- Tā mūzika… droši vien nav manā gaumē, un man ātri vien sāktu sāpēt ausis. Taču viņu tā padarījusi bagātu un slavenu. Var dabūt visu, ko sirds karo… Novērsies Ņikitins cauri vējstiklam raudzījās tumšajā un aukstajā Krievijas naktī. Bet tā vieta, kur tu viņu atradi un no kurienes izglābi… tā viņam iedvesusi pamatīgas bailes, tās ieēdušās dvēselē gluži kā skābe akmenī. Vai viņš kādreiz no tām atbrīvosies? Uz šo jautājumu atbildes man nav.
Četrdesmit sestā nodaļa
i
Dziedātāju tilta dzelzs margas meta upes ūdenī asas ēnas. Rajs apstājās ielas malā un izslēdza automobiļa dzinēju. Tas vēl vairākas reizes norūcās un tad apklusa.
- Tu jau esi te dzīvojis? Zoja vaicāja, izkāpusi no automobiļa un atgāzusi galvu, lai nopētītu augsto, eleganto dzeltenbrūno ēku. Kopā ar Sašu?
Rajs papurināja galvu.
-Šeit dzīvo Sašas mīļākā. Mantoja dzīvokli no vectēva, kas savā laikā bija augsta ranga aparatčiks Komunistiskajā partijā. Rajs apvija roku Zojas viduklim un pievilka viņu sev klāt. Viņa paskatījās uz Raju, un acīs un smaidošajā mutē viņai iebira mīkstas, vieglas sniegpārsliņas. Man stāstīja, Rajs piebilda, ka lielajā guļamistabā ir gulta no cara Nikolaja pils.
Viņi atkrita lielajā gultā ar sārta zīda baldahīnu, skūpstīdamies un vienlaikus mēģinādami novilkt visas drēbes uzreiz. Kaisles uzplūds pārņēma viņus tikpat pēkšņi un spēji kā toreiz uz automobiļa motora pārsega. Rajs gandrīz nožņaudza Zoju ar viņas pašas krūšturi, taču alkas bija tik neizturamas un karstas, ka neatlika laika nedz smiekliem, nedz kam citam tikai saplūšanai vienā veselumā, turklāt pēc iespējas ātrāk.
Pēc mīlēšanās viņi rāmi gulēja viens otram līdzās, piepildīti un mierīgi. Zoja teica:
- Tu kliedzi tik briesmīgi, ka mājai gandrīz nocēlās jumts.
Rajs mēģināja iesmieties, taču atskanēja vien vārga nopūta.
- Varbūt, taču tu kliedzi vēl skaļāk. Kaut ko tādu es savā mūžā vēl nebiju dzirdējis. Ceru, ka mūs nearestēs.
Zoja iekārtojās viņam blakus vēl ērtāk.
- Paldies, Raj.
- Par ko?
- Par to, ka tu esi un atradi mani.
Raju atkal pārņēma iekāre, un šoreiz viņi to apmierināja lēni, ar maigiem, nesteidzīgiem pieskārieniem. Rajs skūpstīja viņas lūpas, krūtis, vēderu, un Zoja iekliedzās atkal.
Gulēdama Rajam azotē, Zoja vērās tumšās istabas griestos un jautāja:
- No kā tu izglābi Sašu Ņikitinu?
Rajs laiski glāstīja Zojas krūtis un rotaļīgi knibināja tumšzaļo amuletu, ko viņa vēl Budapeštā bija iekārusi sudraba ķēdītē.
- No cietuma Tadžikistānā, Rajs atbildēja pēc brīža. Biju nosūtīts tur tā sauktajā Ietvēruma operācijā. Mēģināju iecirst zobus afgāņu heroīna straumē, kas ieplūda Krievijā. Viennakt viss sagriezās baigajā ellē, un mums lielā steigā vajadzēja apturēt vienu no kontrabandas grupējumiem. Taču tika nogalināts viens nepareizais vīrs, un mani arestēja vietējā policija. Es nonācu cietuma kamerā, kurā kā siļķes bija sabāzti vēl četrdesmit cilvēki. Saša bija jaunākais, vēl bērns, un… Viņam pierē ietetovēja sirdi.
- Esmu redzējusi naimitiem uz sejas asaras un dunčus, bet sirdi nekad. Ko tas nozīmē? viņa jautāja, jo zināja, ka cietumnieku tetovejumiem allaž ir kāda simboliska nozīme.
- Sirds nozīmēja to, ka viņš ir seksa rotaļlieta ikvienam, kas vien vēlas, Rajs paskaidroja. Zoja aizvēra acis un prātoja, vai gribētu dzirdēt detalizētāku stāstījumu, bet Rajs jau turpināja:
- Tadžikistānas cietumos tinti taisa no izkausētas apavu zoles, ko sajauc ar urīnu. Sašas tetovējumam izmantoja viņa paša kurpi un urīnu, turklāt viņam vēl nācās samaksāt par darbu… nu, tu jau pati saproti.
Zoja palocīja galvu un centās norīt biezo kamolu, kas bija iestrēdzis rīklē.
- Kā viņš vispār tur nonāca? Tēvs ir zinātnieks, universitātes profesors!
- Narkotikas. Viņš nopietni aizrāvās ar magoņu sulu un ieņēma galvā, ka var pelnīt naudu ar šī draņķa kontrabandu. Viņu pieķēra bridi, kad viņš mēģināja pārdzīt pāri robežai dārzeņu vedēju ar divsimt kilogramiem heroīna. Rajs paraustīja plecus.
- Nezinu. Varbūt man gluži vienkārši kļuva puiša žēl. Kad man izdevās bēgt, es paņēmu viņu līdzi.
Nospriedusi, ka noteikti ir vēl kāds iemesls, Zoja tomēr jautājumus neuzdeva.
- Viņš bija tik briesmīgā stāvoklī, ka es dabūju viņu vest līdz pašai Sanktpēterburgai. Mazliet atguvies, viņš steidza atbrīvoties no tās sirds. Lai to izdarītu, ārstiem nācās apstrādāt ādu ar magnija pulveri. Droši vien sāpēja kā elle.
Zoja pagrieza galvu un noskūpstīja Raja krūškurvi, kas rāmi cilājās.
- Raj? Vai mēs paliksim dzīvi?
Jebkurš cits vīrietis pasaulē tādā brīdī samelotu, taču Rajs teica:
- Vai nu mēs rīt tiksim galā ar Popova dēlu, vai arī viņš tiks galā ar mums.
-Ja vajadzēs, es atdošu viņam to eliksīru. Bet tikai tad, ja citas izejas nebūs.
Bija jūtams, kā Rajs sažņaudz dūrē to roku, kas aplikta Zojas pleciem. Tad viņš noskūpstīja Zojai galvvidu.
- Vai varēsi pati atrast to naktsklubu?
-Jā, bet…
- Kuš. Rajs piespieda pirkstu viņas lūpām. Ja tu paliksi sveika un vesela, bet es ne, tad dodies pie Sašas. Viņš par tevi parūpēsies un gādās, lai tu tiec atpakaļ uz. mājām.
Zoja papurināja galvu.
- Ja tu ej bojā, tad arī es negribu dzīvot.
- Muļķības! Mirt negribas nevienam.
Pēkšņi Zoja atskārta, ka no amuleta starp krūtīm plūst savāds siltums. Viņa piecēlās sēdus, noņēma ķēdīti un satvēra stikla gabaliņu atvērtā plaukstā.
- Ja tas tiešām ir jaunības avots, tad varbūt vajag iedzert no ta un Popovs mums neko nespēs izdarīt. Vismaz nogalināt nevarēs. Viena lāsīte, un mēs dzīvosim mūžīgi…
- Nē. Rajs apvija Zojas pirkstus apkārt amuletam un pastūma to tālāk no sevis. Nē.
- Labi. Zoja paraustīja plecus un notēloja vienaldzību, taču sirds patiesībā drebēja. No kārdinājuma un šaušalīgām bailēm. "Mirt negribas nevienam." Viņa pievērsās Rajam. Es nezinu, kā tev tas izdodas. Kā tu vispār esi nodzīvojis tik ilgi.
Skarbā seja neatmaiga. Rajs sacīja:
- Nezinu, vai ilgi vēl spēšu izturēt. Ja rītdienai vēl sekos parītdiena un arī cita diena, tad es gribu, lai tās visas līdzinās šai naktij. Viņš pastiepa roku un pieskārās Zojas vaigam, ar pirkstiem notraukdams nez kur radušās asaras. Es gribu tevi.
Zoja noliecās, lai noskūpstītu Raju. Sākumā lēnām, tad arvien spēcīgāk un kaislīgāk. Un milējoties centās iegaumēt ikvienu baudas sekundi.
Viņi aizmiga viens otra apskāvienos.
Uzrāvies no miega, Rajs piecēlās sēdus. Bija uzlēcis mēness, pielejot istabu ar sudrabotu gaismu. Viņš pastiepa roku, taču Zojas blakus nebija.
Tad Rajs ieraudzīja viņu vannas istabas durvis, ar viņa T-kreklu mugurā. Aiz muguras viņai stāvēja vīrietis melnā treniņtērpā.
Zojai pie rīkles viņš bija piespiedis dunča asmeni.
V
Četrdesmit septītā nodaļa
/
Noklikšķēja slēdzis, un istabā iedegās gaisma. Pa durvīm ienāca vēl viens virs melnā treniņtērpā un Adidas sporta apaviem kājās. Tāds bija ierastais krievu mafijas uaimitu formastērps, lai gan šis virs savējo bija mazliet uzlabojis ar trim zelta ķēdēm ap kaklu un milzīgu krustiņu.
- Forši izskaties, dubina, Rajs sacīja krievu slengā. Tiešām lieliski. Vai gribi, lai tādu tevi ari aprok kapos?