Sasitis plaukstas, Nikolajs tās paberzēja un pieliecās, lai pārbaudītu, vai traukā vēl palikusi Ļenas gatavotā putra. Tad viņš iztaisnojās un pielieca galvu. Seja pauda piesardzību.
- Bet te kaut kas ir mainījies, viņš secināja.
Ļena pakāpās sānis, prom no viņa.
- Pēc daudzajām stundām, kad ārā trakoja vējš, beidzot ir iestājies klusums. Vētra pierimusi.
Ausa jauna diena, un Ļena šaurajā spraugā virs galvas, kur atradās ieeja alā, varēja saskatīt saulstaru mirdzumu. Tie apspīdēja Dāmas zelta kroni un iezaigojās tumšajā eļļainā ūdens peļķē.
- Bet mums tomēr vēl kādu laiku vajadzētu slēpties šeit, Ļena skaidroja, kamēr karavīriem apniks mūs meklēt. Taču mums vajadzēs sniegu, ko izkausēt dzeršanai.
Viņa pūlējās izturēties dabiski, paejot Nikolajam garām un kāpjot augšā pa stāvajiem, pirms daudziem gadsimtiem klintī izkaltajiem pakāpieniem. Nonākusi pie šaurās ejas, Ļena neatskatīdamās izspraucās tai cauri un ļāvās atvieglojumam, jo Nikolajs nebija mēģinājis viņu aizturēt.
Ļena spēra soli aiz sasalušā ūdenskrituma, lai nopētītu sniega klāto ezeru. Pretējā krastā viņa ieraudzīja gaisā saceltu sniega mutuli. Tas pieauga un pārvērtās par baltu mākoni, uz kura fona lēnām iezīmējās suņu pajūgs.
Ļena sadzirdēja zābaku čīkstoņu uz svaigā sniega klints spraugā parādījās Nikolajs. Viņš nostājās Ļenai blakus. Pagriezusies pret vīrieti, viņa ar acs kaktiņu uztvēra kādu kustību. Nakti vētra uz kraujas bija sanesusi daudz sniega, un vējš to bija sasaldējis milzīgā vilnī, kas karājās viņiem virs galvas.
Nikolajs neko nemanīja, jo skatījās uz pajūgu. Tas pāri ezeram tuvojās viņiem.
- Esam atrasti, Nikolajs sacīja. Tie ir zaldāti. Izsekojuši mūs pat purgā.
Vateņa krokās Ļena joprojām slēpa nazi, ko tagad satvēra ciešāk. Viņa saprata, ka zaldāti nesāktu viņus meklēt arī tad, ja neplosītos sniegputenis, jo ļoti labi zināja, kurp bēgļi dosies.
Un nu Ļenai bija skaidrs, kāpēc Nikolajs atstājis viņu dzīvu. Viņš gribēja, lai netīro darbiņu izdara karavīri.
- Mums jāpadodas, Nikolajs sacīja. Tad viņi izturēsies pielaidīgāk.
- Viņi nekad neizturas pielaidīgi, Koļa. Un tu to zini.
- Es pateikšu, ka piespiedu tevi nākt līdzi. Tad tevi palaidīs vaļā.
Ļena papurināja galvu. Nikolajs meloja pārāk briesmīgi, tādēļ šķita, ka viņa tūdaļ vems.
Vējš pieņēmās spēkā un notrauca ledus kristālus no milzīgā sniega viļņa abiem virs galvas. Ļena bija pārliecināta, ka redzējusi to nodrebam un sprauga viļņa pamatnē paplašinājusies. Jebkurš skaļāks troksnis izraisītu nogruvumu, un sniegs apraktu gan viņus, gan ieeju alā.
Nikolajs saņēma Ļenas galvu plaukstās un mazliet sapurināja.
- Mīļā, mums neizdosies. Ja mēģināsim tagad bēgt, mūs abus nošaus un mūsu līķus atstās vilkiem apēšanai.
- Mus nošaus tik un tā, Ļena iebilda un domās piemetināja: "Mani. Nošaus mani. Tevi ne, Koļa. Tevi nenošaus."
Viņa sprieda, ka zaldātiem vismaz daļēji zināma patiesība, proti, ka viņš ir Valsts drošības galvenās pārvaldes darbinieks, taču par kaulu altāri viņš tiem neko nav izpaudis. Šķita interesanti noskaidrot, ko viņš karavīriem sastāstījis, lai piedabūtu pajūgā šķērsot ezeru.
Atlaidis viņu un spožajā saulē piemiedzis acis, Nikolajs vērās pāri ezeram. Pajūgs izrādījās pietiekami tuvu, lai varētu saskatīt tumši zilos formastērpus. Ragavās sēdēja trīs karavīri.
Ļena atkāpās, tad spēra vēl vienu soli un vēl vienu, kamēr atradās aiz ūdenskrituma, klints spraugā, prom no milzīgā sniega viļņa uz kraujas. Tas atkal nodrebēja, zem kājām bija jaušama vibrācija. "Droši vien to jūt arī Nikolajs," Ļena sprieda. Taču nē, viņa uzmanība bija pievērsta pajūgam un karavīriem, kas arvien straujāk tuvojās.
Nikolajs pagriezās, un Ļena pacēla nazi, mērķējot viņam tieši sirdī. Līkais asmens uzmirdzēja saulē.
Viņš palūkojās uz nazi un pēc tam atkal ieskatījās acīs Ļenai.
- Tu zini.
- To, ka tu esi no drošībniekiem? Ka tu esi melis un zaglis? Jā, to es zinu.
- Tad jau tu zini ari to, ka esi slazdā. Izejas nav, bet tāpēc jau nevajag mirt.
"Es varētu viņu ienīst," Ļena nodomāja, "ja nebūtu no sirds iemīlējusi." Ļaunākais bija tas, ka pēc tukšuma mīļotā vīrieša acis Ļena saprata viņš noraudzīsies viņas nāvē un nejutīs pilnīgi neko.
- Tu atkal melo, Koļa. Tu visu laiku melo! Līdz pat šīm bēdīgajām beigām.
- Izbeidz! Man vajadzēja panākt, ka tu man notici līdz pat šīm bēdīgajām beigām. Citādi tu nekad man neparādītu kaulu altāri.
- Es nenoticēju, Ļena attrauca, taču vārdi skanēja tik neīsti, ka Nikolajs iesmējās viņai sejā.
- Noticēji gan! Citādi es te nestāvētu un, taviem vārdiem runājot, nejustos gluži kā no jauna piedzimis… Nikolajs apklusa un papurināja galvu. Ak Dievs, Ļena! Es zinu, ko tev tas maksājis. Tu nedrīksti domāt, ka neesmu pateicīgs.
- Pateicīgs. Šis vārds smacēja, un Ļena ienīda sevi par to, ka joprojām vēlas, lai viņš turpina melot. Tevis dēļ es atteicos no visa. No sava goda. No savas dzīves. "No savas sirds arī," viņa domās piebilda. Vai es tev, Koļa, vispār neko nenozīmēju? Pat ne drusciņu?
Nopūties Nikolajs novērsās.
- Ļena, Ļena… vai tam ir kāda nozīme?
Vai viņa balsi ieskanējās nožēla? Kāda skumja nots? "Nē, viņam taisnība tam nav nozīmes. Un kas tad sāpētu mazāk? Apziņa, ka viņš mani mīl un tomēr nodod? Vai tas, ka viņš nekad nav mani mīlējis?"
Nikolajs atkal pievērsās Ļenai. Uz brīdi, lai tūdaļ pēc tam pagrieztos un no patvēruma aiz ūdenskrituma izietu klajākā vietā, uz sasalušā ezera. Viņš pacēla paplestās rokas augstu gaisā, it kā grasītos padoties. Viens no karavīriem salika plaukstas pie mutes un uzkliedza:
- Stāt!
Sauciens pāršalca Iedus klāto apvidu gluži kā ieroča šāviens. Uz mirkli apkārtni ieskāva klusums, un tad Ļena sadzirdēja atbalss dārdu. Pacēlusi galvu, viņa ieraudzīja, ka milzīgais, biezais sniega vilnis ir atrāvies no kraujas malas un smagās šķēpelēs nogāžas zemē tieši viņai priekšā. Tas līdzinājās aurojošam, bangojošam ledus mākonim, kas nekavējoties liedza saskatit Nikolaju, ezeru un pasauli.
Ceturtā nodaļa
- Nešaujiet! Es padodos, nešaujiet!
Kapteinis Nikolajs Popovs pacēla rokas augstāk gaisā, kad pajūgs čīkstēdams apstājās uz ledus. Viens no karavīriem pacēla šaujamieroci pie krūtīm. Suņu vadonis ierūcās.
- Nešaujiet! Nikolajs atkal uzkliedza. Nometnes komandants droši vien jau pavēlējis saviem vīriem neatklāt uguni, taču piesardzības nekad nevar būt par daudz.
- Biedri kapteini, iztrausdamies no ragavām, atsaucās druknais komandants. Viņa gajīgo, vēja appūsto seju pāršķēla plats smaids. Ieraudzījis krītam lavīnu, es nodomāju, ka esam tevi zaudējuši. Un meitene? Vai ar viņu viss ir kārtībā?
Komandants ar cimda virspusi notrauca ledu no ūsām un lūkojās garām Nikolajam uz dziļo bedri kraujas malā, no kurienes pirms mirkļa bija nogāzies sasaluša sniega vāls, kas pirms tam bija karājies virs ūdenskrituma un ieejas alā. Ledus kristāli joprojām lidinājās gaisā viņiem apkārt. Kritiena troksnis izraisīja zvanīšanu Nikolajam ausīs.
- Meitene, Nikolajs iesāka, lēni nolaizdams rokas, tikko aprakta zem divdesmit pēdas dziļa sniega un ledus. Par to vari pateikties savam cilvēkam. Viņš pamāja uz karavīru ar šauteni, kas pavēra muti un pastulbi raudzījās uz komandieri. Ēzelis gatavais! Viņu vajadzētu nošaut.