Borisam acis iedegās sapņainas atmiņu uguntiņas, un Zoja sāka prātot, vai viņi ar Ļenu iemīlējušies viens otrā. Skatoties uz veco vīru tagad, to šķita grūti iztēloties, taču pēc kara viņš noteikti bija glīts jauneklis.
- Kad Ļena nomira, Boriss turpināja, es bieži sazinājos ar viņas meitu Katju. Tūkstoš deviņsimt sešdesmit otrā gada rudenī Katja atbrauca pie manis uz šejieni un lūdza, lai palīdzu nosargāt altāra noslēpumu līdz brīdim, kad ieradīsies nakamā Glabātāja. Viņa neatklāja, kādas briesmas viņai draud. Varbūt baidījās, ka ari man tās draudēs, ja es pārāk daudz zināšu.
Viņš ielika drānu žaketes kabatā un no vestes izņēma savu pulksteni. Zoja pamanīja, ka ķēdītēs galā ir piekarināta atslēdziņa. Ar greifu.
- I^ai atvērtu lādīti, vajadzīgas divas atslēgas, Boriss paskaidroja. Manējā un Glabātājas. To izdomāja tava vecmāmiņa Katja. Gudri, vai ne? Taču Glabātājas visos laikos bijušas gudras un izdomājušas dažādas viltības, lai nosargātu altāri no pasaules.
- Gluži kā bankas seifam, Zoja secināja, izjuzdama savādas bailes. "Es neprotu pat vecās mīklas atminēt, kur nu vēl izdomāt jaunas viltības!"
Vecais vīrs ielika savu atslēgu slēdzenē, kas atradās lādītes kreisajā sānā, un ar mājienu mudināja Zoju rīkoties līdzīgi otrā pusē.
Abi saskatījās, un Boriss piemiedza ar aci.
- Lai iedarbinātu mehānismu, mums tās jāpagriež vienlaikus.
- Labi, Zoja noteica, tikko valdīdama smieklus, jo situācija šķita visnotaļ muļķīga un viņu mocīja ziņkāre.
- Uz viens, divi… trīs! Boriss skaitīja.
Viņi pagrieza atslēgas. Atskanēja kluss klikšķis, un lādītes vāks atvērās par kādu ceturtdaļcollu.
Zoja jau pastiepa rokas, bet Boriss viņu atturēja.
- Vēl ne. Tanī brīdī es nedrīkstu būt klat. To drīkst darīt tikai Glabātāja, un par tādu drīkst būt tikai sieviete. Bet to jau tu noteikti zini.
Atcerējusies vecmāmiņas vēstulē pieminētos vārdus, Zoja palocīja galvu. "Ļena, Inna, Svetlana, Larina…" Un pēkšņi atminējās, ko dienu iepriekš Sanfrancisko bija teikusi Anna Larisa. Proti, Ļena Orlova mīlēja dungot dziesmiņu par to, ka meitiņa ir svētā, ka viņa ir lepnas, senas dzimtas locekle un noteikti nebūs pēdējā.
- Paldies, Boris.
Viņš piespieda vienu roku savam viduklim un viegli paklanījās.
- Vēlu tev Dieva ātrumu. Baidos, ka tev tas būs nepieciešams. Pagriezies viņš atvilka violeta samta aizkaru, un aiz tā atklājās ozolkoka durvis. Kad būsi gatava doties prom, labāk izmanto šīs. Nonāksi neliela pagalmā. Pa labi būs vīna bārs. Ja iesi cauri tam, nokļūsi Senmišela bulvārī. Ja gribēsi uzkavēties un iedzert, nenodarot lielu postu savam maciņam, iesaku firmu Bordeaux.
Zoja pasmaidīja.
- Vai pēc tam varēšu jums izmaksāt kādu glāzi?
Vecais vīrs atkal paklanījās.
- Paldies par piedāvājumu, taču manā vecumā vīnogas diemžēl uzdzen grēmas. Viņš pavēra zilo aizkaru. Uz redzēšanos, Katjas Orlovas mazmeita, viņš sacīja un nozuda veikalā.
Zoja bija tik satraukta, atverot lādītes kupolveida vāku un ielūkojoties iekšā, ka sāka klusi dungot.
Lādītē bija kaut kas četrstūrains. Pēc izmēra tas atgādināja grāmatu cietajos vākos un bija cieši ietīts roņādas maisā. Viņa lēni izņēma saini ārā un ritināja vaļa biezo, taukaino iesaiņojumu.
Ieraugot krievu ikonu, viņai aizrāvās elpa. Zināšanās noteikti atpaliekot no mātes, Zoja tomēr saprata, ka šī ir dārga un reta. Un ļoti sena.
Ta bija gleznota uz bieza koka dēļa, un tādu tēlu viņa nekad agrāk nebija redzējusi. Ikona izraisīja vienlaikus gan apbrīnu, gan pārdabiskas bailes. Jaunava bija attēlota sēžam apzeltītā tronī, bet rokās viņai sudraba biķeris cilvēka galvaskausa veidola. Taču Jaunavas seja… Zoja nespēja no tās atrauties. Tā gleznota pirms vairākiem simtiem gadu, taču ne par matu neatšķīrās no tās, uz kuru Zoja ik rītu lūkojas spogulī.
Tagad viņai bija skaidrs, kā vecais vīrs tajā Honkongas ēstuvē uzreiz nopratis, ka Ļena Orlova ir Glabātāja. "Viņa bija bezgala līdzīga Dāmai. Tāpat kā tu." Zoja nodrebēja. "Vai šī ikona butu kaulu altāris? Protams, pirms simtiem gadu visi, gan māņticīgi zemnieki, gan vareni cari, ticēja ikonu brīnumdarītajas spēkam. Taču mūsdienās diez vai kāds uzķeras uz tādiem āķiem, vismaz ne tik liela mērā, lai tādēļ nogalinātu cits citu." Zoja sprieda, ka ikona tiešām ir nenovērtējama, gluži kā aprakta manta. "Ja jau pārtikas veikalā pārdevēju var nošaut divdesmit dolāru dēļ, tad ir pilnīgi iespējams, ka veca kundze iet bojā, mēģinādama pasargāt miljoniem vērtas ikonas noslēpumu."
Pēkšņi likās, ka veikalā iestājies pārāk liels klusums. Bija dzirdama vien pulksteņu tikšķēšana. Zoja jau atvēra muti, lai pasauktu Borisu, taču pārdomāja. Viņa jutās vientuļa.
Un viņai tas nepatika.
Zoja atkal palūkojās uz ikonu. No tā, cik viņas ar Jaunavu vienādas, kļuva pavisam neomulīgi. Arī biķeris šķita biedējošs. Izskatījās, ka Jaunava ar visu troni peld pa ezeru. Vienā pusē bija redzams ūdenskritums, bet otrā kaut kas līdzīgs akmeņu krāvumam. Gleznu rotāja dārgakmeņi, kas salikti dīvainā kārtībā it kā mākslinieks nav centies ievērot kādu plānu vai simetriju. Vienīgi rubīns bija novietots precīzi galvaskausa pierē.
Rubīns, safīrs, akvamarīns, briljants, ugunīgais opāls, iolīts, onikss. Septiņi dārgakmeņi, pa vienam no katra veida. Zojai trūka zināšanu, lai novērtētu kvalitāti, taču rubīns šķita tik liels ka viņas mazais pirkstiņš. Pārējie akmeņi bija mazāki.
Kadu brīdi viņa lūkojās Jaunavai sejā, tad ietina ikonu ūdensnecaurlaidīgajā roņādas maisā un ieslidināja to savā audekla somā. Viņa jau grasījās aizvērt lādītes vāku, kad iekšā pamanīja vēl kaut ko. Acīmredzot tas gulējis zem ikonas.
Paņēmusi rokās, Zoja secināja, ka tā ir apaļa, pelēka skārda kārba, kādas mēdz izmantot astoņu milimetru filmu glabāšanai. "Droši vien arī šajā ir kāda filma."
Viņa mazliet attina lenti un pacēla pret gaismu. Šķita, ka var saskatīt mazu meiteni, kas nopūš dzimšanas dienas kūkas sveces. "Skaidrāk visu varēs redzēt projektora, taču tā mazā meitene varētu būt mana māte."
Zoja aizvēra acis, lai apvaldītu pēkšņās asaras. "Vai tiešām tas ir viss, ko Katja Orlova varēja atstāt savai meitai, kuru bija spiesta pamest, lai bēgtu un glābtu savu dzīvību? Kāpēc viņa gluži vienkārši neiedeva ikonu meitai?" Zoja prātoja. "Neviena materiāla lieta, lai cik sena, reta un vērtīga tā butu, nav tāda upura cienīga."
Ari filmu Zoja ielika savā somā un piecēlās promiešanai. Tad viņa atkal apsēdās, lai vēl pēdējo reizi ieskatītos lādītē un pārliecinātos, ka nu tā ir patiešām tukša. Viņa iztaustīja lādītes dibenu un sānus un gandrīz nemaz nejutās pārsteigta, kad melnā atlasa spraugā atklāja fotogrāfijas stūri.
To izņemt vajadzēja uzmanīgi, jo papīrs šķita ārkārtīgi trausls. "Savādi, jo tā nemaz nav tik veca."
Attēlā bija vīrietis un divas blondīnes pie galdiņa kādā restorānā. Sievieti pa kreisi Zoja pazina tā bija viņas vecmāmiņa. Izskatījās, ka šī fotogrāfija uzņemta aptuveni gadu pēc tās, kur viņa stāv kinostudijas priekšā, jo šajā viņai mati jau sniedzas līdz pleciem. Tāpat Zoja bija pārliecinātā, ka pazīst arī otru sievieti, taču vārdu atcerēties nespēja. Vīrietis šķita neparasti pievilcīgs, ar tumšiem matiem un valdzinošu sliktā zēna smaidu. Arī viņš Zojai likās kaut kur redzēts.
Viņa apgrieza fotogrāfiju otrādi un ieraudzīja uzrakstu. "Maiks, Merilina un es restorānā "Brūnais katliņš". Jūlijs, 1962."