Taču viņa bija pārāk gara un joprojām varēja saskatīt vīrieti ar zirgasti. Un tas nozīmēja, ka arī viņš lieliski redz savu upuri.
Zoja apzinājās, aizbēgt neizdosies. "Varbūt pasviest viņam somu, lai miers? Bet vēstule… "Tevi nogalinās tāpat kā visus, kas Tev līdzās, tikai par to, ka tie zina pārāk daudz." Nelietis bija atstājis dunci nozieguma vietā, taču viņam var būt arī šaujamais. Vai viņš uzdrošināsies to izmantot Parīzes ielās? Iespējams."
Kāds sagrāba Zoju aiz rokas. Viņa pārbijās līdz nāvei, taču izrādījās, ka tas ir smaidīgs vīrs, kurš rāda uz savu fotokameru.
Uzņemsiet? vīrietis jautāja.
Viņa papurināja galvu un steidzās apiet svešiniekam apkārt.
Priekšā varēja saredzēt tilta otru galu. Tur, it kā gaidīdams viņu, stāvēja vēl kāds vīrs. Ģērbies melnā, taču seju tumsā saskatīt nebija iespējams. Zoja jutās tik nobijusies, ka tikko spēja apvaldīt nelabumu.
Svešais spēra soli viņas virzienā, tad vēl un vēl vienu. Viņš iebāza roku žaketes kabatā un…
"Pistole. Viņam ir pistole."
Zoja palūkojās pār plecu. Vīrietis ar zirgasti smaidīdams spraucās garām izklaidīgajiem japāņu tūristiem gluži kā haizivs.
Kāpdamās atpakaļ, Zoja pēkšņi attapās piespiedusies pie kaltas dzelzs margām. Bailes bija sastindzinājušas prātu, un viņa nespēja domāt. "Lūdzu, Dievs, lūdzu, ko lai es daru?" No viena tilta gala tuvojās vīrietis ar zirgasti, no otra nāca vīrietis melnā. Viņai nebija atkāpšanās ceļa, lai gan…
Viņa palūkojās uz straujajiem, melnajiem, ledainajiem Sēnas ūdeņiem. Tilts bija zems, ūdens līmenis šķita augsts, tomēr attāļums likās biedējoši liels. Tad viņa pamanīja baržas priekšgalu, kas tobrīd parādījās zem tilta. Kuģītis veda avīžu saiņus, kas sakrauti uz klāja augstā kaudzē.
Vairs nebija laika domāt vai vilcināties. Viņa ar abām rokām ieķērās margās un parlēca tām pāri. Biedējoši īsu brīdi pakarājusies gaisā, viņa atlaida pirkstus.
Viņa tik smagi atsitās pret avīžu saiņiem, ka pat elpa aizrāvās, taču jau pēc mirkļa viņai izdevās atgūties. Drebēdama un skaitīdama lūgšanas, kaut neko nebūtu salauzusi, viņa gulēja uz kaudzes un baidījās pat pakustēties. Tad viņa pasmaidīja. "Es nolēcu no tilta, piezemējos uz izmirkušiem Le Monde eksemplāriem un paliku dzīva. Varbūt, tikai varbūt, tas bija kārtējais toapotroru cilts brīnums."
Joprojām nekustēdamās, viņa ļāvās spēcīgajai lietusgāzei, kas kapāja seju, iekļuva acīs un nāsīs. Tad viņa pagrozīja vienu kāju, otru. "Paldies Dievam, ari rokas ir kārtībā!" Elpot bija pagrūti, taču lauzts tiešām nekas nebija, un Zoja atkal pasmaidīja.
Lēni piecēlusies, viņa cauri lietus plīvuram atskatījās uz tiltu, kas bija palicis tālu aiz muguras. Pie margām varēja samanīt vīrieti ar zirgasti, taču svešinieks melnā izrādījās nozudis.
"Es esmu dzīva, joprojām dzīva, nelieši tādi! Glabātāja ir dzīva, un ari ikona ir drošībā."
Eiforija izplēnēja, kad viņa nopētīja garām slīdošās ielas un ēkas. "Uz kurieni barža dodas? Tā apstāsies vai taisnā ceļā aizvedīs mani līdz Havrai?"
Upes krasti bija izbūvēti pamatīgi un stāvi kā klintis. Augšup uz ielu veda ik pēc divdesmit jardiem akmenī cirsti pakāpieni. Bet līdz tiem vēl vajadzēja tikt. Ūdens putodams mutuļoja, straujš, auksts un bīstams. Zoju pārņēma briesmīga sajūta, ka savu veiksmes kvotu viņa jau ir iztērējusi.
"Labi, padomā! Baržai noteikti ir kads stūrmanis," Zoja prātoja, jo cauri nelielās kajītes stiklam saskatīja vadības paneļa zaļgano mirgu. "Varbūt viņš varētu aizvest mani krastā vai, vēl labāk, pa rāciju sazināties ar žandarmiem. Mani droši vien arestētu, bet vienalga. Policisti mani vismaz nenošautu."
Viņa pietrausās kājās. Avīzes bija izmirkušas un slīdēja, tādēļ ik solis izdevās grīļīgs un ļodzīgs.
Pēkšņi atvērās kajītes durvis. Zoja jau grasījās uzsaukt sveicienu, taču spēji iekliedzās, kad no kajītes, atņirgdams zobus un rūkdams, izskrēja milzīgs melns mastifs.
Pagriezusies Zoja steidza bēgt. Suns metās viņai pa pēdām, ņurdēdams un ķerdams bēglei papēžos. Dzīvnieks sagrāba viņu aiz bikšu staras, taču Zojai izdevās atbrīvoties. Daudz nedomādama, viņa pārlēca pāri bortam.
Divdesmitā nodaļa
Viņa ienira dziļi, dziļi, tad atkal izšāvās virs ūdens un ievilka gaisu negantā aukstuma izsvilinātajās plaušās.
Somas lence žņaudza. Viņa mēģināja to noņemt pāri galvai. Ūdens smēlās mutē, trūka gaisa, taču beidzot viņai tas izdevās. Soma bija ūdensnecaurlaidīga, ikona atradās ciešā roņādas maisā, taču Zoja nevēlējās riskēt, tādēļ pacēla somu virs ūdens un ar vienu roku neveikli īrās uz krastu. Straume izrādījās spēcīga un vilka viņu prom.
Zoja novērtēja attālumu līdz krastmalai un pakāpieniem. Tas bija pārāk liels, un pēc tam varēja saskatīt vien kailu akmens sienu. "Varbūt šie ir pēdējie pakāpieni. Varbūt ari man ir beigas. Nē, nē…" Viņa sparīgi kustināja kājas un centās aizpeldēt prom no negantās straumes.
Pakāpieni strauji tuvojās, taču viņa neveiksmīgā kārtā pašāvās tiem garām. Vien pēdējā mirklī viņai izdevās ieķerties apakšējā pakāpienā. Pirksti slīdēja. Viņa tvērās pie akmens vēlreiz, turējās no visa spēka, lai gan tāda bija palicis maz. Viņai sala tik ļoti, ka bija grūti paelpot.
Sastingušiem pirkstiem viņa turējās pie pakāpiena, bet straujā upe viļņojās apkārt. Vajadzēja tikt ārā no ūdens, taču Zoja bija pārāk nosalusi un nogurusi.
Viņa uzmeta somu atkal kaklā un ar abām rokām pievilkās, lai izkļūtu krastā. Tikusi pāri malai, viņa nogūlās ar seju pret akmeņiem. Drebēdama viņa kādu brīdi gulēja. Ūdens straumēm tecēja no drēbēm un locekļiem. Viņai negribējās kustēties, taču vajadzēja saņemties, jo citas izvēles nebija.
Beidzot piecēlusies, Zoja streipuļodama devās uz priekšu, nokrita ceļos un pa netīrajiem pakāpieniem uzrāpoja līdz ielai. Tur viņa ieraudzīja laternas stabu un lēni aizstreipuļoja līdz tam. Viņa apvija rokas staba metāliskajam stāvam un nodrebēja. Slapjās drēbes līdzinājās līķautam. Ļoti sala, taču viņa apņēmās nepadoties. "Es netaisos mirt! Es nemiršu. Kaut notiktu kāds toapotroru brīnums! Vai tad es neesmu to pelnījusi? Es taču nosargāju ikonu no tiem diviem neliešiem, no negantā suņa un nogrimšanas Sēnas dzelmē."
Saņēmusies viņa piecēlās kājās. Augums trīcēja tik spēcīgi, ka aizmiglojās acis. Ledainais lietus gluži kā asas adatas dūra sejā.
Cauri kailajiem koka zariem uz stūra viņa ieraudzīja gaismu logā ar sarkanbalti rūtainiem aizkariem. "Varbūt restorāns? Ak Dievs, kaut tas būtu restorāns! Jo tur būs telefons. Vai kāds, kurš labprāt izsauks taksi. Man jāpaslēpjas. Vienalga kur. Galvenais, lai tur ir silti, es varu atpūsties un pēc tam lidot mājās." Zoja ļoti vēlējās doties mājup. Vārds "majas" tobrīd skanēja gluži kā mantra.
Viņa grīļodamās paspēra vairākus soļus, par savu mērķi izvēlējusies koku un brīnišķīgo gaismu logā.
Priekšā aiz resnā koka stumbra pavīdēja vīrieša ēna. Tas bija milzīga auguma vīrietis melnā. Tas pats, kurš stāvēja uz tilta.
Jau pēc sekundes viņš bija līdzās, un Zoja pat iekliegties nepaguva. Viņš iegrūda Zojai sānos šaujamieroča stobru.
Zoja ielūkojās tik pazīstamajās zilajās acīs. "Pie velna, ko viņš te dara?"
- Sergej? viņa iesaucās, taču bija tik auksts un zobi tā klabēja, ka pat viņa pati sevi nedzirdēja. Sergej? viņa atkārtoja jau daudz skaidrāk.