-Jā, paldies.
- Es ieteiktu uzvilkt arī šos. Sargs pasniedza Rajam zābakus. Kreisajā papēdī es paslēpu globālās pozicionēšanas sistēmas ierīci. Mēs to uzmanīsim. Kad pahana vīri jūs atradīs, mēs varēsim sekot jūsu maršrutam. Protams, no attāluma.
- Tavuprāt, kad viņš sāks rīkodes?
- No rīta, man šķiet. Aiz tava mēteļa oderes mēs iestrādājām raidītāju ar nelielu darbības rādiusu… Sargs uz mirkli apklusa un sarauca pieri. Kā jau lūdzi, mēs neiejauksimies, kamēr nebūsim saņēmuši tavu signālu. Un deši tas mani uztrauc. Tevi noteikti pārmeklēs, lai pahana rezidencē tu ieietu bez ieročiem un citiem nevēlamiem priekšmetiem. Un tas nozīmē, ka briesmu gadījumā tev būs jāimprovizē, bet mums var nepietikt laika un iespēju pasargāt jūs no bojāejas.
- Zinu, Rajs attrauca. Taču citas izejas nav. Mums ar to vīru noteikti jāaprunājas. Viņš pastiepa roku. Paldies par visu. Un pasaki Sašam…
- Viņš zina, sargs sacīja, paspiedis Raja roku un neļaudams viņam izteikties. Un lūdza pateikt, ka tas ir mazākais, ko viņš var izdarīt tā cilvēka labā, kurš viņam izglāba dzīvību. Sargs nokremšļojās. Izeju uz tuneli atradīsiet tajā pieliekamajā. Tā ir neliela luka durvīs zem dokumentu skapja.
- Uz tuneli? Zoja pārjautāja. Nolādēts! Piedod.
Tunelis bija tikai nedaudz lielāks par veļas šahtu. Tikai nedaudz. Viņiem bija jāmetas četrrāpus.
Zoja ievaidējās.
- Man te nepatīk.
- Zinu. Bet padomā, cik slikti tu justos, ja vajadzētu braukt augšā ar to liftu.
- Tik tiešām! Zoja iesmējās. Un cik tālu mums būs ta jārāpo?
- Pavisam netālu.
- Tu melo tā, ka ausis kust, O'Melij. Es zinu… Es varu. Goda vārds.
- Protams.
-Jā, bet varbūt to var darīt vēlāk? Nevis tagad?
- Diemžēl atlikt neko nevar.
Zoja nometās četrrāpus uz kaut kā netīra. Realitātē viss izrādījās vēl ļaunāk, nekā viņa domājusi. Biezi koka dēļi bija iestiprināti sienā, lai pasargātu tuneli no zemes nogruvumiem. Apkārt viss oda pēc mikluma un pelējuma. "Tā droši vien ož kapā," Zoja nosprieda un tūdaļ nožēloja šo domu. Ik pēc desmit pēdām vadā pie griestiem bija iekarināta blāva spuldze.
Viņa satraukta elpoja. Kaklā skrāpējās kaut kas ass, sirds sitās kā negudra, taču viņa neatlaidīgi līda uz priekšu.
Izrādījās, ka Rajs prot melot. Jo tunelis bija ļoti garš.
No tuneļa viņi izrāpās pa kādu viltus kanalizācijas lūku un nonāca trijstūra laukumā ar bronzas statuju tas bija dzejnieks Puškins. Ielas malā nostājās balts Lada automobilis. Izpūtējs izlaida atmosfērā netīrus dūmus…
Rajs atvēra aizmugures durvis, lai Zoja varētu iekāpt, bet pats iekārtojās pasažieru puses sēdeklī blakus sīciņam vīriņam bruņā kažokā un tāda paša materiāla cepurē. Seju tik tikko varēja saskatīt.
- Zoja, Rajs iesāka. Iepazīsties ar doktoru Ņikitinu. Un ši ir Zoja Dmitrova.
Abu skatieni sastapās atpakaļskata spogulī. Aiz biezajiem bifokālo briļļu sdkliem zinātnieka acis šķita apaļas un miklas, gluži kā basetam.
- Jūtos pagodināta, Zoja teica.
- Es ari. Doktors iedarbināja automobili, un viņi aiztraucās prom pa ielu. Mēs apstāsimies pie Sacelšanās laukuma metro stacijas, viņš skaidroja Rajam. It kā gaidītu kādu draugu. Tā mēs varēsim aprunāties, nepiesaistot nevēlamu uzmanību.
Kad viņi nogriezās ap stūri, Zojai ap kājām apdnās auksta gaisa vilnis. Pieliekusies viņa ieraudzīja caurumu automobiļa grīdā un piesnigušo ielu. Paslīdējusi sānis, viņa uzcēla kājas uz sēdekļa un pievilka ceļgalus zodam. Salonā oda pēc vārītiem kāpostiem un gaisa atsvaidzinātāja ar priežu aromātu.
Nobraukuši apmēram piecas minūtes pa tumšajām un gandrīz tukšajām ielām, viņi apstājās pie milzīgas ēkas ar kupola jumtu. Ap to rindojās spožas laternas.
Ņikitins aizkūpināja smirdīgu cigared.
- Vai jūs nākat taisnā ceļā no Sašas kluba? Dzirdēju, ka tur automātā var nopirkt ecstasy tabletes.
Rajs pasmīnēja.
- Iespējams, taču es tādu neredzēju.
Doktors paraustīja plecus.
- Man jau viņš neļaus uz turieni iet. Apgalvo, ka tāds stils nav manā gaumē.
- Klubs tiešām ir modems, Rajs sacīja. Un tur valda neciešams troksnis.
- Tātad… Ņikitins novilka. Ko jūs gribējāt nodot analīzēm?
- Tas ir šeit. Zoja no vējjakas kabatas izņēma stikla ampulu ar gumijas aizbāzni, ko Rajs bija nopircis Budapeštā kopā ar pipeti, lai varētu kaulu doto enerģijas eliksīru izsūkt no amuleta. Pustumšajā viesnīcas vannas istabā šķidrums likās purva rāvas krāsā. Tagad ampulā, ko Zoja pasniedza doktoram Ņikitinam, tas izrādījās koši, zaigojoši sarkans.
Gan Zoja, gan Rajs satrūkās, ieraugot šīs pārmaiņas.
- Interesanti, doktors Ņikitins sacīja, uzmanīgi pētīdams ampulu. No kurienes tas nāk?
- No kādas alas Sibīrijā, Rajs paskaidroja. Cilvēki tic, ka tur ir jaunības avots. Ja no tā iedzer kaut lāsi, cilvēks iegūst nemirstību.
- Interesanti.
- Vai tā varētu būt? Zoja vaicāja. Nu, es domāju… no zinātniskā viedokļa?
- Teorēdski, varbūt. Taču visnotaļ neiespējami, ņemot vērā novecošanās procesa sarežģītību, ģenētiskos un dzīvesveida faktorus, simtiem un tūkstošiem individuālu mūsu šūnu un orgānu darbības faktoru, kas ietekmē ilgmūžību. Doktors mazliet sakratīja ampulu, un Zoja varēja kaut apzvērēt, ka šķidrums kļuvis vēl košāks. Fosforescences īpašību dēļ, Ņikitins turpināja, ir saprotams, kādēļ primitīvās tautas piedēvēja tam sevišķas spējas.
Varbūt reiz dziednieks samaisīja to ar kādām zālītēm, un pacients izveseļojās. Un paklīda leģendas.
- Bet jūs izanalizēsiet sastāvu? Zoja vaicāja.
- Protams, es to varētu, taču mans lauciņš ir evolucionārā bioloģija. Jums patiesībā būtu vajadzīgs bioķīmiķis. Es pazīstu kādu sievieti, kas strādā Bioregulēšanas un gerontoloģijas institūtā un ir veikusi dažus eksperimentus ar Caenorhabditis elegans jeb nematodes ilgmūžības gēniem. Tie ir tādi gandrīz caurspīdīgi tārpiņi, kam mikroskopā brīvi var redzēt gan sirdi, gan neironus, gan visu pārējo. Olgai tie patīk vislabāk, jo tārpiem ir vienkārša anatomija un pavisam nedaudz gēnu. Ja drīkst, es gribētu iesaistīt viņu mūsu pētījumos. Viņas viedoklis būtu ļoti noderīgs.
Rajs papurināja galvu.
- Nezinu… Vai tu viņai uzticies?
Tāds jautājums Ņikitinu pārsteidza.
- Reiz bijām mīļākie. Kāpēc… Ak, viņš novilka, protams, viņai jāievēro diskrētums, jo lieta var būt ļoti bīstama. Ja cilvēks tiešām tic, ka eksistē jaunības avots, tad viņš neapstāsies pat slepkavības priekšā, lai to dabūtu.
- Viņš tiešām ir nogalinājis, Rajs apstiprināja.
Brīdi noraudzljies uz Raju, Ņikitins lēni palocīja galvu.
- Mājās es aizbraukšu ar metro. Mašīna paliek pie jums. Ieslidinājis ampulu sava kažoka kabatā, viņš tomēr nekāpa ārā no automobiļa. Tikko iešāvās prātā… viņš sacīja, …ja tāds jaunības avots patiešām eksistē, tad pasaulei draud briesmas. Pārapdzīvotība, kari, bads… Viņš nodrebinājās. Ir taču bieži gadījies, ka cilvēks saskata glābiņu lietās, kas beigās izrādās katastrofāls iznīcināšanas līdzeklis. Doktors pagriezās pret Raju, un viņa sejā Zoja saskatīja skumjas. Vai naktsklubā satikāt manu dēlu?
- Uz dažām minūtēm. Aprunāties neizdevās.
- Bet izskatījās viņš labi?
-Jā, ļoti labi.