Tālāk redzams prezidents tuvplānā, sagumis sēdeklī, nekustīgs. Kamera kavējas pie viņa, gluži kā vājprātīgā tīksmē norādot: "Redzat? Viņš ir miris! Jūs tikai paskatieties! Pakauša vairs nav."
Tad kamera, varbūt sajutusi negaidītu riebumu, aizgriežas no šīs asinspirts un slīd pie slepkavas, kurš tobrīd ir noliecies, lai uzlasītu tukšās čaulītes. Viņš izslējās, ieskatās tieši objektīvā un plati smaida, it kā gribētu teikt: "Ejiet ellē! Es to izdarīju, vai ne?"
Šāvējs metas riņķī un skrien klāt vīrietim, kurš stāv un gaida. Vīrietim kaut kādā formastērpā. Tas nav policists, jo viņam mugurā ir kombinezons ar šauru svītriņu un cepure ar nagu gluži kā dzelzceļniekam bērnu grāmatās. Skriedams garām, slepkava pamet strādniekam šauteni un nozūd skatienam.
Kamera uzņem ikvienu kombinezonā ģērbtā vīrieša kustību viņš veikli savāž šauteni, ieliek to instrumentu kastē un gar sliedēm aizsoļo uz preču vagonu pusi.
Pamazām preču vagoni izgaist spožā baltumā.
Divdesmit ceturtā nodaļa
Zoja lūkojās uz tukšo sienu, kamēr filmas lentes gals nebeidzami plarkstēja apkārt spolei, kas joprojām griezās. Prāts atteicās darboties, taču mute klausīja.
- Svētais Jēzu!
Viņa nespēja atraut skatienu no sienas, it kā gaidītu turpinājumu, kurā viņai tiktu parādīts LI Hārvija Osvalda arests un viņa slepkava Džeks Rūbijs vai Lindons B. Džonsons prezidenta zvēresta nodošanas brīdi kopā ar nobālējušo Žaklinu Kenediju asinīm notraipītajā sārtajā kostīmā.
Taču filma bija beigusies, un viņa bija vēsturiska notikuma lieciniece. Tā bija īstā vēsture, nevis samontētais Vorena komisijas ieraksts.
Zoja palūkojās uz Raju, kurš stāvēja nekustēdamies un tāpat kā viņa lūkojās tukšajā sienā. Pēkšņi viņš pacēla roku. Zoja izbijās un sarāvās, taču viņš tikai sniedzās pēc projektora slēdža, lai izslēgtu aparātu.
Dzestrais tukšums viņa acīs nobiedēja Zoju. Viņa klusi un piesardzīgi ierunājās:
- Pie velna, kas te notiek? Kā tu zināji, ka filma ir pie manas vecmāmiņas? Kāpēc viņa to glabāja? Es zinu, ka tā ir īsta. Neko tādu nav iespējams samontēt… Varbūt var?
Rajs ielika filmas rituli kārbā un nometa to uz gultas.
- Nē, tā ir īsta.
- Es gribu noskatīties vēlreiz, Zoja paziņoja, kad Rajs jau vāca nost projektoru. Man šķiet, ka esmu kaut kad agrāk redzējusi to cilvēku ar šauteni. Un tur bija ari cilvēks ar lietussargu. Ļoti līdzīgs vīrietim, kura fotogrāfiju man pirmīt kafejnīcā rādija Jasmīna Pūla. Izspļauta kopija. Viņa teica, ka tas ir Nikolajs Popovs, kurš reiz bijis augsts virs VDK sistēmā. Protams, ir iespējams, ka viņa melojusi.
- Tas vienmēr ir iespejams, Rajs noteica, lai gan nemaz neizskatījās pārsteigts par to, ka aiz Kenedija slepkavības stāv Krievijas drošības dienests. Aprunāsimies vēlāk. Tagad mums jātiek ārā no šejienes.
Zoja cieši paraudzījās uz Raju.
- Zini, man pavisam nesen bija pavisam jauka, mierīga dzīve. Man bija jāuztraucas tikai par sievu sitējiem vai alimentu nemaksātājiem. Un tad pēkšņi es uzzināju, ka sen zudusī vecmāmiņa ir noslepkavota, kāds nelietis man draud izdurt acis, es saņemu vēstuli, kas mani aizved uz Parīzi, kur es atrodu ikonu, nolecu no tilta, piezemējos uz slapjām avīzēm, gandrīz noslīkstu un pēkšņi… tā tiešām ir rozlnīte… man laimējas satikt tevi. Bet tā vēl nepavisam nav lielā balva, nē! Es tikko esmu uzzinājusi, ka tiešām zālainajā paugurā bijis ari otrais šāvējs. Ir tāda sajūta, it kā es būtu aizgājusi gulēt un pamodusies ļaunā sazvērestības teoriju murgā. Un nemaz nebrīnīšos, ja tu tūliņ izpildīsi savu pienākumu… Nē, es nebūšu tik nesmalkjūtīga. Kas tu esi? Pie velna, tiešām, kas tu esi? Kas te notiek? Stāsti, vai ari es sāpīgi belzlšu tev starp kājām!
- Es jau pateicu, kas esmu.
-Jā, protams. Railends… nē, nebūsim tik oficiāli. Rajs O'Melijs ar Narkotiku apkarošanas parvaldes darbinieka dokumentiem. Bet… Augstais Dievs! Vai tu gribi teikt, ka Džonu Kenediju nogalināja narkotiku dēļ?
-Nē.
Rajs aizcirta projektora kastes vāku un, iepletis skarbās acis, piecēlās kājās. Zoja jau gaidīja, ka viņš izvilks ieroci un izšaus.
Bet viņš tikai atglauda matus un novērsās. Zoja vēroja viņa muguras muskuļus, ko nespēja noslēpt apģērbs. Dziļi elpodams, viņš centās atgūt pašsavaldīšanos un pēc tam atkal pagriezās pret Zoju.
- Faktiski patlaban es pārvaldē nestrādāju. Pirms pusotra gada paņēmu atvaļinājumu.
- Un iedomājies, ka būtu jauki pievienoties krievu mafijai? Tu noteikti esi lielisks aģents, ja reiz esi sacerējis tādu pasaciņu, kam noticējusi pat mana māte un viņas detektīvi. Un viņa nemaz nav dumja. Viņai var pārmest daudz ko, taču stulbumu noteikti ne.
-Ja tev ir līdzekļi un zināšanas, tad ir visnotaļ viegli sacerēt pasaciņu par savu pagātni, sadabūt sociālās apdrošināšanas numuru, viltotus imigrācijas dokumentus, izrakstus no cietuma. Sameklēt kādu klaidoni, kas apliecina, cik nelietīgs tu esi. Apmēram tā. To sauc par leģendas radīšanu. Mēs pārvaldē ar to nodarbojamies regulāri.
- Tam es ticu. Tātad tu atklāji, ka mana vecmāmiņa Katja glaba šo filmu. Nevarēdams atrast viņu, tu iefiltrējies manas mātes naimitu rindās un cerēji tā iegūt kādu pavedienu, kas aizvestu tevi pie Katjas. Vai tiesa?
- Jā, īsos vilcienos.
Zoja gaidīja, taču turpinājums nesekoja.
- Labi. Tad es gribētu zināt vēl dažas lietas. Kā tu uzzināji, ka filma ir pie vecmāmiņas? Kā tu zini, ka tāda filma vispār eksistē? Un tas slepkava… Tu zini, kas ir šis cilvēks ar šauteni, vai ne?
- Jā, zinu. Abu skatieni sastapās. Raja acīs joprojām jautās nežēlība, taču tagad to papildināja kaut kas tik neticams ka sāpes.
-Tad stāsti!
No žaketes kabatas Rajs izņēma fotogrāfiju. Tādu pašu, kāda bija paslēpta vecmāmiņas lādītē. Tā, kura redzama Katja Orlova, Merilina Monro un…
- Ei, lūk, kur es redzēju to slepkavu! Zoja iesaucās un paņēma fotogrāfiju, lai aplūkotu rūpīgāk. "Maiks, Merilina un es…" Vakar Borisa veikalā es tā koncentrējos domam par vecmāmiņu un viņas pazīšanos ar Merilinu Monro, ka uz šo Maiku pat godīgi nepaskatījos. Taču tas ir viņš, Kenedija slepkava un… Ak Dievs, kā gan es agrāk to neiedomājos! O'Melijs. Manas matēs patēvs, Katjas vīrs Maiks O'Melijs un… Viņa paraudzījās uz fotogrāfiju, tad pievērsās Raja O'Melija skarbajiem vaibstiem un atkal ieskatījās attēlā.
- Jā, Rajs apstiprināja, es viņam esmu ļoti līdzīgs, vai ne?
Rajs piegāja pie loga un atvēra žalūziju. Istabā ielija saules gaisma. Viņš atrāva mežģīņu aizkaru, lai nopētītu ielu. Zoja saprata, kā viņš jūtas. Galu galā, viņa bija pa hana meita.
-Slepk… Tas cilvēks filmā… bija tavs tēvs. Tā kā Rajs klusēja, Zoja turpināja: Un Jasmīna Pūla nemeloja, vai ne? To es spriežu pēc tavas reakcijas, kad es izstāstīju par Nikolaja Popova fotogrāfiju. Viņš tiešām strādājis VDK, un tas nozīmē, ka arī tavs tēvs, iespējams, tur strādājis. Un VDK nogalināja Kenediju.
- Acīmredzot.
- Kāpēc?
- Tas ir miljonu dolāru vērts jautājums, vai ne? Rajs rūgti iesmējās.
Zoja cieši lūkojās viņam mugurā. Viņa bija pārliecināta, ka šis cilvēks zina daudz vairāk nekā stasta, un tas kaitināja, jo Maiks O'Melijs varbūt ari ir nogalinājis, taču tagad upuru saraksta pirmajā rindā bija viņas vārds.