Viņi bija pieveikuši vismaz trīs jūdzes un tikuši līdz nelielajai aizai. Ieeja taja atgādināja zābaku, kam purngalā izvietojies ezers vienīgā vieta, kuru Ļena uzskatīja par mājām. Tas nebija Pjasino ezers par to viņa seržantam sameloja. Mazais Sibīrijas ezeriņš, kura apkaimē viņa dzimusi, nav atrodams nevienā kartē. Uz turieni neved ceļi, un ziemā pat briežu pēdas tur apslēpj dziļš sniegs.
Arī par citām lietām Ļena meloja. Viņas māte bija nevis jakutiete, bet toapotrore no burvju cilts.
"Man vajadzīga burvju palīdzība. īsta burvestība, lai apslāpētu purgu un mēs nonāktu ala, iekams Koļa…"
Virve nostiepās.
Ļena gaidīja, bet šoreiz Nikolajs necēlās kājās.
Stingri turēdama virvi, Ļena tuvojās Nikolajam. Kopš brīža, kad viņš nokrita, bija pagājušas tikai dažas sekundes, bet viņu jau klāja bieza sniega kārta.
Viņa sagrāba vīrieti aiz vateņa un piecēla sēdus. Galva savādi šūpojās, un viņš elpoja gluži kā slīcējs.
- Koļa, celies! Mums jāiet uz priekšu.
Vīrieša augumu satricināja spēcīgs klepus.
- Nevaru. Sāp krūtis.
Ļena sapurināja Nikolaju.
- Neuzdrošinies pamest mani vienu, Koļa!
- Nē, es negribu mirt… Viņš satvēra sievietes rokas, un pēkšņi viņa apledojusī seja atradās tikai dažu collu attālumā no Ļenas sejas. Ja tu mani mīli, tad neļausi man nomirt.
- Tu nenomirsi.
- Apsoli!
- Apsolu… Koja, lūdzu, celies! Vairs nav tālu, taču panest es tevi nevaru.
-Jā, jā. Celties… celties…
Ļena iekārtoja savu plecu Nikolaja padusē un palīdzēja viņam pietrausties kājās. Viņš sagrīļojās, taču nenokrita.
Pirmīt viņa sacīja, ka vairs nav tālu, taču pārliecināta par to nebija. Viņiem jau vajadzēja stāvēt ezera krastā, taču to nekur neredzēja. Šķita, ka viņi ir apmaldījušies sniega, vēja un sala pasaulē.
Cīnīdamās uz priekšu, Ļena zaudēja laika izjūtu. Viņa turēja Nikolaju ap vidukli, palīdzot turēties pretī vējam.
Nikolajs bija jānogādā alā pēc iespējas ātrāk, citādi viņš nomirs. Ļena jutās ārkārtīgi nogurusi.
Pēkšņi Nikolajs paklupa un smagi atslīga pret Ļenu. Viņa sagrīļojās, izmisīgi pulēdamās noturēt mīļoto, un iekliedzās, kad lielais smagums gandrīz izlauza viņai roku. Tomēr viņam izdevās palikt kājās, un viņi turpināja ceļu.
"Vairs nav tālu. Tikai viens solis, Koļa. Un viss. Nekrīti man virsū. Nekrīti…"
Viņš nokrita, un šoreiz pavilka Ļenu līdzi.
Abi iegāzās tumsā, ietriecās dziļajā, mīkstajā sniegā un vairākas reizes pavēlās uz priekšu, kamēr apstājās kupenā. Tā šķita tik silta un mīļa, ka Ļenai gribējās palikt tajā un vismaz kādu bridi atpūsties.
Bet viņa zināja, ka apstāšanās nozīmē nāvi.
Spārdīdamās viņa centās atbrīvoties no varenā sniega un saprata, ka vairs neatrodas uz tundras zemes. Viņi gulēja uz ledus.
Ezers bija atrasts.
Nikolajs nekustēdamies joprojām gulēja kupenā. Ļena nokrita ceļos mīļotajam līdzās un stipri sapurināja viņu. Vairs nebija spēka kliegt, turklāt viņš tāpat nedzirdētu.
Ļena atkal sapurināja Nikolaju un atskārta, ka viņš sakustas. "Celies augšā, celies augšā, celies!" viņa klusībā skaitīja gluži kā lūgšanu. Un ar viņas palīdzību Nikolajam izdevās nostāties uz kājām.
"Vēl tikai viens solis, Koļa. Tikai viens solis."
Pati viņa soļus spēra gluži instinktīvi, juzdamās akla šajā melnajā vēja un sniega murgā. "Vēl tikai viens solis, vēl viens…"
Abi ietriecās ledus sienā.
Ūdenskritums.
Vasarā kūstošā sniega un palu ūdeņu straumes pāri augstās, stāvās kraujas malai gāzās ezerā, bet ziemā šis ūdenskritums sasala.
Taču jebkurā gadalaikā ūdenskritums slēpa ieeju alā. Vispirms vajadzēja zināt, ka drīkst iet pa šauro klintsradzi starp ūdenskritumu un krauju, un ari tad cilvēks redzēja tikai varenu klints sienu. Tikai toapotroru burvju cilts pēctece zināja, kas jāmeklē.
Viņa zināja, ka patiesībā tās bija divas sienas, kas daļēji sedz viena otru un veido tikai pēdu platu spraugu. Ja cilvēks uzdrošinās iespraukties pa to un līst dziļāk, kur eja kļūst vēl šaurāka un kur šķiet, ka tūdaļ viņš iesprūdis, nonāks slazdā uz mūžu… Tad pēkšņi eja atkal kļūst platāka, un priekšā paveras slepena ala.
Ļena nespēja aptvert, kā izdevies pa spraugu dabūt Nikolaju pie ieejas alā, taču mēģinājums noteikti nebūtu veiksmīgs, ja viņš pats nepūlētos cīnīties pretī drudzim un neatrastu spēku turēties stāvus. Es esmu viens kārtīgs kuņas dēls, Nikolajs noteica, un Ļena iemīlēja viņu vēl vairāk.
Lai iekļūtu alā, jādodas lejup pa stāvām, seklām kāpnēm, kuras burvju cilts pārstāvji izkaluši klintī. Kad abi nonāca lejā, Ļenas rokas un kājas piepūlē drebēja. Balstīdama Nikolaju, Ļena tomēr nesaprata, kā viņš to paveicis. Tumsa bija necaurredzama, tādēļ viņa taustīdamās meklēja darvas lāpu, kurai vajadzēja būt turētājā pie sienas.
Atradusi lāpu, viņa aizdedzināja to ar sērkociņiem, kas bija iebāzti dziļi mugursomā. Darva aizdegās un izgaismoja pazemes alu.
Un tur savā ierastajā vietā, sienas nišā, atradās senlaicīgs altāris, kas būvēts no cilvēku kauliem.
Kaulu altāris.
Viņa tuvojās tam. Šķita, ka sāpošie muskuļi kustas paši. Bet pēkšņi Nikolajs šausmīgi ievaidējās un lēni saguma uz grīdas. Vēl mirkli Ļena gluži kā nohipnotizēta lūkojās uz altāri un tad paskatījās uz vīrieti, kas gulēja viņai pie kājām. Sirds teju pamira.
- Koļa! Ak Dievs, Koļa…
Ļena nokrita ceļos līdzās Nikolajam. "Kā viņš vispār izturējis tik tālu ceļu?" Lūpas šķita uztūkušas un zilganas, skropstas piesalušas pie vaigiem. Elpa likās saraustīta un bīstami sekla.
Izmantodama pūstošu zārku gabalus, Ļena veikli sakūra uguni. Kad liesmas bija pietiekami karstas, viņa altāra upurtraukā no izkausēta sniega, maizes un taukiem pagatavoja šķidru putru.
- Tu nenomirsi, Koļa! Es apsolu. Tu nenomirsi, viņa atkārtoja gluži kā lūgšanu, taču Nikolajs atradās drudža varā.
Putras trauks drebēja viņai rokās, kad viņa ieskatījās Nikolaja nāves bālajā sejā un pēc tam palūkojās uz kaulu altāri. Galvaskausi, augšstilbu un liela kauli simtiem kaulu sagūla sarežģītā rakstā, veidojot komplicētu un briesmīgu ziedokļa galdu. Uz tā starp izdegušu sveču stumbeņu simtiem un apdauzītiem bronzas kausiem, kuros savulaik turēti ziedojumi, atradās Dāma sena ikona no koka.
Dāmas dārgakmeņu rotas zvīļoja uguns liesmās. Kronis spīdēja, un košās oranžo, jūras zaļo un asinssārto drēbju krokas zalgoja tikpat spilgti kā uzkrāsošanas dienā pirms gandrīz četriem simtiem gadu Ivana Bargā galmā. Ļenai šķita, ka Dāmas acīs mirdz asaras gluži kā nožēlojot to, kas viņai padomā.
- Es viņu mīlu, Ļena nočukstēja. Un nepārdzīvošu, ja viņš nomirs.
Taču Dāma klusēja.
- Es apsolīju, Ļena neatlaidās. Tomēr Dāma joprojām neatbildēja.
Ļena pārliecinājās, ka Nikolajs ir cieši aizmidzis, it kā jau būtu miris, un tad pienesa putras trauku pie altāra un ikonas. Jo tikai ar Dāmas palīdzību viņa būs droša, ka var izpildīt solījumu.
Atgriezusies Ļena saprata, ka uguns sasildījusi Nikolaju vismaz tik daudz, lai viņš pamostos. Ļena paslidināja roku vīrietim zem pleciem un pacēla viņa galvu, lai viņš varētu dzert. Nikolajs ieņēma vienu malku un pēc tam otru.