Drudža aizmiglotās acis nedaudz noskaidrojās, un viņš nopētīja alu. Ļena manīja arvien pieaugošo pārsteigumu viņa skatienā šī drausmīgā un noslēpumainā ala kopš laiku sākuma bijusi apbedīšanas vieta viņas tautas piederīgajiem. Nikolajs pievērsās dziļajai, eļļainajai, melnajai peļķei, ko papildināja no griestiem pilošais ūdens; stalagmitiem, kuri klāja grīdu, atgadinot kapakmeņu rindas, un primitīvajiem vilku gravējumiem uz akmens sienām.
Visbeidzot viņš palūkojās uz karsto geizeru, kas burbuļoja un mutuļoja zem kaulu altāra. Bija dzirdams, kā viņš skaļi ievelk elpu.
- Mans Dievs!
Ļena nolika putras trauku un noliecās pār Nikolaju.
- Kuš, mīļais. Neliecies zinis. Viņa atglauda miklu cirtu vīrietim no pieres. Tie ir ļoti senu cilvēku kauli. Viņi miruši ziemā un atnesti uz šejieni, lai vasarā varētu apglabāt, taču aizmirsti. Un tad nāca citi, lai izmantotu mirstīgās atliekas vēl kādam mērķim.
- Tie ir īsti. Nikolaja balss vairāk līdzinājās čukstam, acīs jautās kaut kas mežonīgs. Gluži kā atdzīvojies zīmējums, ka es tev saku, no Fontankas dosjē. Es nekad tam neticēju. Spriedu, ka tas ir mīts, kuru krogā pārstāsta piedzēries muļķis. Bet tas ir īsts… īsts kaulu altāris. Nikolajs atkal paraudzījās uz Ļenu, un vīrieša sejā viņa saskatīja ne tikai izbrīnu, bet arī bailes un neapvaldītas, negantas alkas. Dod to man, Ļena! Ļauj man dzert no šī altāra. Ja tu mani mīli, tad…
Jau nākamajā mirklī viņa plaksti notrīsēja, un viņš atkal iegrima bezsamaņā.
Notupusies Ļena sajuta Dāmas skatienu, taču nespēja ielūkoties viņai acīs un tādēļ cieši vērās Nikolaja bālajā, drudža skartajā sejā.
Meļa sejā.
"Viņš visu laiku melojis!" Katrs skūpsts, katrs pieskāriens, katrs vārds, kas plūdis Nikolajam pār lūpām, viss likts lietā, lai viņš atrastu ceļu pie kaulu altāra.
Atvedusi meitu uz alu un izrādījusi savu biedējošo noslēpumu, māte brīdināja Ļenu, lai neuzticas nevienam.
- Pēc manas nāves tu, meit, būsi Kaulu altāra Glabātāja, un tavs svētais pienākums būs paturēt to noslēpumā uz mūžīgiem laikiem. Tu nedrīksti nevienam par to stāstīt, tu nedrīksti kādam to rādīt. Neuzticies nevienam, pat tiem, kurus mīli. Un īpaši jau tiem, kas sakās mīlam tevi.
"Tiem, kurus mīli…"
Ļena pastiepa roku un pieskārās Nikolajam, tad atrāvās un savilka pirkstus dūrē.
"Vai Nikolajs Popovs ir šī cilvēka īstais vārds?" viiia prātoja. "Vai viņš patiešām ir cietumnieks? Lielākā daļa vīriešu Noriļskā ir nosūtīti vergot niķeļa raktuvēs, bet viņš padarīts par nometnes "mākslinieku", kurš zīmē lozungus un sarkanas zvaigznes uz izolatora sienam. Un tā nu laimīgi sagadījies, ka šajā izolatorā strādāju es un viņš ir pietiekami valdzinošs, lai piesaistītu sievietes skatienu."
Taču Ļenas sirdi bija iekarojusi Nikolaja drosme. Viņš stāstīja, ka nosūtīts uz gulagu, jo savās karikatūrās kritizējis Staļinu un Komunistisko partiju.
Tie ir parazīti. Barojas no mūsu darba augļiem, bet mūs pamāca, kā domāt un dzīvot. Es atteicos būt laimīgs vergs, Ļena. Mums ar tevi ir paredzēta cita pasaule. Tikai mums diviem. Bezgalīgu iespēju pasaule.
Nikolajs radīja iespaidu, ka tā ir viņas ideja, taču tagad bija skaidrs, cik veikli šis cilvēks manipulējis ar visu, cik raiti stāstījis par caurumu žogā, par četrdesmit piecām sekundēm, kad prožektori sardzes maiņas laikā tiek izslēgti. Un ala… "Ļena, mīļā, vai apkārtnē ir kāda vieta, kur mēs varētu paslēpties, kamēr karavīriem apnīk mūs meklēt?" Ļena pilnīgi muļķīgā kārtā bija labprāt izstāstījusi par alu, kas tik nevainojami paslēpta aiz ūdenskrituma ezera krastā, kur viņa dzimusi.
"Tu nu gan esi lētticīga stulbene, Ļena Orlova!"
Tā vien šķita, ka Nikolajs jau zinājis par alu varbūt ne atrašanās vietu, bet par tās eksistenci noteikti. Un acīmredzot sapratis, ka viņa vienīgā no visām stulbenēm pasaulē var aizvest uz turieni.
"Es tiešām esmu muļķe. Mīlas apstulbināta muļķe. Un Nikolajs? Vai viņš jebkad mani mīlējis? Kaut drusciņ?"
Ļena sprieda, ka ne. Un droši vien viņš nav bijis īsts ieslodzītais. "Acīmredzot strādā Valsts drošības galvenajā pārvaldē. Slepenpolicijā. Ir viens no Staļina spiegiem. Drudža mocīts, varbūt pateica vairāk neka vajadzētu un pieminēja kaut kādu dosjē. Nosauca to par Fontankas dosjē." Pirms revolūcijas Fontanka 16 bija bēdīgi slavens nams, tajā atradās cara personīgā slepenpolicija. Ļena prātoja, kas tas ir par dosjē, kāda informācija un par kuriem cilvēkiem tajā glabājas. Nikolajs minēja altāra zīmējumu. Neprātīgu mitu, kuru krogā pārstāsta piedzēries muļķis. "Bet… kas vēl viņam zināms?"
Bija skaidrs, ka nez kā viņš izdibinājis faktus par kaulu altāri un vairs neliksies mierā, tāpat kā tie, kuru labā viņš strādā. Viņi daris visu, lai dabūtu savās rokās šo briesmīgo varu.
- Es tevi mīlēju, Koļa. Ļoti mīlēju, Ļena sacīja, taču Nikolajs gulēja.
Atkal pastiepusi roku, lai pieskartos viņam, Ļena tomēr aprāvās. Reiz viņi bija mīlējušies šķūnī, kur tiek glabātas krāsas. Pēc tam viņš vaicāja:
- Vai tu tici, ka tā var būt mūžīgi, Ļena?
Viņa nevēlējās jau pašā sākumā atklāt pārāk daudz, tādēļ atbildēja ar pretjautājumu:
- Un tu?
- Jā. Un es nerunāju par šo, Nikolajs teica, pieskardamies viņas augšstilbu iekšpusei. Es runāju par šo… Vīrieša roka slīdēja augšup un iegrima maigajā ādā tieši zem viņas krūts. Par asinīm, kuras es jūtu pulsējam tavā sirdi. Un par šo. Nikolajs satvēra Ļenas roku un piespieda sev pie krūtīm. Par savu dzīvības sulu. Vai tu, Ļena, vari izdarīt tā, ka mana sirds pukst mūžīgi? Vai tu vari izdarīt tā, ka mūsu sirdis uz mūžīgiem laikiem pukst vienā ritmā?
Trešā nodaļa
i
Ļena Orlova sēdēja pie dziestošā ugunskura un lūkojās, kā vīrietis, kurš dēvēja sevi par Nikolaju Popovu, atver acis. Drudzis bija pārvarēts; viņš izdzīvos. Viņa ļaunā, nodevīgā sirds joprojām pukstēs varbūt ne mūžīgi, bet vēl kādu laiku.
Viņš pasmaidīja, un tajā pašā brīdī Ļena visu saprata, jo viņa skatiens aizslīdēja līdz kaulu altārim. Iekams Nikolajs novērsās, Ļena viņa acīs pamanīja alkatību un negausību.
Nožāvājies viņš izstaipījās.
- Augstais Dievs, es tiešām jūtos labāk! Laikam jau dzīvošu. Nekad vairs nezāļošu sevi ar vārāmo sāli. Apsolu.
Pēc šī cilvēka uzvedības viņš joprojām tēloja izbēgušu ieslodzīto un mīļāko Ļena sprieda, ka viņš acīmredzot neatceras savus drudža murgos paustos atzīšanās vārdus. "Labi. Ja viņš grib turpināt savu šarādi, es ļaušu. Sapratis, ka esmu viņu atmaskojusi, viņš centīsies nekavējoties mani nogalinat."
Tagad Ļena lieliski apzinājās, ka Nikolajs viņu nogalinās. "Vajadzēja paņemt nazi, Koļa, mīļais, un caurdurt tev sirdi, kamēr tu gulēji." Taču viņa ielūkojās Nikolajam sejā, tik glītajā sejā, un saprata, ka nemūžam to neizdarīs. Vismaz miegā ne.
Nikolajs lēni, uzmanīgi piecēlās stāvus. Arī Ļena jau bija kājās, izņēma nazi no maksts un turēja gar sāniem, paslēptu vateņa krokās.
Viņš palūkojās apkārt, pūlēdamies pārāk neaizkavēties pie altāra, un tad tumšām, valdzinošām acīm paskatījās uz Ļenu.
- Bez tavas palīdzības vakar, viņš iesāka, es nemūžam nebūtu izturējis to sniegputeni.
- Es tevi mīlu, Koļa. Tā bija pavisam vienkārša patiesība. Joprojām. Lai gan Nikolajs grasījās viņu nogalināt.
- Kaut es varētu teikt, ka spēju pārtikt no tavas mīlestības vien! Nikolajs pasmaidīja. Diemžēl patiesībā es, Ļena, mīļā, esmu izbadējies.