- Man ļoti žēl, Zoja teica.
- Žēl? Popovs izgrūda. Tava nožēla man nav vajadzīga. Viņš ir mans Igors, mans Igors. Un es viņu mīlu vairāk par visu citu uz šīs pasaules, vairāk par savu dzīvību. Ja Dievs ļautu man mirt viņa vietā, es ne mirkli nevilcinātos.
- Bet tu nevari nomirt, Rajs attrauca. Un tādēļ tu nogalini cilvēkus.
- Neviens un nekas nav tik svarīgs kā Igors. Kaulu altaris ir viņa vienīgā cerība. Man tas ir devis simt divpadsmit gadus, bet es izskatos pēc… piecdesmitgadnieka? Kopš tās dienas, kad es dzēru no altāra, es neesmu slimojis. Eliksīrs darīja brīnumus ar mani un tādus pašus brīnumus izdarīs ari ar Igoru. Popovs pievērsās Zojai, un viņa seju gluži ka metāla aizkars noklāja skarbums un nežēlība. No laba prāta vai piespiedu kārtā, bet tu mani aizvedisi pie kaulu altāra, un es to izmantošu, lai glābtu Igoru.
Zojai acis sariesās asaras. Stāsts par lēni mirstošo Igoru un sāpes Popova acis šķita tik īstas, bet… "Atceries, ka nedrīkst uzticēties nevienam," rakstīja vecmāmiņa. "Nevienam! Un uzmanies no medniekiem."
- Kāpēc tev vajadzīga viņa? Rajs jautāja. Tu taču reiz piemānīji Ļenu, kura strādāja par medmāsu Noriļskā. Viņa tevi aizveda līdz altārim, un tu zini, kur tas atrodas. Kas tevi attur doties turp?
Popovs skarbi pavēcināja roku.
- Tu domā, ka es neatgriežos pie tās alas pat dučiem reižu? Lavīna aizbēra ieeju un ari Ļenu. Piecdesmit zeķi trīs dienas raka sniegu, taču ala ar visu kaulu altari un burbuļojošo avotu tā arī palika aiz ūdenskrituma. Apklusis viņš sāka skatīties kaut kur tālumā. Mani mocīja drudzis. Kad mēs nonācām pie alas, es jau biju pavisam tuvu nāvei. Kaulu altāris bija biezputrā, ar ko viņa mani baroja. Pietika ar vienu pilienu, lai glābtu mani, taču es neredzēju, kā viņa to iegūst. Es domāju, ka tas ir burbuļojošais strauts. Droši vien tādēļ altāris uzbūvēts virs tā, vai ne? Viņš saraustīti iesmējās. Augstais Dievs! Es esmu aizstiepis no turienes indīgas dziras pudelēm vien. Vispirms no avota, tad no peļķes pašā alas vidū. No avota un peļķes. Es vācu visus šķidrumus, kādus alā vien varēja atrast, ari tos, kas sūcās no griestiem un sienām, taču tie bija pilnīgi velti pūliņi. Es devu tos neglābjami slimiem un mirstošiem cilvēkiem, taču viņi arī pēc tam slimoja un mira. Dučiem zinātnieku pētīja manus atradumus, un visi kā viens apgalvoja, ka tas ir ūdens. Jā, varbūt ar niķeli saindēts ūdens, taču tik un tā ūdens. Un Ļena… Viņš izslēja pirkstu gaisā. Puf! Izgaisa kā rīta rasa no alas, kuras vienīgo izeju aizbēra lavīnas sniegs. Popovs uzlika plaukstas uz galda un paliecās tuvāk Zojai. Tātad vienu es tagad zinu skaidri. Tas altāris jūsu Glabātāju alā, kas no cilvēku kauliem uzbūvēts uz avota un ko ikviens var ieraudzīt pats savām acim… tie ir meli. īstais kaulu altāris ir kaut kur citur, un tu man izstāstisi, kur tas atrodas, vai arī aizvedīsi turp. Izvēle ir tavās rokās. Bet iespējas ir tikai divas.
Zoja izturēja viņa skatienu.
- Tu vari man dot kaut simts iespējas, vienalga. Es nezinu, kur tas ir. Varbūt mana vecmāmiņa Katja zināja, bet tu vajāji viņu gandrīz visu mūžu un pēc tam nogalināji, iekams viņa paguva man kaut ko izstāstīt.
-Jā, tev taisnība. Es viņu vajāju, taču viņa ļoti līdzinājās savai mātei Ļenai, prata izbēgt pat no visdrošākajiem slazdiem. Mani aģenti Ohaio bāreņu namā atrada mazo meiteni Annu Larisu, un es biju pilnīgi pārliecināts, ka Katja nepametīs bērnu uz ilgu laiku. Izrādījās, ka esmu maldījies. Visus šos gadus es pacietīgi gaidīju, kad Katja beidzot uzmeklēs savu meitu un iepazīsies ar savu mazmeitu, taču velti. Viņa bija ārkārtīgi piesardzīga un ļoti gudra, bet beigās vēzis guva virsroku un viņa kļuva bezrūpīga. Vai ari izmisīgi vēlējās pirms nāves nodot savas zināšanas nākamajai Glabātājai. Viņš vēl brīdi cieši raudzījās uz Zoju, tad izslējās un pašūpoja galvu. Un tāpēc es domāju, ka tu melo. Muļķo mani, kā teiktu amerikāņi. Tagad tu esi Glabātaja un zini, kur atrodas altāris, jo Glabātāja vienmēr to zina.
Viņš aizgriezās, it ka vairs neliktos par Zoju ne zinis. Vadims, angliski nesaprazdams ne vārda, acīmredzot saprata to kā zīmi, jo izslējās un vaicāja:
- Vai tagad, Pahaiī?
-Jā.
- Ko? Zoja iekliedzās un atkal mēģināja piecelties, taču rokudzelži stingri turēja viņu pie galda. Ko tu grasies darīt? Tikai nesit viņu, lūdzu!
- Viņa lūdzas, lai tu nesit to nelieti, Vadim, Popovs krieviski sacīja savam rokaspuisim, un abi vīri izplūda negantos smieklos.
Rajs noraudzījās, kā Vadims aizkūpina vēl vienu cigareti un dziji ievelk dūmu, it ka izbaudītu šo mirkli. Tobrīd Rajs pirmo reizi izjuta patiesas bailes, jo saprata, kas tālāk gaidāms.
Vel viņš zināja, ka izturēs, jo neskaitāmas reizes ticis sveikā cauri ari no lielākām nepatikšanam. Bet Zoja… seja apliecināja, ka viņai nav ne jausmas, kas notiek. Rajam sāpēja sirds, jo viņš zināja, ka vēlāk Zoja mocīsies pašpārmetumos.
Vadims nolika šķiltavas uz galda, vēl divas reizes ievilka dūmu, tad palūkojās uz gailošo cigaretes galu un pasmaidīja.
-Turi vinu!
/
Aiz muguras Rajam atskanēja soļi. Zoja iekliedzās:
- Nē, nevajag!
Taču viss notika pārāk ātri. Smaga, gaļīga roka satvēra Raju aiz pakauša, atgāza viņa galvu, lai izstiepjas kakls, un jau nākamajā mirkli viņš juta, kā degošā cigarete pieskaras kaklam.
Sakopojis visu savu gribasspēku, Rajs apvaldīja kliedzienu, kas lauzās ārā no mutes. "Jēziņ, kā sāp!" Viņš juta, kā ož gruzdoša āda.
Cauri mežonīgam sāpēm Rajs dzirdēja Zojas balsi un rokudzelžu grabēšanu, kad viņa izmisīgi pūlējās piecelties. Mirkli vēlāk Zoja mitējās cīnīties, un Raja redzeslokā parādījās Popovs.
- Mana mazmazmeita laikam izjūt milzīgu stresu, aģent O'Melij. Laikam jau ir pamatīgi aizrāvusies ar tevi.
Rajs centās elpot mierīgi. Adu klāja auksti sviedri, un viņam gribējās vemt. Satricinātie kakla nervi uz mirkli šķita notrulinājušies, taču Rajs zināja, ka sāpes atgriezīsies ar vēl lielāku spēku.
- Vai tu gribi, lai viņa tev samelo tikai tāpēc, lai tu liktos mierā? Rajs jautāja. Tici man, viņa nezina, kur meklēt altāri.
- Zina gan. Un gan jau izstāstīs, kad būsim tevi kārtīgi pamocījuši.
- Ak, Dieva dēji Zoja iekliedzās. Balsī ieskanējās tik sievišķīgs niknums, ka vīrieši mitējās skatīties viens otram acīs un pievērsās viņai. Pār vaigiem ritēja asaras, acis dusmās gailēja, un Rajs viņu iemīlēja vēl vairak. Ja ari tev ir simt divpadsmit gadu, tad prātā tu tomēr neesi pieņēmies, Zoja riebīgā toni pavīpsnāja. Vai no spīdzināšanas tu gūsti baudu?
Popovs šķita apjucis un sakustināja lūpas, it kā tiešām justos uzjautrināts.
- Drusciņ, varbūt. Bet Vadims prot ne tikai cigaretes kūpināt. Viņa arsenālā ir ari daudz briesmīgākas lietas, piemēram, triki ar asknaiblēm, taču… Ja tu man izstāstīsi, kur atrast altāri, pie tādām metodēm nemaz nevajadzēs ķerties.
- Es nezinu, kā to atrast…
Popovs pagriezās un ar pirkstu pamāja Vadimam.
- Atkārto, viņš krieviski teica. Un šoreiz acī.
- Nē, pagaidi! Zoja iesaucās. Ak Dievs, pagaidi! Viņa gluži kā neprātīga raustīja vējjakas apkakli, un Rajs nodomāja, ka viņai trūkst gaisa. Tikai pēc brīža viņš saprata, ka Zoja cenšas izvilkt amuletu. Es tev to iedošu, labi? Tikai nedari viņam vairs pāri.