- Zoja… Vai drīkstu jūs saukt par Zoju? Viņa aģenti jau gadiem mēģina atrast šo lenti.
- Kāpēc? Kas viņam taja šķiet tik svarīgs?
Jasmīna Pūla atkal saknieba lūpas.
- Ak, šausmas! Saproti, es jau paredzēju šādu jautājumu. Diemžēl atbilde nav izpaužama. Valsts noslēpums.
Vēl pēdējo reizi nopētījusi fotogrāfiju, Zoja atdeva to svešajai sievietei, kas uzdevās par Jasmīnu Pūlu. Zoja viņai neuzticējās, taču nosprieda, ka vajadzēs noskatīties filmu, kura acīmredzot uzņemts kas vairāk par mazas meitenītes dzimšanas dienas svinībām.
Viņa ļoti nopietni palūkojās uz Jasmīnu Pūlu tādu skatienu viņa parasti veltīja zvērinātajiem.
- Es gribētu rīkoties pareizi.
Svešiniece papliķēja viņai roku.
- Protams.
- Bet man tās filmas vairs nav.
- Zinu, Jasmīna Pūla atbildēja, un atkal Zoja viņas balsī saklausīja ļaunu nolūku. Es pārmeklēju tavu viesnīcas numuru un mantas, kamēr tu biji dušā. Acīmredzot esi tās noglabājusi kādā drošā vietā. Tikai pasaki, kur tā ir, un es uz visiem laikiem pazudīšu no tavām acīm. Pēc tam varēsi mierīgi baudīt atvaļinājumu šajā brīnišķīgajā pilsēta. Pēc naktsklubu apmeklētājas tu neizskaties, taču šajā laikā Lielajā pilī vienmēr notiek mākslas gadatirgus.
Pie blakus galdiņa atskanēja smiekli, un Zoja saravās. Izrādījās, ka smejas kāds pāris. Viņi bija ģērbušies vienādos krekliņos ar kapucēm un saķērušies rokās. Blakus uz galda atradās kūpošas kafijas tases.
Atkal pievērsusies Jasmīnai, Zoja pamanīja, ka no svešinieces dārgās somiņas ārā vīd Gloka sistēmas pistole.
- Saproti, es tiešām negribu vest tevi uz kādu briesmīgu vietu, kurā valda ieroči un vardarbība, Jasmīna Pūla sacīja. Bet tu neatstāj man izvēles iespējas. Atdod filmu, Zoja, vai ari es būšu spiesta rīkoties bargi. Un tev tas nepatiks, tici man!
- Es neesmu tik stūrgalvīga, Pūla kundze. Filmu es atstāju bankas seifā. Tātad jums vajadzēs manu parakstu, lai tiktu tam klāt.
Jasmīna Pūla piecēlās, aizvēra un paņēma rokā savu somiņu, un tad saraustīja kostīmjakas apakšmalu.
- Tad nekavēsimies.
- Banka atrodas pie operas nama, Zoja meloja. Viņai nebija ne jausmas, kur Parīzē atrodas opera, tomēr viņa no sirds cerēja, ka Parīzē tāda ir, turklāt krietni tālu no šīs kafejnīcas. Vajadzēs braukt ar metro.
- Mīļā, man tiešām nepatīk metro. Taču man ir burvīgs bankas konts, tādēļ varam braukt ar taksometru.
- Piedodiet, bet es to banku varēšu atrast tikai tad, ja atgriezīšos tur pa to pašu ceļu, pa kuru šorīt tiku šurp. Un šorīt es izmantoju metro.
Jasmīnai Pūlai tāds pavērsiens noteikti nepatika, taču viņa sekoja Zojas pēdās pāri ielai un lejā uz metro staciju pie lielās, vecās akmens baznīcas. Bija pusdienlaika beigas, tādēļ ielās valdīja burzma un metro platforma izrādījās pārpildīta. Taču svešiniece šķita pielipusi pie Zojas gluži kā Āfrikas upes dēle.
Piebrauca vilciens, un viņas iekāpa vagonā. Jasmīna Pūla jau steidza apsēsties, bet tad attapās, ka Zoja palikusi pie durvīm.
- Nākamajā pieturā mēs kāpsim arā, Zoja paziņoja.
Pamājusi ar galvu, Jasmīna Pūla sāka pētīt maršrutu karti pie
sienas.
Kamēr pārējie pasažieri vēl kāpa iekšā, Zoja skaitīja sekundes.
Jasmīna Pūla norādīja uz karti.
-Ja banka atrodas pie Bastīlijas laukuma, tad mums vajadzēja kāpt "Orleānas vārtu" vilcienā, vai ne? Jebšu tu runāji par veco operas namu. Un tomēr…
- Ak Dievs, jau atkal tas vīrietis! Zoja satrauktā balsī iesaucās. Tas, kurš nogalināja manu vecmāmiņu!
- Kas? Kur? Jasmīna Pūla strauji pagrieza galvu.
- Tur! Zoja norādīja, bet jau nākamajā mirkli izlēca no vagona. Vilciena durvis aizvērās.
Lai gan Jasmīna I'ula reaģēja ļoti strauji, bija par vēlu. Viņa vicināja dūri un mēģināja ar pirkstiem attaisīt vagona durvis, taču vilciens jau uzņēma ātrumu un nozuda tumšajā tunelī.
Zoja pamāja saniknotajai svešiniecei sveikas.
Arā no metro stacijas Zoja devās skriešus. Iekams Jasmīnai Pulai izdosies atgriezties, paies piecpadsmit minūtes. "Ar tām jāpietiek, lai iejuktu pūlī pārpildītajās Parīzes ielās. Ja vien tai svešajai nav kāds līdzzinātājs, kuram viņa jau piezvanījusi uz mobilo. Tādā gadījuma man beigas klāt."
Izskrējusi uz ielas, viņa uzgrūdās kādam vīrietim tik spēcīgi, ka gandrīz nokrita. Viņš satvēra Zoju aiz pleciem. Viņai uzreiz tapa skaidrs, kas tas ir par cilvēku.
"Parīzē ir divi miljoni iedzīvotāju, bet mani ir tik viegli atrast? Kā tad tā?"
- Ejam, sacīja Sergejs un, turēdams Zoju aiz kreisās rokas, gāja uz akmens baznīcas pusi. Noskaitīsim kādu lūgšanu!
Viņš aizveda Zoju līdz baznīcas solam stūrī aiz marmora kolonnas blakus koka biktskrēslam.
Abi apsēdās cieši viens pie otra. Zoja sacīja:
- Brīnos, ka atkal esam satikušies, Sergej!
Klusēdams viņš iebāza roku žaketes kabatā. Zoja prātoja, vai no tās tiks izvilkta pistole, bet izrādījās, ka tas ir naudas maks. Viņš atvēra to, lai parādītu zeltītu policista zīmotni, kas uzmirdzēja blāvajā gaismā. Es neesmu Sergejs. Mans vārds ir Rajs O'Melijs. Esmu Narkotiku apkarošanas pārvaldes slepenais aģents.
Zoja sāka smieties, lai gan pat pašai likās, ka tas izklausās histēriski.
- Tā sieviete, kura dēvēja sevi par Jasmīnu Pūlu, uzrādīja man CIP aģentes žetonu. Un tagad tu ar… Viņa vērīgāk nopētīja zīmotni. Railends O'Melijs. Narkotiku apkarošanas pārvalde. Jūs abi varat izrādīties viltvārži, tas nu ir skaidrs.
- Dažkārt jāpaļaujas uz instinktiem, lai zinātu, kam uzticēties.
- Un kāpēc maniem instinktiem vajadzētu just, ka varu uzticēties tev?
- Domāju, ka vari vismaz uzklausīt mani.
- Labi, tad sāc ar to, kāpēc tik viegli atradi mani. Vai man piestiprināta slepena izsekošanas ierīce?
Vīrieša lūpu kaktiņi savilkās tikko jaušamā smaidā.
- Kad tiek izsludinātas amatiera medības, visiem ir skaidrs, ka viņš agri vai vēlu dosies uz kādu zināmu vietu. Es nospriedu, ka tu atgriezīsies tajā antikvariātā, kur vakar dabūji filmu. Un tu tiešām tur parādījies brīdī, kad tika aizvests līķis.
Pirmīt Zojai nebija laika apraudāt mirušo vīru, bet tagad asaras pašas ritēja pa vaigiem. Viņa novērsās.
- Vai tas bija jāpasaka tik skarbi un lietišķi? Viņu sauca par Borisu, viņš bija patīkams cilvēks, un tas vīrietis ar zirgasti viņam izdūra acis. Sergejs vai Rajs, vai kā nu viņu sauca, klusēja, tādēļ Zoja turpināja: Varbūt arī tu tur biji. Varbūt palīdzēji viņam.
- Tu pati tam netici.
Atslīgusi solā, Zoja uzmanīgāk nopētīja šo vīrieti.
- Tu tiešām neesi no īstajiem naimitiem, ja? Lai ari runā nevainojamā krievu žargonā un tev ir tetovējums uz rokas.
- Tetovējums ir īsts. Ieguvu to Tadžikistanas cietumā, bet pataupīsim šo stāstu citai dienai. Ko tu izdarīji ar filmu? Noglabāji bankas seifā?
- Tie ir visai noderīgi, vai ne? Tur visu var paslēpt no tādiem cilvēkiem kā tu, Mis CII' un Misters Zirgaste. Viņam laikam vajadzīga tā ikona. Zoja pavēcināja roku. Bet stāsti vien, stāsti!
- Mums jānoskatās tā filma, Zoja.
- Es jau sāku baidīties, ka tik tā neizrādās tikpat bīstama kā filma ar Naomi Votsu galvenajā lomā. Kā to sauca? "Aplis". Kurš to noskatās, tas mirst.
- Lai tevi nogalinātu, šo nevajag pat noskatīties.
Zoja neko neteica un nodomāja: "Baznīcā ir tumšs, kluss un auksts, gluži kā kapā."