiztaisīja žaluziju.
- Toapotrori ir kalpojuši Glabātājām paaudžu paaudzēs, jau no pašiem pirmsākumiem, un dara to uzticīgi, no sirds. Taču dažkārt tas ir bīstams uzdevums. Mēs kļūstam ārkārtīgi piesardzīgi, lai gan nereti tādēļ izskatāmies pēc veciem muļķiem. Viņš piegāja pie zilā samta aizkara aiz spoguļa un pavēra to. Iesim.
Sekojusi Borisam, Zoja pa šaurām durvīm nonāca nelielā telpa. "Izskatās pēc vietas kādam spirituālistu seansam," viņa nosprieda. Apkārt apaļam galdam, kam uzklāts audekls, bija salikti pieci krēsli ar cietām atzveltnēm. Pie griestiem karājās lampa ar metāla abažUru. Pie apmestajām sienām nebija nevienas gleznas, un veco spundēto dēļu grīdu nesedza paklājs.
- Lūdzu… Vecais vīrs pavilka ārā vienu krēslu.
Zoja apsēdās.
- Vēl mirklīti, Boriss noteica un nozuda atpakaļ veikala telpā.
Šķita, ka viņš bīda kādu koka priekšmetu, tad nočīkstēja eņģe.
Boriss nošķaudījās un izgrūda lamuvārdu.
Aizkars pavērās, un viņš atgriezās savādajā istabā.
- Laikam esmu palaidies slinkumā, un te viss pamatīgi noputējis.
Ieraudzījusi koka lādīti, ko Boriss tik godbijīgi nesa izstieptas rokās, Zoja sajuta priecīgu satraukumu. Tieši tāda pati bija redzama gobelēnā. Tieši tādā Dāma glabāja savas dārglietas.
Taču šī lādīte bija pietiekami liela, lai tajā varētu ielikt pat pamatīgu baltmaizes kukuli. Tai bija kupolveidīgs vāks un apkārt kniedētas dzelzs skavas. Abos sānos bija pa slēdzenei.
Boriss nolika lādīti viņai priekšā uz galda, tad izņēma no kabatas drānu un notrausa putekļus.
- Toapotrori labprāt stāsta par senseniem laikiem, tik seniem, ka patiesība jau zudusi pagātnes miglā. Tad dzīvoja cilvēki, kas piekopa seno burvestības mākslu, un viņu šamanis bija tik varens, ka spēja atdzīvināt mirušos. Kādudien šamanis apņēma sievu, kas bija tik neaptraipīta kā pirmais ziemas sniegs. Diemžēl viņa vīram dāvāja tikai meitas, kuras gan bija tikpat skaistas kā māte.
- Un viņam tas nepatika? Zoja vaicāja aizvainotas feministes dusmās. Nepatika, ka sieva dzemdē meitas?
Vecais vīrs klusi iesmējās un paraustīja plecus.
-Ja arī tā bija, tad patiesība ir zudusi pagātnes miglā. Bet turpināsim stāstu… Kādudien ieradās ļauni viri, kas apskauda Samaņa spēku, un uzbruka viņam sniegotā laukā no visām pusēm. Nelieši iedūra šamanim sānā pīķi, lai varētu dzert viņa asinis. Tās nobaudījuši, viņi pagalam satrakojās, sāka cīnīties un nogalināja cits citu. Dzīvajos nepalika neviens. Boriss vēl pēdējoreiz pārvilka ar drānu lādītei un tad atkāpās, lai novērtētu savu darbu. Kad šamaņa sieva un meitas atrada viņu uz lauka, bija jau gandriz nakts. Asinis bija iekrāsojušas sniegu sarkanu. Viņas vaimanāja un plēsa sev matus. Sirdis viņām vai pušu plīsa. Tad sievietes paņēma izmocītā vīra mirstīgās atliekas rokās un aiznesa uz slepenu alu, kas atradās aiz ledus ūdenskrituma. Tur viņas to sargā vēl šobaltdien un sargās mūžīgi… Bet, mīļā, kāpēc tu raudi? Tas taču ir tikai stāsts! Viens no daudzajiem, ko mēdz stāstīt pie ugunskura garajos un aukstajos Sibīrijas vakaros.
- Piedodiet, Zoja sacīja, juzdamās mazliet muļķīgi un ar delnas virspusi notraukdama asaras no vaigiem. Goda vārds, es nesaprotu, kas ar mani notiek. Laikam jau gluži vienkārši esmu nogurusi pēc lidojuma. Viņa gan bija pārliecināta, ka vecais vīrs nav izstāstījis pilnīgi visu, taču nolēma neko nejautāt. Kas notika pēc tam, kad satikāt Ļenu tajā ēstuvē?
- Es, protams, piedāvāju viņai savu palīdzību. Tas ir mans pienākums.