No kažokādas cepures uzlocītās malas apakšas viņa palūkojās uz Nikolaju.
- Esi gatavs?
Viņš pašpārliecināti salutēja, un tanī brīdī Ļena viņu mīlēja vairāk nekā dzīvību.
Logs izrādījās aizsalis, taču Nikolajs ar elkoni izsita rūti. Ļena pirmā uzrāpās uz palodzes un nolēca zemē. Māca bailes, ka tūdaļ no sargtorņa atskanēs trauksmes signāls. Pēkšņa kustība pie ieejas vārtiem tā pārbiedēja, ka sirds apmeta kūleni, taču ieskatoties viņa saprata, ka tie ir tikai spocīgie vilku silueti.
Tikuši prom no izolatora, viņi turējās tumsā, kamēr nonāca līdz atejām. Sniga arvien vairāk, lielām, slapjām pārslu pikām. Seržantam taisnība tuvojās purga. Sals šķita vēl briesmīgāks un oda pēc metāla.
Garām paslīdēja prožektora gaismas kūlis, un abi pieplaka pie pavirši apstrādātās atejas sienas.
Ļena nopētīja plašo neitrālo teritoriju jeb zapretnaja zona. Tā stiepās starp nometnes ēkām un dzeloņstiepļu žogu, kas slējās sešu rituļu augstumā. Tobrīd pār teritoriju gaismu lēja divi prožektori, kas uzstādīti sardzes torņos pa labi un pa kreisi no viņiem. Nekavējoties nošauts tiks ikviens ieslodzītais vai brīvais strādnieks -, kurš spēris kāju aizliegtajā zonā.
Nikolajs pirmais pamanīja vietu, kur žogs nepiegūla cieši zemei. Bedre aiz atejām bija pietiekami dziļa, lai viņi varētu palīst zem stieplēm. Un tieši Nikolajs bija ievērojis, ka prožektori sardzes maiņas laikā tiek izslēgti uz četrdesmit piecām sekundēm.
Bet pagaidām gludo baltā sniega virsmu šķēla koši dzeltenas gaismas kūļi. Ļena caur ledū sasalušajām skropstām ieskatījās rokas pulkstenī. "Jau pāri pusnaktij. Ak Dievs! Esam nokavējuši. Sargi droši vien nomainījušies, kamēr mēs vēl bijām noliktavā, un tagad mēs te esam kā slazdā. Nedrīkstam doties uz priekšu, un arī atpakaļceļa nav…"
Prožektors nodzisa.
Tā kā Nikolajs jau bija meties skriešus, Ļena sekoja viņam, vilkdama aiz sevis pa pusei izžāvēto aitādu, lai tā aizslaucītu pēdas un neļautu suņiem saost, kurp viņi patiesībā devušies.
"Pārāk ilgi, mēs kavējamies pārāk ilgi."
Ik mirkli prožektori varēja atkal iedegties. Tad automātu kārta noguldītu viņus zemē, un abu līķi tiktu piekārti pie vārtu staba vilkiem apēšanai.
To, ka Nikolajs apstājies, Ļena saprata tikai brīdī, kad uztriecās viņam virsū. Sitiens bija tik spēcīgs, ka vīrietis nolamājās un gandrīz iegāzās dzeloņstiepļu rullī.
Viņš māja, lai Ļena iet pirmā. Stumdama uztūkušo mugursomu pa priekšu, Ļena sāka līst uz vēdera. Prātā nemitīgi zibēja doma: "Par ilgu, par ilgu, par ilgu…" Šķita, ka viņa pārāk tūļājas; tūdaļ iedegsies prožektori, atskanēs šāvieni, nošvikstēs lodes…
Beidzot viņa bija brīvībā, otrpus dzeloņstiepļu žogam. Pietraususies kājās, viņa atskatījās. Saredzēt varēja tikai Nikolaja galvu uz sniega. Viņš nekustējās.
Uz brīdi viņa iedomājās, ka Nikolajs sastindzis, jo ieraudzījis sargu, bet tad saprata dzeloņstieples ieķērušās viņam vateņa mugurā. Nikolajs raustījās un grozījās, taču atbrīvoties nespēja. No stieplēm tinkšķēdamas lejup krita lāstekas. Pēc mirkļa atskanēja nepārprotams troksnis kāds sagatavoja ieroci šaušanai.
Stāt!
Otrā nodaļa
/
No bailēm sirds teju pamira.
- Svētā Dievmāte! Lūdzu, nešaujiet! žēli sauca kads vecs vīrs aiz atejām. Es nebēgu. Man tikai piemetusies pamatīga caureja.
Ļena mēģināja atbrīvot Nikolaja vateni no dzeloņstieplēm, taču neveiksmīgi.
- Vai nevar pagaidīt līdz rītam? atsaucās kāds jaunāks vīrietis. Tas, kuram rokā bija ierocis.
- Godīgi sakot… nē.
- Tad pasteidzies!
Vēlreiz spēcīgi parāvusi vateni, Ļena beidzot atbrīvoja Nikolaju.
- Ātrāk! Kāpēc jūs, cilvēki, vienmēr steidzaties un steidzaties? Valsts devusi man iespēju divdesmit piecus gadus pavadīt šajā paradīzē; tad kāpēc man jāsasteidz… Vecā vīra balss apklusa, kad sasalušais sniegs viņiem apkārt uzplauka zeltainā mirdzumā.
Prožektori atkal iedegās.
Kā neprātīgs Nikolajs metās bedrē zem žoga, satvēra Ļenu aiz rokas un rāva sev līdzi. Ar acs kaktiņu Ļena saskatīja slīdošos gaismas kūļus. Tuvāk, arvien tuvāk. Bailes pārņēma viņu visu. "Mums neizdosies…"
Pēkšņi nakts klusumu pāršķēla gaudošana, rūkšana un atiezti zobi. Vilki beidzot bija devušies mieloties ar mirušā zeka līķi. Prožektori pievērsās vārtiem. Sargi torņos izšāva. Vīrietis iekliedzās.
Ļena paklupa, gandrīz nokrita, taču neatskatījās.
Nokļuvuši vietā, kur nesniedzas prožektoru gaisma, viņi apstājās tikai tik ilgi, lai piestiprinātu kājām sniega kurpes. Ļena centās saklausīt suņu rejas, griezīgos slieču šņirkstus, kad kareivji ielec dzelzs ragavās, taču skanēja vien vēja šalkas.
Viņi bija tikuši jūdzi tālāk, kad brāzmas kļuva spēcīgākas, triecot sniega pikas abiem sejā un veļot krītošo sniegu ledainos mākoņos. Ļena apstajās, lai izberzētu acis ar piedurkni un notrauktu lāstekas no uzacīm.
Nikolajs nostājās blakus. Paliecies uz priekšu, viņš iesprauda rokas sānos un cīnījās pēc elpas.
- Drīz purga mūs noķers. Ļenai nācās pacelt balsi, lai pārkliegtu vēju. Tad mums iet būs ļoti grūti.
Galvu pieliecis, Nikolajs viņai plati uzsmaidīja.
- Grūti iet, ko? Un kā tad mums klājies līdz šim? Viegli kā siltā vasaras dienā pludmalē?
Ļena papurināja galvu. Lai visu paskaidrotu, vajadzētu lieki tērēt spēkus, turklāt nebija jau nekā skaidrojama. Purgu nepieciešams piedzīvot, lai tai noticētu, un tad atlika vien lūgties, lai šis piedzīvojums tevi nenogalina. Drīz viņiem aiz muguras nebūs pēdu, un priekšā nebūs redzams ne horizonts, ne zeme, ne debesis. Tikai stiprs sniegs un vējš, kādu grūti pat iedomāties.
Pēkšņi Nikolaja augums noraustījās, un viņš sāka neganti klepot. Atkal spējīgs ievilkt gaisu, viņš sacīja:
- Ir sasodīti auksts. Plaušas tādā salā tiek saraustītas sīkos gabaliņos… Cik tālu mēs esam no tās tavas slepenās alas?
- Netālu.
Viņš lēni iztaisnojās un palūkojās apkārt. Ļena zināja, ka neko daudz viņš polārajā nakti nesaskatīs.
- "Netālu," viņa saka. Ļena, mīļā, ludzu, neteic, ka mēs esam apmaldījušies!
Vīrieša balsi Ļena saklausīja ķircināšanos, taču klepus un negaidītais miklums viņa elpā biedēja. Vai piepūles dēļ drudzis sasniedzis plaušas?
Novilkusi cimdu, Ļena pieskārās Nikolaja sejai. To klāja plāna ledus kārtiņa sasaluši sviedri.
Taču viņš smaidīja.
- Es tikšu galā, mīļā, Nikolajs mierināja. Zem mana šarma slēpjas viens briesmīgs nelietis. Bet… kā gan tu vari būt tik pārliecinātā par to, kur mēs atrodamies? Te valda piķa melna tumsa, un viss šķiet saplūdis vienā masā. Ir tikai sniegs un sniegs.
-Šī zeme ir iesūkusies man asinīs. Es atradīšu ceļu pat tad, ja man aizsies acis.
Tomēr viņa izmantoja virvi, lai sasaistītu abus kopā kad purga pieņemsies spēkā, abi tiešām bus gluži ka akli un neredzēs tālāk par savu degungalu. Jau pēc dažām sekundēm viņi vairs neredzēs viens otru, un tas nozīmēs, ka no rīta Nikolajs būs miris.
Purga sākās pēc divām stundām.
Negantais vējš trieca sniegu viņai acīs un mutē, sals dedzināja plaušas ikkatrā elpas vilcienā. Viņa prātoja, kā klājas Nikolajam. Aiz muguras viņš nebija saskatāms; tikai vienmērīgais smagums virves galā apliecināja, ka viņš joprojām seko. Pāris reižu viņš bija nokritis, jo virve pēkšņi nostiepās, taču viņam izdevās piecelties kājās.