Tad Popovs tiešām aizgāja.
Rajs noraudzījās, kā viņš sper vēl vienu soli un tad vēl vienu merķtiecīgu, apdomātu. Kad Popovs jau gāja garām treileram un atradās blakus galdiem, Rajs nogaidīja vēl sekundi un tad uzsauca:
- Tagad!
Zoja skrēja ārā no drupām, bet Rajs izvilka šķiltavas no kabatas un mēģināja uzšķilt uguni.
Nekas nenotika. Viņš pamēģināja vēlreiz un vēlreiz, taču neparādījās pat dzirkstele. Vadims un Griša jau ķērās pie ieročiem, arī Popovs atgriezās ar pistoli rokā. Rajs skaitīja lūgšanu un atkal šķīla uguni.
Beidzot parādījās koša zilgandzeltena liesma. Rajs uzmeta degošās šķiltavas uz galda un steidzās prom. Atskanēja divi šāvieni, taču mērķi tie nesasniedza. Tad viņš saklausīja skaļu šņācienu un sajuta karsta gaisa vilni. Skriedams viņš atskatījās par plecu galdi ar burkām bija pārvērtušies par milzīgu ugunīgu lodi.
Gara uguns mēle izstiepās kā draudīga dūre un aizķēra Popovu. Tas sāka kliegt, bet liesmas arvien rijīgak laizīja viņa sabuļādas kažoku un ādu.
Pēdējais, ko Rajs redzēja, izskriedams no drupām, bija uguns, kas pārmetusies uz treileru, propāna kannu kaudzi un maisiem ar amonija nitrātu. Viņš pielika soli un skrēja izmisuma pilnā ātrumā, jo sprādziens varēja atskanēt kuru katru mirkli.
Rajs izskrēja pagalmā un lūkojās uz visām pusēm meklēdams Zoju. Viņa skrēja apmēram desmit jardus pa priekšu, sperdama platus soļus. Rajs drīz vien noķēra viņu un nogāza sniegā, piesegdams ar savu augumu. Aiz muguras nogranda sprādziens. Šķita, ka viņi palikuši bez elpas un laiks ir apstājies. Tad nobira ķieģeļu, salauzīta metāla un stikla drumslu lietus, un debesīs uzvijās karstas, rēcošas liesmas.
Piecdesmit pirmā nodaļa
/
Rajs pavēlās sānis un pietrausās uz ceļiem. Zoja gulēja uz vēdera sniegā un nekustējās. Jau nodomājis visļaunāko, Rajs tomēr pamanīja, ka augums cilājas izmisīgās alkās ievilkt plaušās gaisu.
Viņš pastiepa roku, taču Zoja piecēlās sēdus, spļaudama sniegu un berzēdama acis.
- Vai tev nekas nekaiš? Rajs jautāja, lai gan zināja, ka Zojai sprādzienā ir aizkritušas ausis un viņa neko nedzird.
No kautuves drupām joprojām cēlās liesmas, un debesīs šāvās brūni dumu mutuļi. "Tie, kas palika iekšā," Rajs sprieda, "tagad noteikti ir miruši." Ārpusē arī nevienu nemanīja, taču viņš atcerējās, ka Vadims bija licis šoferim braukt uz fermu, un prātoja, cik tālu tā atradās un cik Popova puišu tur varētu but.
Kad Rajs pieskārās Zojas rokai, viņa pacēla galvu, joprojām mirkšķinādama ārā no acīm sniegu.
- Vai varēsi paskriet? Rajs uzkliedza.
Viņa palocīja galvu, un Rajs palīdzēja viņai piecelties. Ceļš līdz šosejai šķita pārāk atklāts, tādēļ Rajs palūkojās apkārt un kapsētas mūrī ieraudzīja vārtiņus. Tiem bija piekaramā atslēga, taču veca un sarūsējusi viens spēriens, un tada vairs nebūs šķērslis.
Līkumodami starp apsnigušajiem kapakmeņiem un pieminekļiem, viņi skrēja arvien tālāk no degošās pagrīdes laboratorijas un apstājās vien nelielā uzkalniņā, lai atskatītos. Liesmas šķita mitējušās, taču brūnie dūmi joprojām gulēja virs drupām kā šķidrauts. Nebija jaušama nedz kāda kustība, nedz vajātāji.
Kad viņi jau devās lejup pa nogāzi uzkalniņa otrā pusē, Rajs pie svaigi rakta kapa ieraudzīja vairākus cilvēkus. Blakus rūca katafalks, izmezdams dzestrajā gaisā izplūdes gāzu mutuļus.
- Mazulīt, Rajs sacīja, manuprāt, mums priekša ir lielisks brauciens uz Sanktpēterburgu.
Atrasties katafalkā šķita jocīgi, taču tur bija silti.
Viņi gulēja viens otram blakus. Zoja bija ieritinājusies Rajam azotē un pacēla galvu, lai noskūpstītu apdedzināto kaklu.
- Es zinu, tu teici, ka nevajag atdot amuletu pārāk ātri, citādi viņš kļūs aizdomīgs, taču es nespēju…
- Kuš. Viss ir beidzies, un viņš ir miris. Uzcepies un sasprādzis sīkās drumslās. Žēl gan, ka ellē līdzi viņš paņēma arī kaulu altāri.
- Viņš paņēma amuletu, Zoja izlaboja. Nevis kaulu altāri.
Rajs paslējās uz elkoņa, lai varētu ieskatīties Zojai acīs.
- Bet vakar… Vai tad tā eliksīra amuletā vairs nebija? Kad tu…
- Mirkli pirms Popova rokaspuišu parādīšanās. Tieši ar to es nodarbojos vannas istabā. Zoja plati pasmaidīja. Ja man būtu jāvērtē, tad es teiktu, ka tas bija lielisks plāns.
- Vairāk nekā lielisks. Izcils. Viņš noskūpstīja Zoju uz lūpām un atkal atlaidās. Un galvenais, ka tas izdevās.
Todien Donavas krastos, parādījusi smaržu paraudziņus, Zoja izstāstīja Rajam savu plānu atdot Popovam amuletu ar minerāleļļu, bel īsto eliksīru ieliet smaržu pudelītē. Abu šķidrumu konsistence bija apmēram vienāda, taču īstais eliksīrs tumsā mirgoja.
Zoja sagrozījās.
- Kā tu domā, vai Popovam tiešām ir mazdēls, kas mirst no
vēža?
- Nezinu. Bet viņa ciešanas likās īstas. Taču es no pieredzes slepenā aģenta gaitas zinu, ka nereti tu nospēlē tik labi, ka pats sāc sev ticēt.
- Popovs taču negrasījās mūs atlaist, vai ne?
- Nē. Mēs bijām nevajadzīgi liecinieki, un tādi ir jānovāc.
Zoja sāka elpot lēnāk un mierīgāk, tādēļ Rajs nosprieda, ka
viņa aizmigusi. Bet Zoja teica:
-Tad varbūt Popovs meloja arī par manu māti, kad apgalvoja, ka vecmāmiņa iedevusi viņai eliksīru, lai izārstētu no leikēmijas un paglābtu no drošas nāves.
Rajs mirkli vilcinājās.
- Atceries, es stāstīju, ka vācu informāciju par tavu ģimeni, lai uzmeklētu Katju Orlovu? Lūk, Annas Larisas "brīnumainā" atveseļošanās tūkstoš deviņsimt piecdesmit septītajā gadā bija tāda sensācija, ka iekļuva Losandželosas Times pirmajās lappusēs.
- Man šermuļi skrien pār kauliem, tiklīdz par to iedomājos, Zoja atzinās. Taču līdz ar to daudzas lietas kļūst skaidrākas. Piemēram, kāpēc viņa vienmēr izskatās tik jauna kā mana māsa. Un kāpēc viņa ir… tā, kas ir.
- Nedomā par to, jo tam nav nozīmes. Tu jau sen esi no viņas atbrīvojusies.
Kādu bridi klusējusi, Zoja teica:
- Kaulu altāris ir īsts, Raj. Popovam bija simt divpadsmit gadi, bet izskatījās viņš uz pusi jaunāks. Tas ir altāra nopelns.
- Bet altāris arī atņēma viņam veselo saprātu un beigu beigās tomēr nepasargāja no nāves. Nemirstību viņš tomēr neieguva.
- Popovs bija pārliecināts, ka alā altāra nav, Zoja bilda. Taču tas ir tur. Viņš tikai nemācēja atrast.
- Un tu mācēsi?
- Es esmu Glabātāja, tātad būs jāmēģina.
- Tad jau mums laikam būs jādodas tālajā ceļā uz Sibīriju, Rajs secināja. Pašā februāra spelgonī!
Iesmējusies Zoja piekļāvās Rajam.
- Zini, es tevi visur vazāju līdzi tikai tāpēc, lai tu mani vienmēr sasildītu. Un mēs beidzot esam tikuši vaļā no visiem vajātājiem. Popovs uzsprāga, Jasmīna Pula uzdurta uz mieta, Mailss Teilors pārvērties par rāceni. Mums vairs nevajadzēs bēgt vai baidīties no šāvieniem uz katra stūra.
Rajs par to nebija tik pārliecināts, taču paklusēja.
Katafalks palēcās uz ceļa grambam. Tālumā atskanēja vilciena svilpiens.
- Mēs atkal tuvojamies civilizācijai, Rajs sacīja. Kad atgriezīsimies dzīvoklī, es ieiešu karstā dušā. Ļoti karstā dušā… Viņš cerēja, ka Zoja lūgs atļauju pievienoties, taču tad atskārta, ka viņa sākusi elpot mierīgāk un iegrimusi miegā.