Kādu brīdi Rajs stāvēja nekustēdamies. Šķita, ka bandīts kaut ko gaida. Apkārt valdīja teju spocīgs klusums, kurā varēja dzirdēt, kā krīt sniegs.
Pie ieejas nelāgā smirdoņa vecu asiņu un puvušu iekšu smārds, ko nomāca daudz svaigāka kaķu mīzalu un puvušu olu smaka, šķita vēl spēcīgāka, gluži vai iesūkusies drupās.
Rajs nopētīja gaišzilo treileru, ap kuru mētājās līdzņemamā ēdiena kārbas un picu kastes. Vēl viņš ieraudzīja krāsu atšķaidītāja traukus, sabojātas litija baterijas, izlietotus kafijas filtrus un pretgripas medikamentu iepakojumus. Vienā pusē treilera durvīm bija sakrautas propāna kannas sarūsējušiem ziliem ventiļiem. Otra puse krajas appelējuši maisi ar amonija nitrātu.
Citiem vārdiem sakot viss, kas nepieciešams metamfetamīna ražošanai.
Parasti pagrīdes laboratorijā valdīja dzīva rosība, taču šajā pat gaismiņa neiespīdējās. Un tomēr lai arī vieta izskatījās pamesta, Rajs neļāvās apmānam, jo zem alumīnija jumtiņa bija novietoti divi galdi ar vairākās rindās saliktām stikla burkām. Tur sālsskābē mirka pretgripas medikamenti.
"Šie strādā neatņemdamies," Rajs secināja. No burkām gaisā cēlās tvaiku mutuļi. "Viena dzirkstele, un viss uziet gaisā."
- Jums gan te ir jauka rūpnīciņa, Rajs sacīja.
Vadims kādu bridi klusēja, un arī Raja deniņiem piespiestais ierocis nekustējās.
- Es jau sāku domāt, ka tu esi musors. Šo vārdu taču būsi dzirdējis, ko?
-Jā, literārā valodā tie ir "mēsli".
Bandīts sāka skaļi smieties, jo krievu mafijas slengā šim vārdam bija nozīme "policists".
- Un es domāju, ka tu zināsi!
Tanī mirklī Rajs saklausīja to, uz ko bija cerējis un par ko skaitīja lūgšanas. Nelielajā ceļā iegriezās kāds automobilis ar spēcīgu dzinēju. Sniegs gurkstēja zem smagajiem riteņiem. Vadims Rajam aiz muguras sastinga.
- Un tagad, musor, viņš norūca, tev pienācis laiks mirt.
Rajs jau sāka griezties un trieca roku augšup, lai uzsistu pa
pistoli, taču bija par vēlu. Uzblāzmoja karsta, balta gaisma, un tad iestājās pilnīga tumsa.
četrdesmit astotā nodaļa
/
Mafijas algotais slepkava Griša bija teicis, ka Raju uz satikšanās vietu aizvedis citā automobilī, taču Zoja viņam neticēja, lai gan alternatīva šķita vēl biedējošāka.
Prātā dunēja viena un tā pati lūgšana. "Kaut viņš paliktu dzīvs! Dievs, lūdzu, kaut viņš paliktu dzīvs! Kaut viņš paliktu dzīvs!"
Bezmērķīgi ielīkumojuši pa pilsētu vai veselu mūžību, viņi tikpat ilgi brauca pa tumšu un aukstu lauku apvidu un tad nogriezās kādā ceļā, kas veda gar kapsētu. Starmešu gaismas kūļos parādījās ķieģeļu ēkas drupas, un Zoja ieraudzīja melnu Mercedes SUV automobili, kas tobrīd pabrauca garām pa šauro celiņu.
- Redzi? Griša sacīja. Vadims un tavs mīļākais jau ir priekšā. Es taču teicu, ka nevajag uztraukties.
Zoja klusēja. Viņu bija pārņēmis savāds fatālisms, un viņa spieda plaukstu pie krūtīm, kur zem drēbju kārtas karajās zaļais amulets. "Tūliņ tas notiks," viņa nodomāja. "Lai kas tas arī būtu."
Kad automobilis apstājās, Griša sagrāba Zoju aiz delnas locītavas. Viņa parāva roku, taču bandīta pirksti turēja viņu cieši ka skrūvspīlēs. Tani brīdī Zoja aptvēra, ka viņai tiek uzlikti rokudzelži. Gluži tāpat kā Rajam dzīvoklī.
Bandīts noliecās viņai pāri, lai atvērtu automobiļa durvis.
- Te kādreiz bija kautuve, Griša savādi sazvērnieciski nosmēja, un Zojai uzmācās šermuļi. Pnhanu gaidīsi iekšā.
Kad viņa izkāpa no automobiļa, vaigos ieķērās ledains sniegs. Jau pilsētā viņai ļoti sala, taču tik dziļi laukos aukstums šķita pārvērties dzīvā, ļaunā nezvērā.
Griša satvēra Zojas augšdelmu savā gaļīgaja rokā un vilka viņu uz sabrukušās ēkas pusi. Automobilis devās prom pa to pašu sānceļu, kuru bija izmantojusi otra mašīna.
Lai nepaslīdētu, Zoja visu laiku skatījās sev zem kājām, tādēļ tikai pie pašas ieejas ieraudzīja guļošo stāvu.
Un vīrieti, kas stāvēja blakus ar pistoli rokā.
- Nē! Zoja iekliedzās un rāvās skriet, slīdēdama un grīļodamas pa ledaino sniegu. Griša satvēra viņu aiz vidukļa un pacēla no zemes, bet viņa spārdīdamās kliedza: Nē, nē, nē!
Rajs gulēja zemē, un blakus viņa galvai veidojās asiņu peļķe. Zojai šķita, ka viņa seja līdzinās auksta balta marmora cilnim. Vējjaku un matus jau klāja plāna sniega kārtiņa.
- Ved viņu iekšā, Vadims izrīkoja, un tad palīdzi man novākt šito beigto dubinu. Viņš ir pārāk liels, lai es viens tiktu galā. Lai apstiprinātu savu viedokli, viņš iespēra Rajam.
Zoja ieķērās rokā, kas tik cieši viņu turēja, un atkal sāka kliegt kā jukusi, kamēr pietrūka elpas. Pēkšņi viņa pierima, un pasaule šķita ietinamies baltā dūmakā. Zoja tik tikko apzinājās, ka Griša ienesis viņu drupās.
Bandīts iemeta viņu koka krēslā ar taisnu atzveltni pie pelēka metāla galda. Atslēdzis vienu rokudzelžu daļu, viņš to piestiprināja pie āķa, kas bija ieskrūvēts galdā. Jau iedams prom, bandīts tomēr pagriezās.
- Dzīvībai ir vien lodes vērtība. Atceries to, kad runāsi ar pa)wnu.
Vārdi līdz Zojas apziņai aizplūda gluži kā miglā. Raju viņa redzēt nevarēja, taču prātā bija palikusi koši sarkano asiņu tērcīte sniegā.
Viņa nezināja, cik ilgi tā sēdējusi. Un pat neuzdrošinājās domāt par to, kas būs tālāk. Viņa koncentrējās tikai primārajam uzdevumam viens elpas vilciens, tad nākamais…
Vispirms šausmu vilni pārvarēja aukstums, pēc tam smaka. Oda pēc kaķu urīna. Pat vēl derdzīgāk. Spuldzīte virs durvīm nesniedza pietiekami daudz gaismas, lai viņa varētu nopētīt izpostīto ēku. Uz sabrukušajām sienām bija redzamas senu grafiti zīmējumu paliekas, apkārt mētājās atkritumi, taču nevienu kaķi neredzēja. Kāds drupās bija ievilcis vecu treileru šķita, ka baisā smaka plūst no turienes.
Zem jumtiņa pie treilera bija novietoti divi galdi, kas teju vai lūza zem neskaitāmu vecmodīgu burku smaguma. Ap galdiem kaudzēs krājās sarūsējušas kannas un sapelējušas strēmeles no kaut kā tāda, kas nez kādēļ līdzinājās kafijas automātu filtriem.
"Acīmredzot," Zoja nosprieda, "treileru kāds izmanto." Taču tobrīd logi likās tumši.
Zoja sēdēja viena, pievažota pie galda smirdīgās kautuves drupās, bet Popova vīri tikmēr novāca…
Viņa atcerējās, ka jāelpo. Viens elpas vilciens, tad nākamais.
Pagalmā kāds nolamājās. Varbūt Griša? Tad nodžinkstēja metāls. Pēc brīža iedegās tik spoža gaisma, ka Zoja apžilba.
Kad košie punktiņi mitējās dejot acu priekšā, viņa atskārta, ka ieejas arkā stāv Rajs.
- Nu? tumsa viņai aiz muguras atskanēja sulīgs baritons. Tu netici brīnumiem?
No ēnām iznāca slaids sirms vīrietis garā sabuļādas kažokā, uzmanīgi laipodams starp atkritumiem, taču Zoja par viņu nelikās ne zinis. "Rajs ir dzīvs, dzīvs, dzīvs… Protams, seja ir vienās asinis, viņš nedaudz grīļojas, taču ir šeit un es varu skatīt viņu pati savām acīm!"
Un tomēr Zoja neuzdrošinājās tām noticēt. Neuzdrošinājās pat elpot. "Ja es varētu viņam pieskarties, tad gan noticētu, ka tas nav māns." Viņa jau pielēca kājās, taču rokudzelžu dēļ atkrita atpakaļ krēslā. "Kāpēc viņš nenāk?" Zoja brīnījās un tikai tad saprata, ka Rajam aiz muguras stāv Vadims, ar pistoli tēmēdams viņam galvā.
- Raj? Zoja uzsauca aizlauztā balsī. Es domāju…