- Viņa domāja, ka mēs tevi nogalinājām,-pahans ierunājās angļu valodā ar pamatīgu akcentu. Bet tā bija tikai šarāde, ko mēs izspēlējām, lai viņa līdz sirds dziļumiem un lidz kaulam saprastu, ka tu man esi tikpat vajadzīgs kā sunim blusa. Un ka es pavisam viegli varu tikt no tevis vaļā.
Ieejas arkā parādījās Griša, un pahans uzrunāja viņu krievu valodā:
- Labi. Arī tu vēl tepat. Viņš pamāja uz Raja pusi. Palīdzi Vadimam pievažot viņu pie galda pretī meičai. Un lieki neķēpājieties, ja šis pretojas.
Vadims sagrāba Raju aiz vējjakas un aizvilka līdz galdam. Griša parāva krēslu, un Rajs apsēdas. Vadims atslēdza vienu rokudzelžu pusi un pieslēdza to āķim galdā. Tad Griša pāris soļus atkāpās un sakrustoja rokas uz krūtīm, savukārt Vadims spēra soli sānis un aizkūpināja cigareti.
Asinis Rajam par vaigu plūda no dziļās brūces pierē. Tās bija iesūkušās ari vējjakā.
- Vai tev nekas nekaiš? viņš klusi vaicāja.
Zoja mēģināja atbildēt, taču vārdus apslāpēja elsas, un viņa tikai palocīja galvu.
- Cik aizkustinoša aina! pa hans iesaucās, nostādamies abiem pa vidu. Bet mūs tā garlaiko. Doma par to, ka viņš ir miris, izrādījās sāpīga, vai ne, mīļā? Iegaumē šo sajūtu! Labi iegaumē.
Apklusis viņš pievērsa asās, puspievērtās acis Zojai un cieši nopētīja viņu. Zoja raudzījās viņam pretī, pūlēdamās neizrādīt bailes. "Popovs. Izspļauta kopija. Ārkārtīgi līdzīgs tam vīram, kurš pirms teju piecdesmit gadiem ar lietussargu deva signālu Raja tēvam, ka tuvojas prezidenta Kenedija limuzīns. Tā pati pievilcīgā seja, plata mute un slāviskie vaigu kauli, lepnais deguns. Tās pašas pārsteidzoši zilās acis un biezās, švītīgās uzacis."
- Šajā brīdī jaušams kaut kas nenovēršams, vai ne? pahans jautāja. No likteņa neizbēgsi. Viņš pacēla garo, graciozi veidoto roku un noglāstīja Zojai vaigu. Tu tiešām esi ļoti līdzīga manai Ļenai. Es tevi pazītu jebkur.
- Ja pieskarsies man vēlreiz, Zoja nošņāca caur sakostiem zobiem, es tev nokodīšu roku!
Viņš iepleta acis it kā brīnītos, ka Zoja kaut ko tādu pateikusi, taču atkāpās.
- Ko tu gribēji teikt ar vārdiem "manai Ļenai"? Rajs pavaicāja, un Zoja ar prieku ieklausījās šaja spēcīgajā balsī. Un pēkšņi viņa atskārta, ko nozīmē šis jautājums. Jo pahans bija teicis: "Tu tiešām esi ļoti līdzīga manai Ļenai."
Bet Ļena Orlova bija viņa tēva mīļākā pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem. Šis vīrietis toreiz noteikti vēl pasaulē nebija nācis.
"Kaut kas nav kārtībā." Zoja papurināja galvu un ielūkojās kalsnajā, pievilcīgajā sejā. "Dažas krunciņas ap acīm un mutes kaktiņos, vaigu āda mazliet savītusi. Mati sirmi, taču biezi, pat deniņos vēl nav kļuvuši plānāki. Viņam nav vairāk par piecdesmit pieciem gadiem, taču manu vecvecmāmiņu viņš sauc par "manu" Ļenu."
Un pēkšņi Zoja atcerējās, ko Katja bija teikusi Raja tēvam: "Māte ļāva viņam no tā iedzert, un viņš nosprieda, ka zina visus altāra noslēpumus. Uzskatīja, ka pratis to atrast ari vēlāk, taču maldijas un mekle to altari vel šobaltdien. Alkst pec altara dota spēka."
Zoja nespēja nodcēt tādam pavērsienam, taču saprata, ka tādējādi daudz ko varētu izskaidrot.
Nekāda dēla nav, Rajs secināja. Mēs esam satikuši pašu Nikolaju Popovu.
četrdesmit devītā nodaļa
i
Pahans eleganti paraustīja plecus.
- Jā, vēl viena šarāde. Bet ļoti nepieciešama, jo mani laikabiedri cits pēc cita sāka zaudēt matus, zobus un atmiņu, bet es gandrīz vispār nemainījos. Es sāku izskatīties vēl jaunāks par viņu bērniem, tādēļ nolēmu uz kādu brīdi pazust no šīs pasaules, lai pēc tam atkal uzrastos jau kā Nikolaja Popova dēls. Man dzīvē bijis daudz sieviešu, taču apprecējos es tikai tūkstoš deviņsimt sešdesmit ceturtajā gadā, kad man bija jau pāri sešdesmit. Mums piedzima meita.
- Ak Dievs! Zoja izdvesa. Cik vecs tu esi?
Popova sejā atplauka viltīgs, triumfa piesātināts smaids.
- Pēc mēneša es svinēšu savu simt divpadsmito dzimšanas dienu. Bet es esmu dzēris no kaulu altāra, tātad priekšā man ir vēl daudzi jo daudzi gadi. Varbūt pat mūžība? Uz mirkli balss apsīka, un Zojai šķita, ka viņa acis šķiet atblāzmojam kādas negantas liesmas dziļi dvēselē. Altāris ir īsts, Popovs turpināja. Tas ir īsts jaunības avots, un es tam esmu dzīvs pierādījums.
Rajs sakumpa krēslā.
- Jā, kaulu dotā enerģija tevī kūsāt kūsā. Tu esi simt divpadsmit gadus vecs un traks muļķis.
Popovs sakoda zobus, un viņa acīs parādījās velnišķīgas dusmas. Visu laiku viņi bija runājuši angļu valodā, taču tagad viņš teica krieviski:
- Iekausti viņu, Vadim! Vienu reizi. Lai jūt, ko tas nozīmē.
Vadims izņēma cigareti no mutes, nometa zemē un ietrieca dūri
Rajam sejā.
Galva Rajam pasitās sānis, un gaisā izšļācās svaiga asiņu strūkla. Kādu brīdi viņš smagi elpoja un tad nopurinājās, lai mati nelien acīs. Izspļāvis asinis, viņš plati pasmaidīja.
- Vai tas ir labākais, uz ko tu esi spējigs?
Vadims berzēja sadauzītos pirkstu kauliņus.
- Es zinu, ka tu teici "vienreiz", Pahan. Bet es lūdzu atļauju nepaklausīt pavēlei.
Papurinājis galvu, Popovs neapmierināts nošņācās.
- Tu esi ļoti līdzīgs savam tēvam, aģentam O'Melijam. Arī viņam patika dižoties un plātīties. Lai gan… Tonakt, kad vajadzēja nogalināt nabaga mis Monro, viņš nemaz nebija tik drosmīgs.
- Tu gan tonakt juties kā īsts vīrs, Rajs atcirta. Nogalinādams sievieti, kas augumā ir divreiz mazāka par tevi un turklāt sadzērusies zāles.
Popovs sāji pasmaidīja.
- Vai tēvs tev stāstīja, ka mēs redzējām viņas pupus? Tie tiešām bija tādi, par kuriem var tikai sapņot.
Zoja nespēja apvaldīt teju histēriskus smieklus.
- Tas ir neprāts. Tu esi jucis. Lūk, es to esmu pateikusi, un tagad… ko iesāksi? Pavēlēsi savam rokaspuisim, lai tas iebelž man pa žokli? Tu nogalināji Savienoto Valstu prezidentu, tu nogalināji Merilinu Monro. Tu nogalināji pat savu meitu! Jā, Katja Orlova bija tava meita, un tu to zini. Un kāpēc? Lai varētu dzert no kaulu altāra? Bet tu jau tur vienreiz biji, jau dzēri. Kāpēc tev vajag vēl?
- Jo viņš tomēr noveco, Rajs paskaidroja. Varbūt daudz lēnāk par mums, taču noveco. Viņš skatās spogulī un redz, kā pamazām veidojas vārnu kājiņas, kā noslīd āda, izbalo mati. Un… ja viņš noveco, tātad viņš mirst. Bet viņš negrib mirt.
- Ak Dievs! Popovs izdvesa, atgāza galvu un aizvēra acis. Tad viņš izplūda dobjos smieklos. Tās nu ir pilnīgas aplamības! Sev es to altāri nemeklēju. Tas vajadzīgs manam mazdēlam Igoram, kurš mirst…
Pēkšņi Popovs satrūkās un novērsās, it kā aptvēris, ka ienaidnieks ieraudzīs viņa sāpes un sāks ļauni līksmot.
- Meita apprecējās un dzemdēja dēlu, viņš pēc brīža sacīja un atkal apklusa, savilcis lūpas greizā smaidā. Mana likumīgā meita… Tagad puisim ir divdesmit viens gads. Divdesmit viens! Un viņam ir alveolārā mīksto audu sarkoma. Briesmīga slimība, vai ne? "Reta vēža forma ar letālu iznākumu visos gadījumos." Tā man paskaidroja ārsti. Es negribēju viņiem ticēt. Popovs atkal pagriezās, un izmisums seju izķēmoja vēl vairāk par rētām.
Viss sākās ar audzēju ciskā. "Izgrieziet," es mudināju ārstus, "noņemiet visu kaju, ja nepieciešams, taču atbrīvojiet viņu no tā audzēja." Beigu beigās viņi tiešām noņēma puisim kāju, taču vēzis jau bija atstājis metastāzes plaušās un smadzenēs. Pirms astoņiem mēnešiem ārsd paziņoja, ka viņam atlicis gads. Tagad, lai remdētu sāpes, viņš rij oksikontmu gluži kā elpas atsvaidzināšanas konfektes. Un sver tikai simts mārciņas.