- Tu nu gan esi stulbs. Ierocis ir manas rokās, tādēļ aizveries un ģērbies. Naiitiits nometa zemē audekla somu. Šajās drēbēs, ne savējās. Un pasteidzies! Pahanam nepatīk gaidīt.
Rajs lēni pašūpoja galvu.
- Es pat pirkstu nepakustināšu, kamēr tu nepateiksi tam trulajam kuilim, lai liek mierā manu sievieti.
- Griša, liec mierā to sievieti.
- Bet, Vadim…
- Klausi!
Griša uzmeta otrajam sāju skatienu, taču nolaida dunci un atkāpās. Viņa melnās acis bija pievērstas Rajam, un mute savilkās greizā smīnā.
- Kusties, kuce! Griša uzsauca un ar delnas pamatni iegrūda Zojai mugurā. Viņa nogāzās.
Rajs steigšus metās ārā no gultas, taču tika apturēts Vadims iebakstīja viņam vēderā ar vēsu ieroča stobru un pieliecās klāt tik tuvu, ka Rajs varēja saskatīt melnos punktus nelietim uz deguna un saost vārīto kāpostu smārdu elpā. Vēl milimetrs, un tu esi līķis. Vēl vārds no tavas sasodītās mutes, un tu esi līķis.
- Nevajag, Raj!
Zoja pietrausās kājās un pacēla abas rokas. Acis pauda bailes, un Rajs saprata, ka Zoja uztraucas par viņu. Lai tiktu pie kaulu altāra, Nikolajam Popovam Zoja ir vajadzīga dzīva un paklausīga. Savukārt Rajs var dabūt lodi pierē, ja sāks izrādīt pretestību un traucēs viņa plāniem.
- Ar mani tiešām viss ir kārtībā, Zoja apliecināja. Viņš man neko neizdarīja. Viņa noliecās, lai paņemtu krūšturi un biksītes, taču Griša sagrāba gūstekni aiz rokas. Velc to, ko mēs atnesām, neko citu.
Kadu bridi Rajs apsvēra iespēju pieveikt otro puisi, taču saprata, ka tā domāt liek testosterons tas neprātīgā ātrumā pulsēja karstajās asinīs. Viņš pacēla rokas un spēra vienu soli atpakaļ.
- Labi, labi. Es aizvēršos un ģērbšos. Bet lieciet viņu mierā.
Vadims pasmaidīja.
- Viņu mēs nogalināsim tikai tad, kad pahatis pavēlēs.
Audekla somā bija divi melni treniņtērpi un Adidns apavi, kā arī lētas vējjakas, vilnas cepures un cimdi.
- Vai mēs neizskatīsimies pārāk uzcirtušies tādās drānās? Rajs pajautāja, kad bija apģērbies.
Vadims uz kreisās rokas rādītājpirksta šūpoja rokudzelžus.
- Šī būs tava vienīgā greznumlieta. Nākamā varētu būt tikai lode pakausī. Tāpēc aizveries un liec virsū!
Rajs aplika rokudzelžus savām delnu locītavām. "Vai viņiem ir tikai viens pāris," viņš nodomāja, "vai arī viņi neuzskata Zoju par bīstamu."
Ārā sniga, tumšās ielas šķita tukšas kā izslaucītas. Melnais Mercedes SUV automobilis gaidīja ielas malā. Dzinējs darbojās, pie stūres sēdēja kāds vīrs. Griša atvēra aizmugures durvis, iegrūda Zoju iekšā un pats apsēdās blakus. Automobilis sāka braukt, lai gan bandīts vēl nebija aiztaisījis durvis.
-Ei!
Rajs sāka skriet to nebija viegli izdarīt piesnigušā iela un ar važās saslēgtām rokām. Turklāt tāds solis bija pilnīgi bezjēdzīgs. Atlika vien noskatīties, kā sarkanās lukturu gaismas paliek arvien mazākas, attālinās un beidzot izzūd tumsā aiz Dziedātāju tilta.
Vadims nostājās viņam blakus, smagi elsdams. Viņš atkal bija izvilcis ieroci šoreiz likās, ka viņš tiešām var likt to lietā.
- Tu ko? Uzprasies, lai tevi nošauj? Pahans teica, lai braucam atsevišķās mašinās.
- Un kur tad mūsējā?
- Drīz bus klāt. Bet tagad kāp uz ietves, kamēr tevi nav sabraukusi sniega šķūrē.
Viņi gaidīja un gaidīja. "Nav labi," Rajs prātoja. "Kādēļ vajadzīgas divas mašīnas?"
Vadims treniņjakas kabatā sameklēja Bic firmas šķiltavas un Ietas krievu cigaretes. Aizkūpinājis viņš ievilka dziļu dūmu un sāka neganti klepot.
- Tu taču nomirsi, Rajs sacīja.
- Ej ellē!
Garam pabrauca sniega šķūrētājs. Dzīvokļos ielas pretējā pusē iedegās gaisma. Vadims sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ. Lūpas, deguns, pat ausu galiņi bija nosaluši zili.
- Kas ir? Rajs vaicāja. Pahans nemaksā pietiekami, lai tu varētu nopirkt mēteli? Nesanāk pat tādai lētai jakai, kāda ir sagādāta man?
- Es esmu no Sibīrijas. Un tur šitais nav nekāds aukstums. Sibīrijā tas ir pavasaris.
Kad beidzot parādījās otrais Mercedes markas automobilis, Raja nervi bija uzvilkti ka stīgas.
Šoferis apgrieza automobili braukšanai pretejā virzienā. Zoja tika aizvesta uz pilnīgi citu pusi. Pirmo reizi mūžā Rajs jutās nobijies ne pa jokam. Ne tik daudz tādēļ, ka nāve elpoja pakausī, lai gan ari tādas nākotnes izredzes par spožām nosaukt nevarēja. Viņš uztraucās par Zoju, kurai vajadzēs aizstāvēties pašai.
Automobilis traucās pa ielu labirintu garām nolaistām mājām, kurās savulaik dzīvojuši drgotāji un augstmaņi, fitnesa klubiem, kafejnīcām un pat Porsche dīleru salonam. "Laikam cenšas atrauties no iespējamiem sekotājiem," Rajs nosprieda. "Pilnīgi velti pūliņi. Sašas vīri iekārtojušies drošā attāluma, lai nepiesaistītu lieku uzmanību, un paļaujas uz globālas pozicionēšanas sistēmas ierīci mana zābaka papēdī. Diemžēl Popovs kaut ko tādu bija paredzējis, un zābaki palika dzīvoklī, bet mēs ar Zoju braucam nezināmā virzienā."
Vadims ik pec desmit minūtēm aizsmēķēja, un drīz vien automobiļa salonā peldēja netīri dzelteni dūmu mutuļi. Pamazām eklektiskos namus nomainīja apdrupušas padomju ēras daudzdzīvokļu mājas un pamestas rūpnīcas. Sniga tik spēcīgi, ka sniegs uz priekšējā vējstikla sakrājās ātrāk, nekā slotiņas spēja to notīrīt.
Apmēram stundu braukuši ārā no Sanktpēterburgas, viņi šķērsoja dzelzceļa sliedes un nobrauca no asfalta. Nu viņi atradās dziļos laukos, pa sasalušām grambām šūpodamies garām priežu un klinšu plašumiem.
Rajs jau sāka domāt, ka nonācis kādā eksistenciālistu elle, bet pēkšņi kā no zila gaisa priekšā izauga sena kapsēta. Šoferis samazināja ātrumu un iegriezās šaurā ceļā, kam abās pusēs slējās kapsētas augstais mūris. Viņi nobrauca apmēram jūdzi un nonāca pie lielas ķieģeļu celtnes drupām.
- Kad mēs izkāpsim, brauc uz fermu, Vadims izrīkoja šoferi, kad automobilis apstājās. Nogurkstēja svaigi kritušais sniegs.
Pēc piedūmotā salona aukstais gaiss šķita spirdzinošs. Mīkstās, biezās sniegpārslas krita lejup no melnajām debesīm, taču Rajs sprieda, ka drīz ausīs gaisma.
Izskatījās, ka savulaik šajā ēkā bijusi kautuve to apliecināja bronzas buļļa skulptūra pie plašās, velvētās ieejas. Vientuļā spuldzīte deva pagalmā pietiekami daudz gaismas, lai Rajs sniega kupenā ieraudzītu liellopu novietnes režģu paliekas un sarūsējušu siena ķīpu vedēju.
Otru Mercedes automobili neredzēja, un šķita, ka tuvumā nav nevienas dzīvas dvēseles. Svaigajā sniegā nebija arī citu iebrauktu sliežu.
"Ak Jēziņ! Nu gan ir slikti. Pavisam slikti."
Vadims ar pistoles mājienu mudināja iet iekšā.
- Tu labi runā krieviski, lai gan esi amerikānis. Vai tev ir pazīstams tāds vārds kā grohnutj?
Burtiski tas nozīmēja "nobliezt", taču vārdam bija arī citas nozīmes.
- Ja tu gribētu mani nošaut, Rajs teica, tad jau sen to būtu izdarījis.
- Vai tev patīk ta domāt? Vadims dobji iesmējās un pavēcināja pistoli. Ej un nostājies gaismā!
Rajs devās uz platās, velvētās ieejas pusi. Vadims viņam sekoja cieši pa pēdām. Iespējams, kādreiz tas bijis asiņu nolaišanas un ķidāšanas cehs. Savulaik daļu jumta nopostījusi uguns, ķieģeļu sienas nomelnējušas. Piegājis tuvāk, Rajs atskārta, ka drupās iestumts un uz izdedžu blokiem uzstutēts vecs gaišzils treilers.
- Pietiks, Vadims uzsauca, un Rajs sajuta auksta metāla dedzinošo pieskārienu kaklam. Kāds uzpūta viņam karstu elpu.