Beidzot Rajam lika noņemti rokudzelži, un viņš piecēlās, pārvilka ar plaukstu par galdu, satvēra Vadima šķiltavas un ieslidināja tās kabatā.
Popovs bija aizrāvies ar stāstu, it ka iespēja izskaidrot savus motīvus divdesmitā gadsimta baisāko noziegumu pastrādāšanā sniegtu viņam patiesu atvieglojumu.
- Viņa dēļ visa pasaule stāvēja kodolkara bezdibeņa malā, taču es joprojām neko nedanju. Taču kādudien Mailss Teilors, mans kurmis Savienoto Valstu administrācijā, nodeva man slepenu dokumentu. Izrādījās, ka tas ir detalizēts plāns amerikāņu invāzijai Ziemeļvjetnamā, kam jāsākas nākamā gada pavasarī. Sešdesmit tūkstošiem kaujas vienību ar pilnu atbalstu no gaisa un jūras bija paredzēts uzbrukt šīs valsts krastiem uz dienvidiem no Haifonas ostas un doties Hanojas virzienā. Tikmēr jūsu gaisa spēki bombardētu dzelzceļa un autoceļu pārejas uz Ziemeļvjetnamas un Ķīnas robežas. Es turēju to dokumentu savās rokās un lasīju, kā jūsu prezidents cenšas atsevišķas nesaskaņas ar padomdevējiem Dienvidvjetnamā saasināt līdz nežēlīgam karam ar Ziemeļvjetnamu, Ķīnu un Padomju Savienību. Tas nu bija acīmredzams neprāts. Līdz ar to es sapratu, ka altāra tumšā puse pilnībā guvusi virsroku par jūsu prezidentu. Es nolēmu pakalpot savai dzimtenei un visai pasaulei un nogalināt šo cilvēku.
"Invāzija Ziemeļvjetnamā? Pāreju bombardēšana?" Rajam tas nešķita ticami. Drīzāk jau neprātīgi. "Smieklīgi, vai ne? Bet… ja tā labi padomā, tad pēc Kenedija nāves šie "padomdevēji" tiešām saasināja situāciju līdz tādai kā invāzijai, lai gan valsts dienviddaļā, nevis ziemeļos."
Kamēr Popovs runāja, Zoja visu uzmanību veltīja Rajam, pilnībā paļaujoties uz viņu. Rajs pastiepa roku, un vina piegāja klāt. Viņš aplika roku Zojai ap vidukli. Abi apskāvās. 4ķita, ka Popovam un viņa rokaspuišiem gūstekņi kļuvuši vienaldzīgi.
- Tātad lēmumu pieņēmi tu pats, Rajs secināja. Tu nolēmi, ka prezidentam Kenedijam jāmirst. Un palīgos aicināji manu tēvu un Mailsu Teiloru. Plāns bija ģeniāli vienkāršs un izdevās.
Likās, ka Popovam patīk šis kompliments.
-Ja sazvērestībā iesaista pārāk daudz cilvēku, tad kāds vienmēr izpļāpājas. Vai nu lai glābtu savu ādu, vai arī gluži vienkārši nespēj noturēt mēli aiz zobiem. Taču man pat prātā nevarēja ienākt, ka tavs tēvs pierunās savu sievu uzņemt to sasodīto filmu. Te nu viņš gudrībā mani pārspēja. Es zināju, ka Mailss Teilors man noderēs vēl daudzus gadus, bet tavs tēvs… Viņš saprata, ka atliks vien nospiest ieroča mēlīti un būs jāmirst…
-Tāpat kā Li HārvijamOsvaldam.
- O jā. Nabaga Li Hārvijs! Kāpēc es vienmēr aizmirstu par viņu? Bet viņš jau patiesībā nemaz nepiedalījās sazvērestībā. Viņš bija tikai grēkāzis. Tu jau zini, kā tas ir. Krievijā mēs tādus saucam par cilvēkiem ziloņu parādē, proti, viņš ar lāpstiņu iet zilonim aiz muguras un savāc mēslus. Es viņam sastāstīju skaistu pasaciņu par to, ka Fidels Kastro grib atriebties par saindētajiem cigāriem, un viņš nolēma atstāt savas pēdas vēsturē. Popovs atkal iesmējās, un Rajam šķita, ka pahanam ir iepatikusies zvaigznes loma paša uzvestā luga. Un tā tik bija vēsture! Iedomājies, ka viena vienīga lode no prastas itāliešu šautenes var vairākas reizes mainīt trajektoriju, lai nogalinātu prezidentu un ievainotu Teksasas gubernatoru. Žēl, ka nabaga Lī Harvijs nenodzīvoja pietiekami ilgi, lai pēc sirds patikas izbaudītu viena šāviena atnestu slavu.
- Vai mēs esam tev pateicību parādā ari par Džeku Rūbiju, kurš savukārt nošāva Osvaldu Dalasas policijas iecirkņa pagrabstāvā? Novāci lieciniekus, ja?
- Protams. Gluži tāpat kā tavs tēvs, arī Lī Hārvijs Osvalds bija tikai jāizmanto un jāizmet.
Popovs turpināja savu stāstu, bet Rajs ar Zoju tikmēr nostājās tālākajā galda galā, tuvāk pie kautuves durvīm. Ārā jau ausa gaisma, sniegs izrādījās mitējies. Pa drupu spraugām iekšā lauzās pirmie saules stari.
Rajs it ka nevilšus ielika roku vējjakas kabatā, sataustīja šķiltavas un atvēra vāciņu. Tad viņš nospieda gāzes sviru un piespieda īkšķi kramiņam.
- Reiz es lasīju par Vorena komisijas "maģiskās lodes teoriju". Tu krietni izsmietos, to redzēdams.
Popovs arī tagad sāka gardi smieties.
- Maģiskā lode, tā gan! Taču vēl maģiskāks izrādījās tas ļoti slepenais dokuments, kuru Mailss Teilors man iedeva. Tikai vēlāk, krietni pēc baisās slepkavības, es atklāju, ka tas ir viltojums.
Sasodīti kvalitatīvs, taču viltojums. Mailss un vēl daži Kenedija administrācijas darbinieki centās novest valsti līdz karam Vjetnamā, lai varētu noslēgt ar Aizsardzības ministriju miljoniem vērtus līgumus. Kenedijs vilcinājās, turpretī viceprezidents Džonsons šķita viegli pierunājams. Mailss acīmredzot nosprieda, ka pie vērtīgajiem līgumiem tiks ātrāk, ja viceprezidents kļūs par prezidentu. -Atkal iesmējies, Popovs papurināja galvu. Viltīgais nelietis Mailss! Izmantoja mani savās netīrajās spēlītēs. Es uztaisīju Mailsu Teiloru, es viņu izveidoju un izloloju, uzskatīju par savu meistardarbu un īpašumu. Jā, iedomīgi, es zinu. Un tieši savā iedomīgumā es uzķēros uz viltota dokumenta ēsmas.
- Tu domāji, ka esi gudrs, Zoja ierunājās, pārsteigdama visus, jo bija klusējusi ļoti ilgi. Taču maldījies un kļūdījies it visā. Dokuments izrādījās viltots, tāpat kā amulets, jo īsto Katja atguva. Tagad tas tev karājas ap kaklu. Bobijam Merilina Monro iedeva amuletu ar tualetes ūdeni. Tātad, ja ari prezidents iedzertu no tā, tad veselo saprātu tomēr nezaudētu un sarkano podziņu nenospiestu.
Popovs iepleta acis un pagriezās pret Raju.
- Vai tā bija?
-Jā, bija gan, Rajs atbildēja. Izrādās, ka tevi muļķojuši un mānījuši visi, kam vien nebija slinkums.
Kādu bridi apdomājies, krievs atmeta galvu patiesā uzjautrinājumā.
- Tas tik ir joks! Visi, kam vien nebija slinkums… Bet tagad man tiešām jāiet. Ka mēdz teikt amerikāņi, lai jums labi klājas.
Rajs nogaidīja, kamēr Popovs pagriežas un dodas prom, tad ciešāk piespieda Zoju sev klat, pieliecās tuvāk viņas ausij un nočukstēja:
- Vai atceries Parīzi un Drano bumbu?
Zoja palocīja galvu, un Rajs paspieda viņas vidukli.
- Meties ārā pa durvīm, mīļā, un neskaties atpakaļ.
Tam bridi Vadims acīmredzot bija atskārtis, ka tur mutē neaizkūpinātu cigareti, tādēļ sāka taustīties pa kabatām un meklēt šķiltavas. Popovs jau bija nonācis pie treilera un galdiem ar nāvējošo dziru, taču pēkšņi apstajās un pagriezās.
- Tu uzskati par briesmīgu it visu, Popovs teica, ko es esmu izdarījis, lai sameklētu kaulu altāri un palīdzētu savam mazdēlam. Bet Katja pati būtu sapratusi. Vai tu, mīļā Zoja, zināji, ka tava māte Anna Larisa četru gadu vecumā saslima ar leikēmiju?
Ārsti deva tikai dažas nedēļas, tomēr vēl pēc gada viņa bija ne tikai dzīva, bet ari pavisam vesela. Nevienā parbaudē un testā nevarēja konstatēt pat sīkākās vēža pazīmes. Ārsti nespēja tādu brīnumu izskaidrot.
Zoja papurināja galvu.
- Es ne… Ko tu ar to gribi teikt?
Smaids Nikolaja Popova sejā bija ļauna spīta pilns.
- Es allaž biju domājis, ka Glabātājas svēts pienākums ir nodot zināšanas savai meitai, taču Katja nolēma apiet Annu Larisu un atdot tās tev. Padomā pati, kāds tam ir iemesls, Zoja. Padomā, kāpēc tava māte nenomira no tās slimības.