Выбрать главу

-    Pulksteņi tiešām ir skaisti. Zoja noņēma zem džempera pa­slēpto sudraba ķēdīti. Bet varbūt jūsu veikalā ir kaut kas tāds, ko var atvērt ar šo atslēgu.

Vecais virs gluži vai pamira. Tad viņš pasniedzās pēc atslē­gas, tomēr pārdomāja un nolaida roku gar sāniem, tik tikko dzir­dami nočukstēdams:

-   Ja tā ir pie tevis, tad Katja Orlova ir mirusi.

-   Tātad jūs pazināt manu vecmāmiņu.

-   Es pazinu abas, gan Ļenu Orlovu, gan viņas meitu Katju. Ka viņa nomira?

Zojai aizžņaudzās kakls, tādēļ atbilde izskanēja griezigāk, nekā viņa būtu velējusies.

-   Viņu noslepkavoja.

-   Ak tā. Virs pielieca galvu un aizvēra acis. Tas laikam ne­mūžam nebeigsies.

-   Jūs bijāt draugi?

-   Mēs ar Katju? Ne, ne parastā šī vārda izpratnē. Taču es ga­diem ilgi gaidīju, kad viņa atkal ienāks pa šim durvīm. Vai vis­maz viņas pēctece.

Zoja gribēja uzdot tik daudz jautājumu, ka nezināja, ar kuru sākt.

-   Piedodiet. Vajadzēja uzreiz stādīties priekšā. Es esmu Zoja Dmitrova.

Viņa izstiepa roku, un vecais vīrs zemu palocījās, gluži kā se­nos laikos.

-   Es esmu Boriss. Kārtīgs krievu vārds, vai ne? Turēdams Zojas roku, viņš piegāja tuvāk, lai varētu ciešāk ieskatīties viešņai acis. Jā, tieši tā ari vajadzētu būt. Viena Glabātāja aiziet, nāka­mā ieņem viņas vietu. To es sapratu, tiklīdz tu ienāci pa durvīm. Taču nolēmu pagaidīt, kamēr pati parādīsi atslēgu. Bet man jau no paša sākuma viss bija skaidrs. Boriss lūkojās Zojai acīs, ta­ču skatiens šķita izklaidīgs, it kā viņš domās kavētos kādos senā­kos laikos. Jo es taču esmu no toapotroriem. No burvju cilts.

-    Burvju cilts?

Nopūties Boriss atlaida Zojas roku.

-    Tu neko nezini? Jā, gadi iet, un kopā ar tiem zūd arī senās zināšanas. Toapotrori ir sibīriešu cilts, kuras pienākums ir palī­dzēt Glabātājai sargāt kaulu altāri no samaitātas pasaules. Skum­ji, ka mūsu tikpat kā vairs nav, visi miruši vai izkaisīti plašajā pasaulē. Drūmajās melnajās acīs uzplaiksnīja pēkšņs smaids. Taču īstā maģija vienmēr rodama altārī, nevis mūsos.

-   Šurp mani atveda zaļā gaisma skatlogā. Citādi es jūsu vei­kaliņu nemūžam nebūtu atradusi. Tas tiešām bija brīnums, vai ne?

-   Jā… Jā, varbūt. Boriss atkal pasmaidīja. Un es domāju, ka brīnums notika arī todien, kad es ieraudzīju Ļenu Orlovu Honkongas ēstuvē. Kā vel nosaukt sagadīšanos, ka diviem kara no­gurdinātiem begļiem no tālās Noriļskas vienlaikus sagribējies ēst un abi iegājuši vienā un tajā pašā ēstuvē, lai gan Honkongā tādu netrūkst? Es viņu pazinu momentā. Kā gan citādi? Kad pēdējo­reiz tikāmies, abi vēl bijām bērni. Pieaugusi viņa bija bezgala lī­dzīga Dāmai. Tāpat kā tu.

Zojai noreiba galva. "Skaties uz Dāmu…"

-    Kā to saprast?

Boriss izslēja pirkstu gaisā.

-    Drīz sapratīsi, bet vispirms… Viņš piegāja pie ārdurvīm, pabāza galvu ārā un nopētīja ielu. Tad viņš aizvēra durvis, pakā­ra plāksnīti ar uzrakstu Ferrne un aizslēdza durvis. Pagriezies pret Zoju, viņš nočukstēja: Vai tev sekoja?

-   Nezinu, Zoja atbildēja. Nez kādēļ pašai tāda doma pat prā­tā nebija ienākusi.

Vecais vīrs izslēdza zaļo laternu, palūkojās ārā pa logu un tad aiztaisīja žaluziju.

-    Toapotrori ir kalpojuši Glabātājām paaudžu paaudzēs, jau no pašiem pirmsākumiem, un dara to uzticīgi, no sirds. Taču daž­kārt tas ir bīstams uzdevums. Mēs kļūstam ārkārtīgi piesardzīgi, lai gan nereti tādēļ izskatāmies pēc veciem muļķiem. Viņš pie­gāja pie zilā samta aizkara aiz spoguļa un pavēra to. Iesim.

Sekojusi Borisam, Zoja pa šaurām durvīm nonāca nelielā tel­pa. "Izskatās pēc vietas kādam spirituālistu seansam," viņa no­sprieda. Apkārt apaļam galdam, kam uzklāts audekls, bija salikti pieci krēsli ar cietām atzveltnēm. Pie griestiem karājās lampa ar metāla abažUru. Pie apmestajām sienām nebija nevienas gleznas, un veco spundēto dēļu grīdu nesedza paklājs.

-    Lūdzu… Vecais vīrs pavilka ārā vienu krēslu.

Zoja apsēdās.

-   Vēl mirklīti, Boriss noteica un nozuda atpakaļ veikala telpā.

Šķita, ka viņš bīda kādu koka priekšmetu, tad nočīkstēja eņģe.

Boriss nošķaudījās un izgrūda lamuvārdu.

Aizkars pavērās, un viņš atgriezās savādajā istabā.

-   Laikam esmu palaidies slinkumā, un te viss pamatīgi nopu­tējis.

Ieraudzījusi koka lādīti, ko Boriss tik godbijīgi nesa izstieptas rokās, Zoja sajuta priecīgu satraukumu. Tieši tāda pati bija redza­ma gobelēnā. Tieši tādā Dāma glabāja savas dārglietas.

Taču šī lādīte bija pietiekami liela, lai tajā varētu ielikt pat pa­matīgu baltmaizes kukuli. Tai bija kupolveidīgs vāks un apkārt kniedētas dzelzs skavas. Abos sānos bija pa slēdzenei.

Boriss nolika lādīti viņai priekšā uz galda, tad izņēma no ka­batas drānu un notrausa putekļus.

-   Toapotrori labprāt stāsta par senseniem laikiem, tik seniem, ka patiesība jau zudusi pagātnes miglā. Tad dzīvoja cilvēki, kas pie­kopa seno burvestības mākslu, un viņu šamanis bija tik varens, ka spēja atdzīvināt mirušos. Kādudien šamanis apņēma sievu, kas bija tik neaptraipīta kā pirmais ziemas sniegs. Diemžēl viņa vīram dā­vāja tikai meitas, kuras gan bija tikpat skaistas kā māte.

-   Un viņam tas nepatika? Zoja vaicāja aizvainotas feminis­tes dusmās. Nepatika, ka sieva dzemdē meitas?

Vecais vīrs klusi iesmējās un paraustīja plecus.

-Ja arī tā bija, tad patiesība ir zudusi pagātnes miglā. Bet tur­pināsim stāstu… Kādudien ieradās ļauni viri, kas apskauda Sa­maņa spēku, un uzbruka viņam sniegotā laukā no visām pusēm. Nelieši iedūra šamanim sānā pīķi, lai varētu dzert viņa asinis. Tās nobaudījuši, viņi pagalam satrakojās, sāka cīnīties un noga­lināja cits citu. Dzīvajos nepalika neviens. Boriss vēl pēdējoreiz pārvilka ar drānu lādītei un tad atkāpās, lai novērtētu savu dar­bu. Kad šamaņa sieva un meitas atrada viņu uz lauka, bija jau gandriz nakts. Asinis bija iekrāsojušas sniegu sarkanu. Viņas vai­manāja un plēsa sev matus. Sirdis viņām vai pušu plīsa. Tad sie­vietes paņēma izmocītā vīra mirstīgās atliekas rokās un aiznesa uz slepenu alu, kas atradās aiz ledus ūdenskrituma. Tur viņas to sargā vēl šobaltdien un sargās mūžīgi… Bet, mīļā, kāpēc tu rau­di? Tas taču ir tikai stāsts! Viens no daudzajiem, ko mēdz stāstīt pie ugunskura garajos un aukstajos Sibīrijas vakaros.

-   Piedodiet, Zoja sacīja, juzdamās mazliet muļķīgi un ar del­nas virspusi notraukdama asaras no vaigiem. Goda vārds, es nesaprotu, kas ar mani notiek. Laikam jau gluži vienkārši esmu nogurusi pēc lidojuma. Viņa gan bija pārliecināta, ka vecais vīrs nav izstāstījis pilnīgi visu, taču nolēma neko nejautāt. Kas noti­ka pēc tam, kad satikāt Ļenu tajā ēstuvē?

-   Es, protams, piedāvāju viņai savu palīdzību. Tas ir mans pie­nākums.