- Tu taču zini, kas ir tajā filmā, vai ne? Zoja vaicāja.
- Jā. Bet man ta jāredz savām acīm.
- Labi. Zoja gari nopūtās. Tad jau dosimies uz tuvāko videonomu. Esmu pārliecināta, ka viņiem vēl ir tie vecmodīgie projektori. Plauktā pa labi blakus vecajām Betamax kasetēm.
Vīrieša mute atkal noraustījās smaidā.
- Tā nu ir sagadījies, ka es pazīstu puisi, kurš kolekcionē vecu filmu ierakstus.
- Porno?
- Ne jau visas ir porno. Un viņam pieder tieši tads projektors, kāds mums vajadzīgs. Es jau no rīta aizgāju pie viņa un aizņēmos to aparātu.
- Un atstāji mani piesietu pie gultas.
- Tie bija pasaulē labākie rokudzelži, starp citu. Savukārt es biju tik stulbs, ka atstāju filmu uz galda. Esmu novērtējis tevi pārāk zemu.
- Uzskatīšu to par komplimentu.
-Tā ari biju to domājis… Paklau, noslēgsim vienošanos. Mēs atgriežamies dzīvokli un noskatāmies tavas vecmāmiņās filmu, bet pēc tam tu, ja gribēsi, varēsi to paņemt un mierīgi iet prom. Es tevi neaizkavēšu.
Kādu bridi klusējusi, Zoja teica:
- Bet līdz lidostai es dzīva netikšu, vai ne?
- Iespējams.
Zoja izņēma filmu un ikonu no individuālā seifa bankā un kopā ar Sergeju… nē, Raju O'Meliju šķērsoja upi un nonāca Senlui salā, kur dzīvoja viņa draugs. Projektors jau stāvēja uz galda. "Vismaz tiktāl viss atbilst patiesībai," Zoja nosprieda.
Lai atbrīvotu vietu improvizētajam ekrānam, viņi noņēma no sienas vairākas afišas ar medību ainām. Zoja atjāva jaunajam paziņam parūpēties par filmu, jo izskatījās, ka viņš zina, kā tā ieliekama aparātā un iztinama starp spolēm. Viņa aiztaisīja žalūzijas, lai istabā kļūtu tumšāks.
Viņa izjuta savādu satraukumu un bailes jo zināja, ka šī filma var neatgriezeniski mainīt viņas dzīvi. "Bet tā jau ir mainījusies, man visu laiku draud briesmas. Tagad es vismaz uzzināšu kādu atbildi uz daudzajiem jautājumiem. Ja noskatīšos filmu, tad varbūt spēšu vieglāk tikt galā ar Sergeju… Raju. Un visiem pārējiem medniekiem."
Projektors skaļi šņāca, un ventilators duca, un filma šņirkstēdama slīdēja pa spolēm. Sākumā uz sienas dejoja melnas zīmes, bet pēc tam pēkšņi parādījās Zojas mātes seja tuvplānā. Glītā mute bija atplaukusi platā smaidā. Kā vēstīja košais uzraksts pie sienas fonā, tā bija viņas astotā dzimšanas diena. Viņa rādīja uz sniegbalto torti ar astoņām svecītēm, taču Zoja zināja, ka pildījumā ir šokolāde, jo tāda viņām abām garšoja vislabāk.
Turpat pie galda, teju dejodama, rosījās ari vecmāmiņa Katja skaista, laimīga. Zojai šķita, ka viņa raugās uz sevi kādā izrādes tērpā tik lidzīgas viņas bija.
Meitene nopūta tortes sveces un izsaiņoja dāvanas. Katja visu laiku palīdzēja gan lentes atraisīšanā, gan papīra cepures sakārtošanā. Zoja mēģināja iztēloties, kas tik briesmīgs noticis, ja ši rūpīgā māte spējusi pēkšņi pamest savu mīļoto bērnu. Nekas piemērots prātā neienāca. "Un kas to visu filmējis? Patēvs, kuru Anna Larisa tik tikko atceras?"
Dzimšanas dienas ballīte izplēnēja, un uz sienas atkal dejoja melnās zīmes.
Bet pēkšņi košs krāsu laukums. Zils…
Divdesmit trešā nodaļa
Kamera panoramē plašu bulvāri vienā pusē ir ēkas, otrā pusē parks, koši zilajā debesjumā spīd spoža saule. Visapkārt pulcējas priecīgi satraukti cilvēki, lai gan dzirdēt viņus nav iespējams. Pa ielu uz kameras pusi lēnā procesijā slīd policijas motocikli un automobiļi.
Pēkšņi kamera pievelk tuvāk tumši zilu Lincoln automobili ar nolaistu jumtu, un tam pie spārniem plīvo Amerikas karodziņi. Priekšā sēž divi vīrieši, vidējā sēdekļu rindā kāds pāris, aizmugurē vēl viens. Visi smaida un māj pūlim, kas sapulcējies ielas malā.
Kamera pievēršas vienam cilvēkam. Saulē mirdz biezi mati, nevainojami baltie zobi šķiet žilbinoši.
Tas ir Džons Ficdžeralds Kenedijs.
Prezidents pagriež galvu un palūkojas uz sievieti, kas sēž viņam blakus. Kamera viņam uzmanīgi seko. Tā ir valsts pirmā lēdija Žaklīna Kenedija savā sārtajā kostīmā un tik raksturīgajā cepurītē. Tas šķiet kāds nozīmīgs bridis. Vai privāts? Varbūt triumfāls? Kamera pievēršas abu sejām, un viņi šķiet tik dzīvi, tik skaisti. Viņi stāv pasaules virsotnē.
Pēc tam kamera aizslīd prom, atstājot motorizēto kavalkādi tālumā, un pagriežas pret apaļu baltu lapeni, kuras kolonnas šķiet klasiski grieķiskas un tādēļ mazliet dīvainas košajā Teksasas štata saulē Kadrā fokusējas koki bez lapām tā ir agra ziema un apaļas laternas gar atklāto zālaino pauguru. Tur pūlis šķiet retāks un teju pārdabiski mierīgs, gaidot motorizēto procesiju.
Kādu brīdi kamera pakavējas pie pievilcīga vīrieša ar kailu galvu. Viņš uzcirties tumšā uzvalkā un stāv līdzās norādei uz ātrgaitas automaģistrāli. Viņam elkonī ir iekabināts lietussargs savādi, jo debesīs nav neviena mākonīša. Tad kamera slīd tālāk un pievēršas amerikāņu ģimenei, kura šķiet tikko izkāpusi no Saturday Evening Post lappusēm. Māte savā sarkanajā, taisnā piegriezuma bezpiedurkņu kleitā un pieskaņotās sarkanās augstpapēžu kurpēs loti līdzinās Žaklīnai Kenedijai, tēvs tur uz pleciem dēlu un droši vien stāsta, ka šī diena jāatceras uz mūžu, jo viņš taču būs redzējis Amerikas Savienoto Valstu prezidentu.
Drīz vien kamera aizslīd pāri koka mietiņu žogam, kas atdala zālaino pauguru no teritorijas, kas līdzinās stāvlaukumam pie dzelzceļa stacijas. Tā pēkšņi apstājas un ietver kadrā vīrieti brūnā uzvalkā un cepurē Viņš stāv aiz žoga, ko izmanto par aizsegu, un viņam rokā ir šaujamierocis.
Kamera filmē vīrieša profilu, šķiet pētām domīgo izteiksmi viņa sejā. Pēkšņi vīrietis pagriežas un skatās tieši objektīvā. Viņa acis iedegas, it kā viņš zinātu, ka ir zvaigzne šajā briesmīgajā amatieru filmā, un gribētu, lai to zina arī visi pārējie. Jau pēc brīža viņa seja nocietinās, iegūst nežēlīgus vaibstus. Viņš atkal pievēršas zālainajam pauguram.
Viņš lēnām uzliek šauteni plecā un ieskatās tēmēklī.
Un pēkšņi viss lapene, koki, zāle, asfalts, cilvēki saplūst vienā juceklīgā krāsu kaleidoskopā, taču drīz kadrā atkal parādās vīrietis ar lietussargu. Šķiet, ka viņš kaut ko gaida un ir norūpējies. Jau nākamajā mirklī viņš atver lietussargu un paceļ to augstu virs galvas. Vai tas būtu signāls vīrietim ar šauteni? Kamera atkal sāk lēkāt, slīd prom pa ielu, un kadrā parādās prezidenta automobilis. Tas tuvojas. Kamera pievelk tuvāk tik slaveno smaidošo seju tik tuvu, ka tā aizņem visu dzīvokļa sienu.
Šis cilvēks izskatās laimīgs, viņš spēlē publikai un priecājas par slavinājumiem un gavilēm. Pēkšņi viņa roka apstājas pusmājienā, un viņš pagriežas pret Zaklīnu. Vai viņš kaut ko ir sadzirdējis? Varbūt ieraudzījis?
Jau pēc mirkļa viņš ar abām rokām saķer kaklu. Viņš izskatās pārsteigts. Arī Žaklīna ir pievērsusies savam vīram un laikam vēl nesaprot, kas ir noticis un kas notiks pavisam drīz. Tad viņa visu saprot, un sejā pavīd šausmas.
Arī šoferis pagriežas, lai paraudzītos pār plecu. Automobilis samazina ātrumu, brauc arvien lēnāk un lēnāk, apstājas…
Negaidot prezidenta galva sašķīst sarkanā miglā un baltās šķēpelēs. Vai tās ir galvaskausa daļiņas?
Kamera noraustās, tad veikli pārslīd pūlim, fiksē histēriju, bailes un šausmās pavērtas mutes, no kurām neizplūst ne skaņa. Tad kamera atkal pievēršas prezidenta automobilim, kas uzņem ātrumu, un slepenā dienesta aģentam, kurš skrien tam līdzās, uzlec uz bagāžnieka, kur nokritusi prezidenta galvaskausa daļa un kur to mēģina aizsniegt Zaklīna savā sārtajā kostīmā un raksturīgajā cepurītē It kā pietiktu salikt abas galvaskausa daļas kopā, lai viņš atkal dzīvotu.