- Atdod man, Sergejs iečukstēja viņai ausī. Šķita, ka viņš ir aizelsies, un Zoja nez kādēļ, kaut kāda neloģiska iemesla pēc, sajutās labāk. Viņa cerēja, ka arī Sergejs ir nosalis. Pārsalis līdz kaulam. Atdod man filmu un tad nāc līdzi. Mierīgi un klusi.
"Filmu? Laikam neesmu pareizi sapratusi, jo tas izklausās bezjēdzīgi. Kāpēc mātei vajadzīga filma, nevis ikona? Un kur palicis vīrietis ar zirgasti? Viņš nogalināja manu vecmāmiņu. Ir skaidrs, ka māte to nezināja, bet pēkšņi viņš uzrodas Parīzē kopā ar Sergeju… Kaut kas noteikti nav kārtībā." Smadzenes atteicās darboties. Viņa bija pārāk izvārguši un nosalusi, lai izprastu notiekošo.
Sergejs piespieda ieroča stobru vēl stingrāk.
- Aizmigusi esi, vai? Atdod man filmu un pat nedomā par tiem stulbajiem komiksu varones trikiem! Ak Dievs! Es joprojām nespēju noticēt, ka tu tiešām meties lejā no tilta un nenolauzi kaklu. Un pēc tam tu rīkojies vēl stulbāk, mezdamās pāri baržas bortam ūdeni. Jau nodomāju, ka vajadzēs tevi glābt, bet tas, kundzīt, man ļoti nepatiktu. Tādēļ neizaicini likteni un atdod man to sasodīto filmu!
"Filma, ikona… Vienalga. Es esmu Glabātāja, un Glabātājas glaba."
Zoja satvēra somu ciešāk un centās attaisit rāvējslēdzēju, taču neveiksmīgi. Sergejs nepacietīgi ieņurdējās un paliecās uz priekšu, lai izrautu somu viņai no drebošajām rokām…
Tam brīdī Zoja trieca elkoni Sergejam sejā tik spēcīgi, ka viņam noklabēja zobi. Strauji pagriezusies uz vienas kājas, viņa spēra ar otru tieši vīrietim vēderā.
Noelsies un saķēris vēderu, Sergejs sagrīļojās un pakāpās atpakaļ. Diemžēl Zoja pat iedomāties nepaguva, ka vajadzētu bēgt, jo Sergejs jau nomērķēja ieroci viņai krūtis.
- Nekusties! viņš pavēlēja. Neuzdrošinies pat pirkstu pakustināt, nolādēts! Un zini, kundzīt, tas tiešām ir sāpīgi. Vajadzētu tevi nošaut, un miers. Tādēļ labāk atdod man to filmu.
Zojas acīs viņš ieraudzīja ciešu apņēmību un spēra vēl divus soļus atpakaļ, taču ierocis joprojām bija notēmēts viņai krūtīs. "Nav godīgi! Es esmu viena un izmirkuši līdz kaulam, kājas šķiet kā ar svinu pielietas, un man briesmīgi salst. Es iešu uz restorānu un izsaukšu taksi. Ja viņš tūdaļ neaizvāksies, lai vaino pats sevi, jo es neesmu vakarējā. Ja viņš gribētu mani nošaut, tad jau sen to būtu izdarījis."
-Ja reiz tu to tik ļoti vēlies, puis… Zoja pamāja Sergejam ar pirkstu. …tad nāc un paņem.
Viņš paskatījās debesis.
- Kāpēc viss vienmēr ir tik sarežģīti?
- Kas? Tu baidies, ka neuzvarēsi mani šajā divcīņā? Tad varbūt piezvani savam partnerim ar zirgasti, ko? Varbūt viņš atsteigsies tev palīgā.
- Man nav nekada partnera. Un ar to puisi tev labāk nesatikties.
- Protams, bet tu gan esi īsts zelta gabaliņš.
Sergejs atņirdza zobus.
- Pietiek! Atdod man to sasodīto filmu, citādi es tevi nošaušu.
- Jā, protams. Tā kā tu esi manas mammas mīļotais pakalpiņš, tad noteikti man pat pirkstu nepiedursi.
Viņš izšāva.
Divdesmit pirmā nodaļa
Atvērusi acis, Zoja ieraudzīja apmestus baltus griestus. Tie bija augsti, ar brūnu plankumu vienā stūri. Viņu pārņēma panika, lai gan bija grūti pateikt, no kā isti viņa nobijusies. Vispirms tā bija upe. Un ledus.
Tad pēkšņi viņa visu atcerējās vīrieti ar zirgasti, japāņu tūristus, baržu, suni, upi.
Sergeju ar pistoli.
"Vai viņš mani sašāva? Vai es esmu slimnīcā?"
Sāpes viņa nejuta, taču pakustēties arī vēl nebija mēģinājusi. Viņa pagrieza galvu un uz galdiņa blakus greznam sudraba pulkstenim ieraudzīja lampu ar sarkanu abažūru. Līdzās pie sarkanzeltainas sienas stāvēja liels riekstkoka skapis, kam uz durvīm uzkārta bārkstaina spāņu šalle. "Tātad slimnīca tā noteikti nav, ja vien franči nemēdz savas slimnīcas iekārtot Viktorijas laikmeta bordeļu stilā."
Zoja mēģināja piecelties uz elkoņiem, taču vajadzēja pārvarēt milzīgas segu kaudzes smagumu. Galvā iedūra neganta sāpe, un viņa skaļi noelsās. Skatiens pievērsās misiņa gultas rāmim. Un blakus atradās Sergejs.
Viņš jāteniski sēdēja uz krēsla, rokas sakrustojis uz atzveltnes. Seja slīga ēnā, tādēļ acis ieraudzīt nevarēja, taču Zoja juta skatienu.
- Ko tu man iešāvi?
- Trankvilizatoru.
Atkritusi spilvenos, Zoja aizvēra acis. Bija nepieciešams visu kārtigi pārdomāt, taču pat vismazākā piepūle sagādāja sāpes, tādēļ viņa gluži vienkārši gulēja un drebēja. Šķita, ka viņa drebējusi jau gadiem ilgi.
- Auksts, viņa sacīja. Likās, ka vārdam nācies izspraukties cauri marmora krāvumiem.
- Pēc februāra peldes Sēnā parasti ir auksts. Ja es nebūtu tevi izglābis pēc visiem tiem stulbajiem gājieniem, tu izlaistu garu no hipotermijas. Man veselu stundu nācās turēt tevi zem karstas dušas, lai tavs ķermenis atgūtu kaut cik normālu temperatūru.
- Pateicību vari pat negaidīt. Zoja atskārta, ka jūtas mazliet labāk, jo varēja parunāt un zobi vairs neklabēja.
Kādu bridi viņa tīksminājās ap domu, ka Sergejam noteikti sāpējis belziens pa žokli. "Žēl, ka nenositu viņu pavisam. Bet tagad viņš it ka ir mainījies. Pirmkārt, viņš runā nevainojamā angļu valodā, otrkārt… Filma."
Zoja sarāvās un no spējām galvassāpēm gandrīz zaudēja samaņu.
- Ko tu izdarīji ar manām mantām?
Sergejs norādīja uz polsterētu krēslu, kam pārvilkts audums ar simtlapu rožu rakstu. Tur tiešām atradās viņas soma, taču bija skaidrs, ka filmas ritulis no tās izņemts. Skārda kārba bija uzlikta uz apaļa galda starp vecmodīgu tālruņa aparātu un stikla vāzi ar tulpēm.
Aizvērusi acis, Zoja centās pārvarēt nākamo nelabuma vilni. "Ja viņš dabūja to, ko gribējis, kāpēc neiemeta mani atpakaļ Sēnā un neļāva man noslīkt?" Zoja atskārta, ka vairs nebaidās no šī cilvēka. Vismaz nav tik nobijusies, kā varbūt vajadzētu.
- Atbildi uz vienu jautājumu, labi? Zoja iesāka. Kas kadros par kādas meitenītes dzimšanas dienu un svecītēm uz tortes ir tik svarīgs, ka to dēļ ir vērts nogalināt? Tā kā Sergejs klusēja, Zoja turpināja: Ak tā, saprotu. Tu esi tikai viens no tiem stulbajiem naimitiem. Puisis, kas izpilda pavēles, bet neuzdod jautājumus. Misters Atnes Aiznes. Sergejs joprojām nebilda ne vārda. Vai tevi sūtīja māte?
- Pahans uzskata, ka tev draud briesmas.
- Māte sūtīja sargāt mani? Zoja nosprauslojās. Kā tad!
"Drīzāk Anna Larisa gribējusi iegūt to, ko pašas māte slēpusi no viņas tajā lādītē. Tātad viņa zina par tās eksistenci, taču iespējams, ka visus šos gadus nav sapratusi, kur to meklēt. Citādi jau sen būtu nosūtījusi kādu uz greifa veikaliņu. Jā, savādās atslēdziņas lādes atvēršanai viņai nebūtu, taču pietiktu ar lauzni. Tomēr nē. Kaut kas tik un tā nav skaidrs. Lielākā vērtība lādītē noteikti ir ikona, īpaši jau Annai Larisai, kas kolekcionē tadas lietas. Bet viņas algotais zaglis Sergejs interesējas tikai par filmu."
Sergejs atkal klusēja. Zojai galva sāpēja tik ļoti, ka viņa nespēja pacelt to un paskatīties, kas notiek.
- Vai tu esi uz vienu roku ar to otru puisi, kas dzinās man pakaļ? Ar to zirgastaino?
- Es taču jau teicu "nē".
- Taču tu zini, kas viņš tāds ir?
- Nojaušu.
- Varbūt padalīsies? Ta kā Sergejs klusēja, Zoja aizsvilās pēkšņās dusmās, un pār vaigiem sāka ritēt asaras. Nolādēts! Viņš nogalināja manu vecmāmiņu!
Krēsla kājas noskrapstēja pa grīdu. Pēc brīža Sergejs parādījās viņas redzeslokā. Viņš piegāja pie loga ar mežģīņu aizkariem un palūkojās ārā. Zojai bija redzamas vien zilas debesis un pāris vates pikučiem līdzīgu mākoņu. Kamēr viņa gulējusi trankvilizatora izraisītā miegā, Parīzē acīmredzot bija sākusies jauna diena.