Beidzot viņai izdevās noņemt ķēdīti pār galvu. Vilcinādamās viņa turēja amuletu plaukstā, it kā nespētu izšķirties, taču jau pēc mirkļa pasvieda to Popovam.
Pahans noķēra zaļā stikla amuletu, iekams tas nokrita zemē.
- Kas tas ir?
- Tu zini, kas tas ir, Zoja atcirta, smagi elsdama bailēs un dusmās.
Popovs pacēla amuletu pret gaismu, pagrozīja garajos pirkstos un uzmanīgi nopētīja.
- Es nezinu, kur atrodas kaulu altāris, Zoja skaidroja. Es pat nezinu, kā tikt līdz ezeram vai alai. Taču tas lipīgais šķidrums amuleta nāk no turienes. Savulaik divi amuleti tika noslēpti Dāmas ikonā. Vienu Katja iedeva Merilinai Monro. Šis ir otrs. Ja tas stāsts par mirstošo mazdēlu nebija izdomājums, tad es ceru, ka brīnums notiks. Taču tā es rīkojos tikai viņa dēļ.
- Mans brīnums…
Cieši sažņaudzis amuletu dūrē, Popovs to saspieda tik cieši, ka pirkstu kauliņi palika balti. Tad viņš palūkojās uz Zoju.
- Redzi, mīļā? viņš sacīja. Tas nemaz nebija tik grūti, vai ne? Tā nu diemžēl ir sagadījies, ka neviena Glabātāja nav spējusi godam izpildīt svēto pienākumu. Jūs savus noslēpumus izpļāpājat tikpat veikli ka paplēšat kājas. Un kādēļ? Popovs iesmējās. Mīlestības dēļ.
- Ceru, ka tu sapūsi ellē, Zoja nošņāca. Popovs pasmaidīja.
- Par to es nešaubos. Bet līdz tam vēl ir ļoti daudz laika.
Piecdesmitā nodaļa
t
Nikolajs Popovs aplika amuletu ap kaklu un nostājās Zojai priekšā. Viņš pastiepa roku, lai pieskartos Zojai, taču viņa parāvās sānis. Viņš atkal nolaida roku gar sāniem.
- Kāpēc tev dk skumjas acis, mīļā? Popovs jautāja. Tu taču izglābi sev dzīvību! Un savam mīļākajam ari, tik burvīgi pierādīdama savu uzticību viņam. Apklusis viņš it kā gaidīja pateicību, bet Zoja klusēja, un viņa vaibsti nocietinājās. Es zinu, ka tev ir tā Kenedija filma, un to es tev ļauju paturēt. Man vienalga, ko tu ar to iesāksi. Man tā nekad nav bijusi vajadzīga, lai arī Mailss Teilors domāja pretējo. Vari to izplatīt pa visiem iespējamiem kanāliem savā milzīgajā, amorālajā valstī. No mums trijiem, kas iesaistīti slepkavībā… nē, četriem, ja pieskaitām arī nabaga Osvaldu… es vienīgais vēl elpoju…
- Mailss Teilors ir miris?
Ieraudzījis pārsteigumu Raja sejā, Popovs izplūda smieklos.
- Kā tad. Jums, bērniņi, biežāk vajadzētu skatīties CNN ziņas. Jūsu pelēkais kardināls pagājušajā sestdienā piedzīvojis pamatīgu infarktu un tagad atrodas, kā mēdz teikt, "stabilā veģetatīvā stāvokli". Nespēj ne pakustēties, ne parunāt, un elpo ar aparāta palīdzību. Ja smadzenes jel ko vēl spēj… Popovs atkal eleganti paraustīja plecus. Kas zina? Viņš strauji pagriezās pret Vadimu.
Rokaspuisis tobrīd sniedzās pēc šķiltavām uz galda, taču uzreiz izslējās, izņēma neaizkūpināto cigareti no mutes un sacīja:
- Jā, Pahan?
- Noņem rokudzelžus, tad piezvani uz fermu, lai atbrauc mašīna un aizved viņus uz pilsētu… Kas ir? viņš noprasīja, pamanījis pārsteigumu Zojas acīs. Vai tu joprojām domā, ka es grasos tevi novākt, kā mēdz teikt nožēlojamās amerikāņu mafijas filmās? Savu mazmazmeitu?
Spriežot pēc ļaunā mirdzuma šī cilvēka skatienā, Rajs uzreiz noprata, ka viņš labprāt abus nogalinātu. Tātad īstās pavēles rokaspuišiem dotas krietni agrāk, pirms šīs fināla šarādes izspēlēšanas.
Atvadīdamies Popovs teatrāli palocīja galvu un devās dziļāk drupās, necaurredzamajā tumsā aiz treilera. Rajs pamanīja, ka metamfetamīns jau burbuļo kā traks no burkām, kur sālsskābē mirka pretgripas tabletes, cēlās acīm redzami tvaiki.
"Viena dzirkstele, un viss uziet gaisā."
Bija vajadzīga tikai viena dzirkstele, un Rajs nojauta, kur tādu varētu ņemt. Taču vispirms noteikti vajadzēja aizkavēt Popovu, lai Vadims pagūst atslēgt rokudzelžus un viņš var brīvi kustēties.
- Es gribu zināt, kāpēc tu gaidīji, Rajs uzsauca pahanam nopakaļ.
Popovs apstājās un pagriezās apkārt.
- Kas man bija jāgaida?
- Tu teici manam tēvam, ka prezidentam jāmirst, jo viņš ir dzēris no kaulu altāra un kļuvis bīstams pasaulei. Un tomēr tu nogaidīji vēl piecpadsmit mēnešus pēc tam, kad Merilina iedeva amuletu Bobijam. Kāpēc? Kas pamudināja tevi pieņemt lēmumu, ka prezidentam jāmirst?
Nikolajs Popovs pavērās griestos, it kā tur būtu uzrakstīta atbilde.
- Kāpēc, kāpēc, kāpēc. Tik vienkāršs jautājums, tādēļ es došu vienkāršu atbildi. Es izdarīju pakalpojumu savai valstij. Savai toreizējai dzimtenei. Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai.
Raju tas pārsteidza, lai gan viņš zināja, ka nevajadzētu brīnīties. Popovs iesmējās.
- Kas ir, aģent O'Melij? Vai tu domā, ka patrioti ir tikai amerikāņi?
Atskanēja apslāpētas lamas, un Rajs palūkojās uz Vadimu. Naimits taustījās pa treniņtērpa kabatām. Neaizkūpināta cigarete šūpojās zobos. "Lūdzu, Dievs!" Rajs nodomāja. "Kaut viņš nebūtu pazaudējis manu rokudzelžu atslēgas!"
- Tātad tu apgalvo, ka nogalināji Kenediju Kubas raķešu krīzes dēļ? Rajs vaicāja Popovam. Viņš piespieda Hruščovu atkāpties, pazemoja tavu valsti, un tu nolēmi atriebties?
- Atriebties? Svētā Dievmāte, puis! Tā nebija nekāda smilšukastes spēlite. Tu tolaik vēl dzimis nebiji, tādēļ ari neko nesaproti. Viņi to dēvēja par Auksto karu, taču tas nemaz nebija tik auksts. Gāja karsti, un uzvara bija mūsu pusē. Mūsu pusē. Āfrika, Dienvidamerika, Dienvidaustrumu Āzija… tautas revolūcijas sākās visā pasaulē, izcēlās gluži kā uguns sausā krūmā. Rietumi uz tādu rezultātu pat cerēt nevarēja. Popovs atplauka žilbinošā smaidā, it kā viņā butu uzgailējusi liesma. Rajs atskārta, ka Popovs nu ir tāds, kāds bija VDK dienesta laikā. Taču allaž pastāvēja risks, ka degošs krūms var izraisīt lielāku ugunsgrēku un tas var pāraugt kodolkarā, Popovs turpināja. Ikvienam no mums sirdī mita bailes, ka reiz Amerikas prezidents vai Padomju valsts vadītājs uzskatīs galējo robežu par pārkāptu un tādēļ pieņems lēmumu izrādīt stāju un rīkoties vīrišķīgi. Bet varbūt viens no viņiem kādudien gluži vienkārši sajuks prātā un nospiedīs sarkano podziņu, un mūsu pasaule sabirs radioaktīvos uzliesmojumos.
Vadims joprojām nebija atradis rokudzelžu atslēgas, taču Griša jau noņēma važas Zojai. Viņa piecēlās un apskatīja noberztās delnu locītavas.
- Naktī, kad mēs nogalinājām Merilinu Monro, Popovs turpināja, viņa mums atzinās, ka iedevusi amuletu Robertam Kenedijam un lūgusi to nodot brālim. Taču mēs nezinājām, vai prezidents tiešām ir saņēmis šo smieklīgo dāvaniņu. Un vēl mazāk mēs zinājām, vai viņš no tās ir dzēris. Tad nu es gaidīju un vēroju prezidentu. Viņam bija Adisona slimība, tādēļ es gaidīju, vai viņam paliks kaut drusciņ labāk. Un vēl es gaidīju arī kādas pazīmes… altārim ir ari savas tumšās puses.
- Un tu tādas jau esi piedzīvojis, vai ne?
Šoreiz Popova smiekli šķita par daudz mežonīgi.
- Kā gan tas ir iespējams? Es biju viens no Josifa Staļina iemīļotākajiem spiegiem. Vēl pirms iedzeršanas no kaulu altāra es biju pārkāpis itin visas veselā saprāta un morāles robežas.
- Tad nu beidzot, nolādēts! Rajs izdzirdēja Vadimu sodāmies. Mazliet nomierinājies, Rajs nopriecājās, ka ilgi vairs nebūs jāgaida.
- Tad nu es gaidīju un vēroju, Popovs sacīja. Centos saskatīt jel kādas pazīmes, ka jūsu prezidents Kenedijs butu dzēris no kaulu altāra. Un kas notika pirmais? Viņš ar jūsu itāliešu mafijas bosu Semu Džankanu noslēdz vienošanos par Fidela Kastro nogalināšanu. Viņi saindē Fidela cigārus… Vai vari iedomāties kaut ko tik neprātīgu? "Tā rīkotos tikai jukušais," es tolaik nospriedu, taču neko nedarīju, jo vienīgais risinājums tad būtu slepkavība, bet no šīs taciņas es noteikti gribēju izvairīties. Tad sākās krīze ar raķetēm Kubā, un viņš tiešām jau stāvēja kraujas malā, taču es joprojām i pirkstu nekustināju.