Ejot garām milzīgam kinoteātru kompleksam, viņa iedomājās, ka varētu aizmirsties kādā filma, tomēr turpināja ceļu. Vajadzēja atrast kādu viesnīcu, kur nomazgāties dušā un izgulēties. Kur paslēpties un izlemt, kā rīkoties tālāk.
Kādā no šaurajām sānielām viņa atrada visnotaļ piemērotu viesnīcu ar apdilušu paklāju un iekaltušu palmu foajē. Parasti tādos hoteļos tūristus no Amerikas negaida.
Vīrietim reģistratūrā bija nožēlojamas ūsas un augstu izsliets deguns. Viņš paziņoja, ka ir tikai viena brīva istaba neliela, augšējā stāvā, ar skatu uz ielu un dušu, nevis vannu.
- Vai kundze ir pārliecināta…
"Kundze" bija pilnīgi pārliecināta.
Lifts izrādījās mazaks par telefona budiņu, tādēļ "kundze" izvēlējās kāpnes.
Apsēdusies uz gultas malas, Zoja beidzot aptvēra, cik ļoti viņai trīc kājas. Viņa bija izsalkusi, taču baidījās, ka jau pēc pirmā kumosa viņai kļūs nelabi. No prāta neizgāja aina ar līķa maisu uz nestuvēm.
Viņa saritinājās gultā un piespieda spilvenu krūtīm. "Jā, vajadzētu aiziet uz franču policiju un izstāstīt par vīrieti ar zirgasti, taču es baidos, ka tādā gadījumā nāksies atdot ikonu un filmu, jo tās es dabūju no lādītes, kas atradusies nozieguma vietā. Varbūt mani sāks turēt aizdomās, bet par Parīzes cietumiem dzirdētas briesmu lietas."
Vēl kādu brīdi nogulējusi, Zoja saprata, ka izsalkums traucē izvārgušajām smadzenēm domāt, turklāt viņa neciešami oda pēc upes. Gribējās palikt gultā un saritināties kamoliņā, bet viņa piespieda sevi piecelties, ieiet dušā un uzvilkt tīras drēbes.
Sabojāto apģērbu Zoja atstāja viesnīcā, bet visu pārējo salika audekla somā. Apsēdusies pie galdiņa zem zaļi zeltītas markīzes pirmajā kafejnīcā, kas gadījās pa ceļam, viņa pasūtināja Nicas salātus un Eviati firmas minerālūdeni.
Zoja apzinājās, ka vajadzētu domāt, taču spēja vien gluži vienkārši sēdēt sastingusi no aukstuma un nežēlīgas vientulības. Ielas pretējā pusē atradās milzīga, veca akmens baznīca. "Interesanti, vai baznīcas joprojām piedāvā patvērumu vajātiem cilvēkiem?" Noraudzīdamās automobiļu un garāmgājēju burzmā, viņa notiesāja salātus un puskukuli maizes. "Parīzē esot divi miljoni iedzīvotāju. Tādā masā es noteikti varēšu paslēpties."
Taču mūsdienu pasaulē bija grūti spert kaut soli, neatstājot aiz sevis elektroniskās pēdas. Kredītkartes, pase, autovadītaja apliecība, sociālas apdrošināšanas numurs. Pat bibliotēkas apmeklētāja kartei bija savs kods un numurs. "Ja Misteram Zirgastei ir savi cilvēki Francijas policijā, tad viņš varbūt jau gaida mani pie ieejas viesnīcā. Iespējams, Sergejs, manas mātes rokaspuisis, būs vēl izveicīgāks un sazināsies ar krievu mafiju, kuras taustekļi iesniedzās ikvienā lielākas pasaules pilsētas varas iestāžu ēkā."
Pāri galdiņam pārlaidās ēna.
Divdesmit otra nodaļa
Tā bija svešiniece. Skaista sieviete satriecoši glītā sarkanā, dizainera radītā kostīmā. Kad abas saskatījās, Zoja pasmaidīja un savu krēslu pievilka tuvāk galdiņam, jo nosprieda, ka svešā grib tikt garām. Taču sieviete apsēdās pretī Zojai.
- Dmitrova kundze… nē, Dieva dēļ, nebīstieties un nebedziet projām! Tas butu pēdējais, ko jums patlaban vajadzētu darīt. Sieviete uzlika melno Chanel modes nama ādas somiņu uz galda, sakrustoja rokas uz tās, uzmanīgi palūkojās apkārt un tad paliecās tuvāk Zojai. Galu galā, mēs nezinām, vai mums kāds seko.
Sieviete vēlreiz paraudzījās uz visām pusēm, tad atvēra somiņu, izņēma tāda paša stila maciņu un attaisīja to uz īsu mirkli, bet ar to pietika, lai Zoja ieraudzītu ielaminētu personas dokumentu ar svešās fotogrāfiju un kaut kādu zīmogu.
- Esmu Jasmīna Pūla. Operatīvā darbiniece no Centrālās izlūkošanas pārvaldes.
Zoja iesmējās, jo visā šajā murgā viņai pietrūka vēl tikai CIP.
- Un es esmu Betmene. Piedodiet, bet izskatās, ka savu šifrēšanas gredzenu esmu atstājusi viesnīcā.
- Lūdzu, Dmitrova kundze! Jus esat pietiekami gudra, lai saprastu, ka ne visi slepenie aģenti braukā apkārt ar hidrocikliem vai motorlaivām kā Džeimss Bonds, glābjot pasauli no briesmīgiem ļaundariem. Es Pārvalde strādāju jau vairāk neka desmit gadus, taču lielākoties sēžu pie rakstāmgalda Lenglijā un analizēju, kādu iespaidu uz pasaules ekonomiku atstās rīsa cenu celšanās Mongolijā.
Jasmīna ja tāds vispār bija svešinieces īstais vārds pasmaidīja, taču Zojai smiekli nenāca.
- Bet es lielākoties sēžu savā juridiskā biroja kabinetiņā Misijas ielā, Zoja sacīja, un mēģinu izplēst vienošanās paziņojumu tiesai no apgabala prokurora palīga, kurš iedomājās, ka advokāti pēc ranga ir vēl zemāki par dīķa ūdenszāli. Bet nu mēs abas esam šeit? Kā tad tā sagadījies?
- Es sekoju jums jau no pašas viesnīcas. Konstatējām jusu atrašanās vietu piecpadsmit minūtes pēc tam, kad reģistratūrā izmantojāt savu kredītkarti.
- Laikam jau ir patīkami, ka var visiem rādīt to savu brinumžetonu. Tas noteikti ir lieliskāks par šifrēšanas gredzenu. Zoja izdzēra minerālūdeni un noslaucīja lūpas salvetē. Ko gribat no manis?
- Varbūt tas izklausīsies melodramatiski un nereāli, taču mēs uzskatām, ka jūsu rīcībā ir mantas, kas var atstāt nopietnu iespaidu uz valsts drošību. Būs labāk, ja atdosiet šīs mantas man, kamēr tās nav nonākušās nepareizajās rokās.
Zojai izkalta mute, lai gan kaut ko tādu viņa jau bija gaidījusi. "Turpmāk vajadzēs uzmanīties. Kaut kā jāizvilina maksimāli daudz informācijas no šis sievietes, bet nedrīkst atklat, ka es pati neko nezinu. Kā jau vecmāmiņa bija brīdinājusi, neziņa ir vājš vairogs cīņā pret briesmām."
- Man pieder daudz "mantu", Zoja attrauca. Runājiet konkrētāk!
Jasmīna Pūla saknieba savas ārkārtīgi sarkanās lūpas, it kā tikko būtu nokodusi citronu.
- Man vajadzīga filma. Astoņu milimetru filmas ritulis. Netērējiet laiku, mēģinot noliegt, ka tā ir pie jums, Dmitrova kundze. Mēs abas zinām, ka ir.
"Atkal tā filma, nevis ikona. Kas tajā nolādētajā lentē uzņemts?"
- Oho! Jā, man tiešām pieder filma, kurā redzamas kādas meitenītes dzimšanas dienas svinības. Mūsu valstij tiešām draud nopietnas briesmas, tādēļ arestējiet mani!
- Pašreizējos apstākļos es neieteiktu jums tādu muļķošanos. Jasmīnas Pūlas seja nocietinājās. Jo es tiešām varu jūs arestēt un, ticiet man, tad Gvantanamo nometne jums liksies kā paradīze. Zoja klusēja, un svešiniece to uztvēra kā padošanās zīmi. Valsts būs jums pateicīga par sadarbību šajā lietā, Dmitrova kundze, jo ir vēl ari citi, kas darīs visu iespējamo, lai iegūtu filmu savās rokās. Un šie "citi" nebūt nav tie jaukākie cilvēki. Jasmīna Pūla atkal atvēra somiņu un, izņēmusi fotogrāfiju, pasniedza to Zojai. Vai kādreiz esat redzējusi šo vīrieti?
Attēlā bija redzams vīrietis, kas stāv pie kaltas dzelzs laternas staba piesnigušā bruģētā iela. Izskatījās četrdesmit piecus gadus vecs, neparasti pievilcīgs, ar dedzīgām acīm, augstiem vaigu kauliem un aristokrātisku degunu.
- Tas ir Nikolajs Popovs, Jasmīna skaidroja. Aukstā kara laikā bija ļoti augsta ranga VDK virsnieks, ļauns, nežēlīgs cilvēks, atbildīgs par ļoti daudzu upuru nonāvēšanu. Jau sen atvaļināts, protams, un bauda atpūtu savā Krimas dačā. Mēs spriežam, ka viņam ir jau vairāk neka deviņdesmit gadi, taču varu un ietekmi viņš nav zaudējis.
- Un jus domājat, ka viņam vajadzīga tā filma?