Taču Jasmīnu atgūt viņš nespēja.
- Jēziņ, Mails! Tu nu gan esi viens sentimentāli raudulīgs činkstulis! Saņemies.
Ieķēries krēsla paroceņos, Mailss Teilors smagi piecēlās kājās, brīdi pastāvēja un sašūpojās, gluži kā noreibis. Ausīs atkal skanēja tas spalgais smilksts.
Mailss sarāvās un papurināja galvu. "Pirmīt es grasījos kaut ko darīt. Ko? Es vēl nebiju atvēris to e-pastu ar briesmīgo Jasmīnas fotogrāfiju, kas aizņēma visu ekrānu. Es gribēju…
"Beigas ir klāt!"
Nu viņš atcerējās. "Filma, protams, tā sasodītā filma! To pievāca O'Melija puika un tās vecenes mazmeita Zoja Dmitrova. Tā noteikti ir pie viņiem, jo tikai filma var pielikt punktu manai dzīvei. Labi. Un ko viņi ar to iesāks? Kāds stulbs jautājums! Protams, ka atdos preses prostitūtām! Valdība neskaitāmu iemeslu dēļ gribētu filmu noslēpt. Ja Maika O'Melija zeņķim pietika prāta tikt līdz filmai, tad viņam pietiek prāta saprast arī tik elementāru lietu. Un mediji… viņiem filma būs kā medusmaize, gadsimta labākais materiāls, kas uzsprāgs visā pasaulē gluži kā megatonnu smaga ūdeņraža bumba."
Mailsu pārņēma tāda panika, ka viņš nodrebēja, saliecās un juceklī, kas valdīja uz rakstāmgalda, sāka meklēt universālo tālvadības pulti. To viņš pavērsa pret gleznu virs kamīna tas bija Džeksona Polloka, nevis van Goga meistardarbs. Glezna un daļa no paneļiem klātās sienas paslīdēja sānis, un kļuva redzams platekrāna digitālais televizors.
Smilkstēšana ausīs nu šķita tik skaļa, ka Mailss tik tikko spēja sakopot domas. Galvu ķēra šausmīgs sāpju trieciens. Tieši acu rajonā, un bibliotēka šķita izplūstam. Viņš elpoja sekli un griezīgi, taču nemitējās pārslēgt ziņu kanālus, kas raidīja divdesmit četras stundas diennakti. Bet it visi stāstīja par kādu glītu blondu studenti, kas pirms divām dienām pazudusi no Viskonsinas universitātes. Par Kenedija slepkavību ne vārda.
Atstājis televizoru ieslēgtu, tikai bez skaņas, Mailss mazliet nomierinājās. "Tātad man vēl ir laiks. Ja arī O'Melija zeņķis jau paguvis nodot filmu kadam mediju pārstāvim, viņi to vispirms kārtīgi pārbaudīs, vai ne? Viņi gribēs pārliecināties, ka tas nav viltojums. Un man tātad ir mazliet laika."
Gluži neapzināti viņš paberzēja pieri tajā vietā, kur mocīja negantās sāpes. Smilkstēšana laimīgā kārtā bija mitējusies. Prāts šķita skaidrs, it kā viņš tikko būtu ieelpojis tīru skābekli aukstu un asu ka ledu.
"Vienīgais pierādījums tam, ka es esmu iesaistīts Kenedija noslepkavošanā, ir filmas pēdējie kadri, kur es paņemu šauteni no Maika O'Melija rokas. Taču ir pagājuši gandrīz piecdesmit gadi; kas zina, kādā stāvokli tā filma ir tagad? Ja lieta vispār kādreiz nonāks līdz tiesai, tad es noalgošu ekspertu brigādi, kas apliecinās, ka vīrs, kurš saņem šauteni no slepkavas, neesmu es."
Kam jus noticēsiet? Sev vai savām manīgajām acīm? Mailss skaļi jautāja runājošajai galvai, kas bija iepletusies pa visu televizora ekrānu. Diemžēl vārdi izskanēja gauži neskaidri.
"Pie velna! Man viņi nemaz nav vajadzīgi! Man ir tik daudz naudas, ka varu lielāko daļu no tās uztaisīt konfeti un izkaisīt virs Piektās avēnijas, bet man tik un tā paliks pietiekami, lai bez rūpēm nodzīvotu atlikušo mūžu. Es varu nopirkt sev tropu salu un vecumdienas pavadīt, laiski gozējoties saulītē ar glītām, puskailām meičām blakus. Un tad, tikai tāpēc, ka es to varu atļauties un tas nomierinās manu tumšo sirdsapziņu, es noalgošu ļaunāko slepkavu pasaulē, lai tas atrod O'Melija zeņķi un tās nožēlojamās vecenes mazmeitu Zoju Dmitrovu. Ak Dievs, kā es alkstu viņu nāves! Es gribu, lai viņi ir tikpat beigti kā Jasmīna. Es pateikšu tam algotajam puisim, lai parūpējas, ka viņu nāve ir lēna un mokoša. Turklāt viss būs jāuzņem video, ko es skatīšos ik vakaru pirms gulētiešanas, atkal un atkal redzot, kā viņi mirst. Un domāšu par Jasmīnu, un smaidīšu…"
Pēkšņi Mailsam likās, ka viņa galva ir iekļuvusi milzīgās skrūvspīlēs un spiediens kļūst arvien ciešāks un ciešāks. Viņš mēģināja kaut kur pieķerties, lai nenokristu, taču nespēja pacelt roku. Viņš mēģināja spert soli, taču sagrīļojās, atsitās pret rakstāmgaldu un kaut ko apgāza. Tas novēlās uz paklāja ar dobju būkšķi. Pēkšņi Mailsam šķita, ka acis aizklātas ar kādu baltu, caurspīdīgu pārsēju. Viņš gribēja to noraut, taču joprojām nespēja pacelt roku.
Kājas saļodzījās, un viņš krita, ar galvu atsizdamies pret rakstāmgalda stūri. Viņš mēģināja atkal pieceldes, taču plecus spieda kāds smags laukakmens. Un sāpes bija tik asas un negantas, ka likās kāds ar dunci cenšas uzšķērst viņam smadzenes. "Vai Džeks Kenedijs juta tieši tādas pat sāpes, kad lode ieurbās viņam galvā?"
Mailss samirkšķināja acis, un baltais pārsējs nozuda. Uz brīdi viņš iztēlojās savu delu, kas stāv pie kamīna. Šoreiz Džonatana acīs nebija naida. Tagad tajās bija sariesušās asaras. Mailss gribēja viņam uzsaukt, lai beidz taču pinkšķēt, lai izturas kā īsts vīrs, taču mēle neklausīja. Nekas vairs neklausīja. Pat sirds šķita salauzta. "Smieklīgi, vai ne?"
Negaidot dēls nozuda, un sirds vietā Mailss sajuta milzīgu caurumu, mežonīgu iegribu bezdibeni. "Es gribu," viņš nodomāja. "Es gribu, gribu. Es gribu atgūt viņu. Es gribu atgūt visu. Ik dienu, ik mirkli no mīlestības, prieka, skumjām un ciešanām. Es gribu atgūt pilnīgi visu."
četrdesmit piektā nodaļa
/
Sanktpeterburga, Krievija
Zoja raudzījās uz neglīto pelēko betona ēku ar neuzkrītošajām durvīm, kam pienstikla virsgaismas logā ar melnu krāsu bija uzzīmēts septiņpadsmitais numurs.
- Vairāk atgādina cietumu, nevis naktsklubu, Raj.
- Pats klubs ir dziji pazemē, kādreizējā atombumbu patvertnē.
- Cik dziļi pazemē? Zoja vaicāja, nodrebot klaustrofobiskā nepatikā. Rajs izlikās, ka nav to dzirdējis.
Kaut kur dziļi zem sniega un biezajām zābaku zolēm dunēja mūzikas ritms. Pie ieejas drūzmējās lielākoties pusaudži, kas no papīra glāzītēm dzēra tuvēja kioskā pirktu vodku un smēķēja asas krievu cigaretes, nepārtraukti mīņādamies un lēkādami, lai kaut cik sasildītos.
- Man šķita, ka tu negribi lieciniekus brīdī, kad mēs tiksimies ar tavu biologu, Zoja atgādināja. Gadījumam, ja izrādītos, ka mēs uzkraujam viņam milzīgu problēmu nastu. Patiesībā Rajs bija minējis "nolāpītu problēmu nastu", taču Zoja vēlējās but pieklājīga sabiedriskā vietā. Vai tad viņš te neizcelsies gluži kā apelsīns uz melna fona?
Rajs papurināja galvu. Viņam aukstumā bija pamatīgi apsārtuši vaigi, un acis mirgoja asi baltajā gaismā, ko meta divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados uzstādītas laternas.
- Ar doktoru Ņikjtinu mēs netiksimies klubā. Te mēs paziņosim Popova dēlam un mafijas pahanam, ka esam ieradušies.
- Skaidrs. Zoja nodrebēja, lai gan mugurā bija bieza, silta vējjaka. Reklāma solīja, ka tā aiztur pat piecdesmit grādu salu. Tā vien šķita, ka reklāma nebūs melojusi. Es to sasodīto muļķi biju uz pāris sekundēm aizmirsusi.
Bija grūti noticēt, ka viņa tiešām stāv pie naktskluba durvīm Krievijā, lai gan tā bija viņas ideja. Pēc trakās pakaļdzīšanās kalnos pie Donavas upes, pēc mežonīgās mīlēšanās ar Raju uz automobiļa motora pārsega un kaulu altāra atrašanas ikonā Zoja jutās tik izvārguši un nogurusi, ka brīdī, kad viņi nonāca atpakaļ savā viesnīcā Budapeštā, bija aizmigusi kājās stāvot. Viņa neatcerējās, kā tikusi līdz gultai, taču pamodās nākamajā rītā vēlu viena apakšveļā, zem segām un saoda svaigi vārītas kafijas aromātu.