Tiklīdz vārdi bija izskanējuši pār lūpām, Ļena zināja, ka tāda vieglprātība var sagādāt problēmas. Iespējams, seržants jau apsvēra iespēju ziņot par viņu poļitrukam. "Ak, nu jau man ir vienalga. Naktī es būšu prom, prom, prom."
Iestājās klusums. Tas ieilga, nepatīkami ievilkās.
- Bet… vai tu tiešām esi viena no viņiem? seržants beidzot pajautāja, un Ļena saprata, ka ar "viņiem" domāti jakuti, ziemeļbriežu gani ar tumsnēju, sīkstu ādu, platām sejām un šaurām acīm. Tavas acis ir gluži ka manas dzimtenes debesis pirms negaisa vasarā. Un tavi mati… Šķipsna atkal bija atrisusi, un viņš pasniedzās, lai aizliktu to Ļenai aiz auss. Tie ir vēja šūpotu nobriedušu kviešu krāsā.
No pieskāriena satrūkusies, Ļena atkāpās.
- Nezināju, ka esat tāds dzejnieks, biedri seržant. Un jūs maldāties. Mana māte tiešām ir jakutiete, un es esmu ļoti līdzīga viņai, tāpat kā viņa līdzinājās savai mātei un tā tālāk. Tādas asinis kopš laika gala.
Viņa atkal slepus ieskatījās pulkstenī. Vienpadsmit un trīsdesmit astoņas. "Nu jau ir par vēlu, mums nekas neizdosies. Nē, tomēr jāmēģina. Rīt komandants pārceļ mani uz dienas maiņu, un tā turpināsies mēnešiem ilgi. Tad pienāks vasara, un es būšu pārāk…"
Piespiedusi roku vēderam, viņa secināja, ka tas joprojām ir plakans. "Taču ilgi tā vairs nebūs. Šonakt vai nekad."
- Piedodiet, biedri seržant, Ļena sacīja, pacēlusi līdz malām pilnu padubi. Bet, kā redzat, man ir daudz darba.
-Jā, protams. Man arī vajadzētu doties apgaitā, bet drīz taču mēs tiksimies, vai ne? Atnākšu no rīta, labi?
-Ja, tiksimies vēlāk.
Vērodama seržantu aizejam, Ļena izjuta nožēlu. Viņas bēgšanā vainos Čirkovu, kam piespriedīs divdesmit gadus šajā pašā soda nometnē, kuru viņš tagad apsargā.
Pie durvīm viņš pagriezās.
- Zini, visi zeķi jau nenomirst. Ja tu izpildi savu normu un ievēro noteikumus, tad tev nav jāmirst.
Viņš apklusa, it kā gaidīdams atbildi, taču bailes aizžņaudza Ļenai rīkli. "Seržants kaut ko zina," viņa domās sprieda. "Noteikti. Bet kā viņš varēja uzzināt? Varbūt Nikolajs izpļāpājies?"
Taču Nikolajs nekad un nevienam neko neteiktu, jo tieši viņš tādā gadījumā zaudētu visvairāk. Ja viņu pieķertu palīdzam ieslodzītajam bēgt, viņai piespriestu divdesmit gadus sieviešu nometnē tālu prom no šejienes, dziļi Sibīrijā, un ceļu atpakaļ viņa nekad neatrastu. Bet Nikolajam nebūtu ne tiesas, ne sprieduma. Viņu gluži vienkārši atvilktu atpakaļ, nostādītu blakus izraktam kapam un nošautu.
Seržants joprojām stāvēja pavērtajās durvīs, laizdams iekšā aukstumu. Beidzot viņš pagriezās un aizgāja.
Ļena nogaidīja vairākas sekundes gadījumam, ja seržants tomēr atgriežas. Tad viņa nolika padubi, pāri istabai pieskrēja pie pēdējās gultas kreisajā pusē, pie sienas. Tur gulēja vīrietis, kurš satrauca viņas elpu un nervus kopš dienas, kad viņa pirmo reizi spēra savu kāju izolatorā.
Viņš izskatījās pēc miroņa.
"Nē, tā tikai liekas vājās gaismas dēļ, jo lampas un krāsns atrodas pārāk tālu. Viņš guļ, tas arī viss. Ir gluži vienkārši aizmidzis."
Ļena paķēra viņa medicīnisko karti, lai apskatītos, ko nometnes ārsts ierakstījis no rīta. "Nikolajs Popovs, ieslodzītais nr. 35672. Drudzis, plaušu karsonis."
Nometusi karti uz gultas, Ļena pieliecās un pieskārās Nikolaja pierei. Vīrietim tiešām bija drudzis, un viņš svīda par spīti aukstumam, bet to jau varēja gaidīt. Viņam vajadzēja saslimt tik nopietni, lai saņemtu atļauju doties uz izolatoru, un ieslodzīto vidū valdīja uzskats, ka drudzi var izraisīt, norijot milzīgu devu vārāmās sāls. Nikolajs jokoja, ka jebkas ir daudz labāk par savu pirkstu nociršanu.
Taču drudzis itin viegli varēja paraugt plaušu karsoni.
Viņa atkal pieskārās Nikolaja pierei.
- Koļa?
Vīrietis satrūkās, un nobrikšķēja ledus, kad viņš pacēla galvu. Sasvīdušie mati bija piesaluši pie gultas dēļa.
- Ļena, viņš izdvesa un ieklepojās. Vai jau ir laiks? Mēs ejam?
Dziļais klepus Ļenai nepatika, taču Nikolaja acis šķita skaidras, spožas.
- Mēs kavējam. Nolādētais seržants! Jau domāju, ka viņš nemūžam neaizies. Viņa ieskatījas pulkstenī. Palikušas vien piecpadsmit minūtes. "Nedari to, ko esi ieplānojusi, Ļena Orlova! Nevajag…"
Nikolajs atmeta nodilušo bruņo segu un, piecelies sēdus, uzsmaidīja Ļenai.
- Vai tu nedusmojies uz mani?
- Es nekad nedusmojos. Ļena attapās, ka smaida un veras vīrieša sejā, kurā pat tādā brīdī manīja bravuru, kas bija piesaistījusi viņu jau pašā sākumā. Taču šoreiz viņai likās, ka aiz draiskajām liesmiņām viņa skatienā slēpjas vēl kaut kas.
Ļenai gribējās ticēt, ka tā ir mīlestība.
Nikolajs izlikās nespēkā sabrūkam, kad Ļena palīdzēja viņam nostāties kājās. Nejaušam aculieciniekam viņa bija nolēmusi teikt, ka Popovam ir tīfs un viņa to ved uz infekcijas slimnieku palātu. Taču pārējie segās ietinušies pacienti šķita dziļi aizmiguši vai izlikās par tādiem.
Abi veikli tika līdz noliktavai, kas likās tikai nedaudz lielāka par skapi. Tā atradas visnotaļ tālu no krāsns, tādēļ viņus apņēma balti gaisa mutuļi, kas cēlās no grīdas.
Noliktava bija pārblīvēta. Tur mētājās vecs rakstāmgalds un krēsls, sapelējušu segu kaudzes, nobružātas mapes un salauzti instrumentu skapīši. Logs bija vien tik liels, lai abi varētu izspraukties cauri.
Pagrūdusi malā rupjaudekla maisu kaudzi un kasti ar vecām avīzēm, Ļena ieraudzīja afišu, kurā bija redzams Josifs Staļins salutējam padomju strādniekam. Šķita, ka Nikolajs novaidas, kad viņa saplēsa Dižā Vadoņa seju uz pusēm. Ļena klusībā pasmaidīja. "Varbūt tu, Koja, nemaz neesi tāds dumpinieks, kādu sevi iedomājies, ko?"
Aiz afišas atradās vāji pieskrūvēts, nevis pienaglots dēlis, un aiz tā divas reiz trīs pēdas liels caurums sienā. Ļenai likās, ka viņa dzird tikšķam tik dārgās minūtes, un viņa vilka ārā no ādām darinātus guļammaisus, cimdus, kažokādas cepures un fufaikas garas jakas no visbiezākās ziemeļbriežu ādas. Nikolajam tika arī siltas bikses ar vates starpkārtu un velteņu pāris.
Klusēdama viņa visu pasniedza Nikolajam, viņš sāka ģērbties, vilkdams visu virsū apdriskātajam ieslodzītā tērpam.
Tikmēr Ļena sadabūja mugursomu, ko bija piebāzusi ar sausu rupjmaizi, personāla virtuvē nozagtiem taukiem, stieples cilpu slazdiem, sērkociņu kasti, blašķi ar vodku un dažus simtus rubļu, ko laika gaitā izdevās iekrāt no tik niecīgās aldziņas. Guļammaisus viņa iedeva Nikolajam, bet pati uzmeta plecā mugursomu.
Tad viņa paņēma sniega kurpes šauri, uzliekti gremzdu dēlīši, kas sasieti ar briežādas sloksnēm. Viņa cerēja, ka atstātās pēdas ātri vien aizvilks krītošais sniegs.
Nikolajs iesmējās, kad Ļena viņam pasniedza tādas pašas kurpes.
- Tu tiešām tici, ka mēs liksim tās lietā? Man šķita, ka tu no tās paslēptuves izvilksi vismaz ragavas un astoņus ziemeļbriežus.
Ļena piespieda pirkstu pie lūpām, taču atkal smaidīja. Tad viņa sameklēja pēdējo dārgumu: slikti izžāvētu aitadu, kurā ietīts pavāram nozagts nazis. Pavārs allaž tā pielakās pašbrūvēto, ka nepamanītu pat to, kā viņam nocērt galvu.
Tas bija jakutu nazis ar neparasti izliektu, abpusgriezīgu asmeni. To ieraugot, Nikolajs iesvilpās. Ļena jau sniedza nazi mīļotajam, bet pēdēja brīdī pārdomāja, aizbāza to sev aiz bikšu jostas un ar garu resnas virves gabalu piesēja aitādu pie gurniem.