Выбрать главу

Merilina… Zoja pagrieza attēlu velreiz un nopētīja uzmanīgak. Otra blondīne galvu bija apsējusi ar šalli un tikpat kā nebija lie­tojusi kosmētiku, taču noteikti līdzinājās…

"Augstais Dievs, tiešām! Tā ir Merilina Monro. Vai mana vec­māmiņa pazinusi Merilinu Monro? Pazinusi tik labi, ka abas sē­dējušas pie viena galdiņa restorāna? Bet… nūja, viņa taču strādāja kinostudijā. Vienalga, interesanti."

Zoja ielika fotogrāfiju roņādas maisā pie ikonas un kārbas ar filmu un visu salika savā audekla somā. Tad viņa atgrūda krēslu un piecēlās.

Au revoir, monsieur, viņa uzsauca. Atbildes nebija.

Kad viņa pavēra violeto aizkaru un atvēra durvis uz pagal­mu, veikalā atskanēja gongu, zvanu un zvārgulīšu šķindas sim­fonija.

Deviņpadsmitā nodaļa

To, ka viņai seko, Zoja tā ari nepamanītu, ja vien ceļā negaidī­tos ugunsrijējs.

Kā jau vecais vīrs bija solījis, no vīna bāra viņa nokļuva Senmišela bulvārī. Uz stūra, ielu kafejnīcas priekšā, stāvēja žonglie­ris un vīrs ar degošu lāpu. Žonglieris rādīja savu mākslu, veikli laizdams cauri rokam balonu, biljarda bumbu un boulinga bum­bu. Šāds triks pulcēja skatītājus. Zoja izklaidīgi vēroja uzstāša­nos, vienlaikus mēģinot izdomāt, kā rīkoties tālāk. Vajadzēja at­rast viesnīcu, paēst un izgulēties.

Vismaz uz mirkli lietus bija mitējies.

Zojai šķita, ka pirmīt viņa muzejam pretējā pusē vienu kvartā­lu tālāk manījusi viesnīcas izkārtni. Jau paspērusi duci soļu turp, aiz muguras Zoja izdzirdēja skaļu "oho".

Instinktīvi pagriezusies, viņa redzēja, kā ugunsrijējs izvelk lā­pu no mutes un izpūš liesmu mutuli. Pūli atkārtoti pāršalca ap­brīnas pilnais: "Oho!"

Tanī brīdī Zojas skatienu piesaistīja kāda kustība mazliet tā­lāk stāvēja vīrietis, kurš pārāk strauji pievērsās lietussargu veika­la skatlogam. Viņš bija garš, masīva auguma, brūnos matus nēsā­ja zirgastē gluži tāpat kā vīrietis, kurš viņai bija uzbrucis ar ķēdi Sanfrancisko.

Kamēr Zoja izlikās, ka noraugās ugunsrijēja priekšnesumā, vī­rietis pētīja lietussargus. Viņš vairs nepagriezās pret Zoju un vi­su laiku skatījās uz brīnišķīgajiem lietussargiem neatkarīgi no ta, cik reižu pūlis skaļi noelsās, uzgavilējot triku meistaram. Zoja bija pilnīgi pārliecināta, ka šis cilvēks nogalinājis viņas vecmā­miņu. Un izsekojis viņu no Sanfrancisko līdz muzejam un veika­lam. Tieši no tā bija baidījies vecais vīrs.

Zoja atsāka iešanu, tēlodama tūristi, kas apbrīno koši izgais­motos bistro un veikalus, gaišos akmens namus ar pelēkajiem mansardu jumtiem un izsmalcinātām dzelzī kaltām balkonu margām. Viņa apstājās pie kioska un norādīja uz laikrakstu he Monde.

Viņa izvilka no džinsu kabatas pāris eiro un apzināti nometa monētas zemē. Pieliekusies tās pacelt un atkal izslējusies, viņa pa­lūkojās ielas malā stāvoša automobiļa sānskata spogulī.

Vīrietis ar zirgasti bija vien puskvartāla attālumā un strauji tu­vojās.

"Acīmredzot sapratis, ka ir atklāts, tādēļ metis pie malas slēp­šanos un sācis skriet, lai neizlaistu mani no acīm."

Nonācis pāris pēdu attālumā no Zojas, viņš negantā ātrumā pastiepa roku, lai paķertu audekla somu. Zoja pagriezās un ar elkoni iebelza svešajam pa zodu. Uzbrucējs atsitās pret automo­bili.

Tad viņa ar abām rokām ieķērās somas lencēs un metās bēgt.

Viņa kā bulta aizšāvās pāri platajai ielai brīdī, kad luksoforā mainījās gaismas signāls. Aiz muguras viņa dzirdēja čīkstam bremzes, taurējam automobiļus un franciski lamājamies dusmī­gos šoferus.

Veikali un kafejnīcas vēl bija vaļā, visi pārpildīti. "Varbūt va­jadzētu skriet iekšā, lūgt palīdzību, izsaukt žandarmu? Nē, tas būtu murgs. Es neprotu franciski, turklāt… ko gan es varētu pa­stāstīt? Leģenda par kaulu altari izklausījās gauži neticama, un ikona… Ja nu viņi to konfiscē? Tagad es esmu Glabātāja un ne­drīkstu pieļaut, ka ikona nonāk svešās rokās."

Palūkojusies pār plecu, Zoja secināja, ka ir mazliet atravusies no naidīgā svešinieka, taču viņš joprojām nozaudēja ātrumu. "Va­jadzētu sajaukt pēdas. Bet… kā?"

Zoja paātrināja soli. Gaismas un cilvēku sejas visapkārt šķita izplūstam miglā. "Vai tad viņi nesaprot, ka man dzenas pakaļ?" Priekšā varēja saskatīt baznīcas zvanu torni. "Varbūt paslēpties tur?" Zoja prātoja un tūdaļ pārdomāja, jo tur viņa būtu kā slaz­dā.

Viņa vēlreiz pagrieza galvu, lai novērtētu situāciju, un uzgrū­dās karstu kastaņu pārdevēja ratiņiem. Paklupusi viņa nokrita četrrāpus un izjuta mežonīgas sāpes augšstilbā.

Klibodama viņa tika aiz stūra un attapās šaurā ieliņā ar ielu tirgotājiem un pircēju pūļiem. Skrienot apkārt zivju stendam, viņa atkal gandrīz pakrita, jo papēdis paslīdēja uz sapuvušas brūnaļģes gabala. Pēc tam vajadzēja izlīkumot apkārt tējnīcas galdiņiem ar marmora virsmām. Dažiem Zoja skrējienā uzgrūdās.

Žaketes piedurkne ieķerās kādā kastē ar dzeltenām puķēm. Vi­ņa to parāva vēl un vēlreiz, taču atbrīvoties nespēja… Zoju pārņē­ma panika, kļuva karsti, no šausmām aizmiglojās skatiens.

Viņa parāva spēcīgāk un beidzot varēja skriet tālāk.

Aiz muguras bija daudz cilvēku, taču sekotāju Zoja nemanīja. Pagriezās viņa pēdējā brīdī, citādi būtu saskrējusies ar sievieti, kura stūma bērnu ratiņus.

Un pēkšņi vīrietis ar zirgasti paradījās aiz somu stenda. Viņš smaidīja, un Zoja atskārta, ka vēl nekad mūžā nav tik ļoti baidī­jusies.

Zoja spēra grīļīgu soli sānis. Uzbrucējs šāvās līdzi pa labi, bet Zoja tūdaļ metās pa kreisi. Svešais lēca, atkal mēģinādams satvert viņas somu. Zoja vēl pēdējā brīdī paguva parauties sānis. Vīrie­tis nenoturējās kājās un iekrita apelsīnu piramīdā.

Paskrējusi viņam garām, Zoja pārlēca pāri ripojošajiem aug­ļiem un burtiski ielidoja konditorejā, no kurienes tūliņ aizbēga pa citām durvīm. Aiz muguras atskanēja klaigas, taču viņa pat neat­skatījās.

Zoja negantā ātrumā šāvās prom pa ielu tajā nebija ne vei­kalu, ne kafejnīcu, vien daži cilvēki. Priekšā vīdēja kads apgais­mots tilts un tūristu kuģītis Sēnā.

Gar upi veda plata iela, kurā valdīja dzīva satiksme. Kad luk­soforā nomainījās gaismas signāls, viņa šķērsoja ielu, izraisīda­ma automobiļu tauru, niknu dūru un franču lamuvardu straumi.

"Esmu atrāvusies. Lūdzu, Dievs, kaut es būtu atrāvusies no viņa!"

Viņa palēnināja soli un smagi elsoja. Sirds sitās kā negudra. Viņa bija nonākusi uz gājēju tilta, palūkojās apkart un beidzot ie­raudzīja kaut ko pazīstamu naksnīgajās debesīs slējās izgais­motie masīvie Parīzes Dievmātes katedrāles torņi.

"Katedrāle noteikti būs pilna ar tūristiem, apkārt netrūks au­tobusu. Varbūt varēšu kāda no tiem ielavīties un aizbraukt līdz burvīgai viesnīcai, kur personāls runā angļu valodā. Un tur būs apkalpošana numurā. Šobrīd es būtu gatava atdot jebko par ap­kalpošanu numurā!"

Laukumā pie katedrāles nebija neviena tūristu autobusa. Un ari cilvēku tikpat kā nebija.

Prožektori apspīdēja katedrāli, bet sānielas slīga melna tum­sā. Zoja šajā laukumā un gaismā jutās kā uz delnas, taču tumšās ieliņas, kas ved Dievs vien zina uz kurieni, šķita vēl biedējošā­kas. Viņa skaidri apzinājās, ka nav atrāvusies no vajātāja. Vīrie­tis ar zirgasti nebija redzams, taču Zoja teju ar ādu juta viņa klāt­būtni. Sasprindzinājusi dzirdi, viņa klausījās, ieklausījās…

Aiz muguras atskanēja skrejoši soļi.

Zoja metās bēgt.

Iela veda pie kāda cita tilta. Tobrīd to šķērsoja paliela japāņu tūristu grupa, kas tuvojās Zojai. Viņa iejuka pūlī.