- Starp citu, kur es esmu? Zoja vaicāja.
- Kāda drauga dzīvoklī, Senluī salā.
- Tev ir draugi? Kas to būtu domājis!
Viņa atkal paraudzījās apkārt. Istaba ar miniatūru vannas istabu starp logu un lielo skapi. Mikroviļņu krāsns un kafijas automāts iemiesoja virtuvi.
Sergejs nebija atbildējis uz viņas sarkastisko piezīmi un stāvēja ar muguru pret viņu, pievērsis skatienu ielai, šķita, ka viņš kādu gaida.
Iezvanījās tālrunis.
Veikli šķērsojis istabu, Sergejs paķēra klausuli jau pēc otrā zvana. Sekoja saruna straujā franču valodā. Zoja nesaprata ne vārda.
Nolicis klausuli, Sergejs piegāja pie Zojas. Abu skatieni sastapās. Zoju atkal sagrāba bailes.
Viņš iebāza roku žaketes kabatā un noliecās. Zoja sagatavojās kārtējam šāvienam, taču Sergejs izņēma rokudzelžus un pieķēdēja viņu pie gultas galvgaļa misiņa stieņa.
- Dieva dēļ, liec mani mierā!
Sergejs skaļi iesmējās, pārbiedējot Zoju, un izgāja no istabas.
Raustīdamās un locīdamās, lai atbrīvotos no važām, Zoja veltīja Sergejam itin visus lamuvārdus, kādi vien viņai bija zināmi. Diemžēl rokudzelži bija pamatīgi, tādēļ paši vaļā netaisījās.
Kādu brīdi viņa apdomāja, vai varētu saliekt plaukstu pēc iespējas mazāku tad tā pati izslīdēs cauri metāla gredzenam. Taču viņa apzinājās, ka nav nekādu smalko kaulu īpašniece. Tad viņa pamēģināja izkustināt gultas misiņa stieni, taču tas izrādījās nevainojami piemetināts.
"Nolādētais suns! Nolādēts, nolādēts, nolādēts!"
Zoja apzinājās, ka jātiek prom no gūsta pirms Sergeja atgriešanās. Viņa tagad bija Glabātāja lai arī nesaprazdama, ko tas īsti nozīmē, un apņēmās pirmām kārtām "glabāt" un turēt pa gabalu no tādiem kā Sergejs visu, kas atradās lādītē. "Vai filma patiesībā ir tas kaulu altāris? Nē, kādas muļķības! Vecmāmiņa taču rakstīja, ka mūsu dzimtas sievietes bijušas Glabātājas jau tajos laikos, kas sen zuduši pagātnes miglā. Filma uzņemta tikai sešdesmito gadu sākumā."
Atlaidusies spilvenos, Zoja lūkojās griestos un mēģināja domāt, lai gan galva neciešami sāpēja. Saulei priekšā aizslīdēja mākonis, un istaba satumsa. Viņa paskatījās uz lampu, kas atradās uz naktsgaldiņa līdzās gultai. Uz lampu, kuras abažūru veidoja simtiem sarkana stikla pērlīšu, kas savērtas uz stieplītēm.
Ar brīvo roku lampu aizsniegt viņa nevareja, un sudraba pulkstenis uz kumodes skaitīja sekundes gluži kā draudīgs metronoms. Viņa šaubījās, ka Sergejs kavēsies pārāk ilgi, tātad varēja ienākt pa durvīm jebkurā mirklī. "Tad izredžu aizbēgt vairs nebūs."
Zoja atmeta smagās segas un salieca kājas leņķī, lai varētu satvert lampu ar tam. Lampa sašūpojās un gandrīz nokrita uz grīdas. Vien pēdējā brīdi viņa saķēra lampas bārkstis ar kāju pirkstiem un iesvieda gultā, kur varēja aizsniegt ar brīvo roku. Novērt pērlītes no stieplēm izrādījās grūtāk, neka sākumā varēja domāt. Beigās viņai nācās likt lietā ari zobus.
ieguvusi sešas stieples, viņa savija tās kopā astotdaļcollu resnā irbuli. Vajadzēja vēl resnāku, taču laika vairs nebija nemaz. Pēc tam viņa ar vienu roku mēģināja iebakstīt irbuli rokudzelžu slēdzenē, urbināt, bakstīt, urbināt… Nekas neizdevās, un sasodītais pulkstenis tikšķēja skaļāk par bungām, skaļāk par neciešamo pulsu deniņos…
Beidzot slēdzene bija vaļa.
Iekšējā balss atkārtoja vienu un to pašu: "Pasteidzies, pasteidzies, pasteidzies!" Zoja izlēca no gultas un sagrīļojās. Kājas šķita ļenganas kā pārvārīti makaroni, galva neganti sāpēja.
Viņa paķēra filmu un iemeta to audekla soma. Koņadas maisa ietītā ikona ar pastkarti jau atradās tajā, taču fotogrāfija .11 Merili nu Monro nez kādēļ bija pazudusi. Nauda, pase, kredītkartes 1/ rādījās neskartas.
Jau grasīdamās skriet ārā no dzīvokļa, Zoja pēkšņi aptvēra, k.i mugurā viņai ir tikai krūšturis un apakšbiksītes. "Visu šo laiku esmu bijusi puskaila," viņa nodomāja, skaļi iesmiedamās, "bet neesmu to pat pamanījusi!"
Ādas jaku, zābakus un zeķes viņa atrada līdzās radiatoram, džinsi un džemperis karājās uz dvieļu žāvējamā vannas istabā. Drēbes bija miklas un oda pēc upes, tādēļ Zoja ģērbdamās nodrebēja.
Džinsu aizmugures kabatā kaut kas… divas izmirkušas lapiņas… "Ak Dievs! Nē!" Diemžēl tā tiešām izrādījās vecmāmiņas vēstule.
Acīs iesvēla negaidītas asaras, iesāpējās pakrūte. "Acīmredzot iebāzu to kabatā, kad gāju ārā no muzeja, un pēc tam taču es ielēcu Sēnā." Vecmāmiņas rakstītās rindas nu bija pārvērtušās par zilas tintes traipiem un…
Lejā kāds aizcirta durvis, un Zoja sastinga. Tad soļu duna apliecināja, ka svešais izgājis uz ielas, un viņa atvieglota gari nopūtās. Ielikusi sabojāto vēstuli somā, Zoja devās uz durvju pusi.
Viņa iegāja pirmajā bankā, kas gadījās pa ceļam, un noīrēja individuālo seifu. Filmu un ikonu viņa vēlējās noglābāt citiem nepieejamā vietā.
Seifglabātavas telpā viņa sāka ievadīt savā personālajā ciparasistentā vecmāmiņas vēstules fragmentus, kas bija saglabājušies atmiņā, taču tad aptvēra, ka vispirms vajadzētu uzlādēt ierīces bateriju. Tādēļ viņa visu pierakstīja uz bankas veidlapas.
No bankas Zoja izgāja daudz mierīgāka it ka audekla soma būtu kļuvusi par tūkstoš mārciņām vieglāka. Blakus ēkā no pārmoderna apģērbu veikala plūda dārdoša lūphopa mūzika. Viņa iegāja veikalā un iegādājās melnus džinsus, melnu vilnas džemperi ar augstu apkakli, apakšveļu un jaunu, modernu melnas ādas žaketi. Bankas kontā šie pirkumi iecirta pamatīgu robu.
Pārdevēja izrādījās jauna un draudzīga, turklāt velējās izmantot iespēju un papraktizēties angļu valodā. Zoja apvaicājās, kur varētu noīrēt taksometru braucienam līdz Klinī muzejam.
Apdomājusies viņa saprata, ka noteikti vajag atgriezties greifa veikalā un aprunaties ar Borisu. Viņš Ļenu bija pazinis no pirmā acu uzmetiena, jo viņa ļoti līdzinājās Dāmai. Iespējams, ka viņš varēs kaut ko pastāstīt arī par ikonu.
Zoja palūdza taksometra šoferi izlaist viņu pretējā pusē muzejam. Tikusi ap stūri, lai iegrieztos šaurajā sānielā, Zoja pārsteigta konstatēja, ka pie vecā vīra veikaliņa drūzmējas cilvēki. Turpat bija neatliekamās medicīniskās palīdzības automobilis un divas policijas mašīnas ar ieslēgtām bākugunīm.
Viņa lauzās cauri pūlim. Sirds pukstēja lēni un truli. "Lūdzu, kaut viņš nebūtu miris! Lūdzu, kaut viņš nebūtu miris!"
Kad Zoja bija izspraukusies pa vidu jaunam pārim un tikusi garām vīrietim netīrā miesnieka priekšautā, antikvariāta durvis atvērās un parādījās divi feldšeri baltos uzsvārčos, stumdami nestuves ar līķa maisu. Puisis angliski sacīja savai meitenei:
- Viens no policistiem tikko teica, ka viņam izdurtas acis.
Zojai šķita, ka zeme sašūpojas zem kājām, un viņa gandrīz nokrita. Kakla sakāpa karsts kamols. Aizspiedusi muti ar plaukstu, viņa lauzās atpakaļ cauri pūlim.
"Ak Dievs! Ak Dievs! Tā ir mana vaina. Droši vien pati vakar atvedu zirgastaino slepkavu līdz greifa veikalam, un viņš nogalināja veco viru. Bet vispirms izdūra viņam acis, lai gan tam nebija nekāda iemesla. Boriss ikonu jau bija atdevis man un nekādi nevarēja zināt, kurp es esmu to aiznesusi."
Viņa gluži kā akla klīda pa pārpildītajām ietvēm, pati nesaprazdama, uz kurieni dodas. Vienreiz viņa pat neapzinādamās nokāpa no ietves un gandrīz pakļuva zem autobusa.