Pagriezis galvu, Rajs noskūpstīja viņas matus.
Piecdesmit otrā nodaļa
r
Ņujorka
Mailss Teilors nespēja savaldīties un sāka kliegt ikreiz, kad kāds nostājās blakus gultai. Tas gan bija veltīgi, jo kliedzienus tāpat neviens nedzirdēja.
Tie skanēja tikai viņam galvā.
"Viņi domā, ka es esmu dārzenis." To ārsts bija teicis Mailsa meitai, kad viņa pirmo un vienīgo reizi bija ieradusies apciemot tevu slimnīcā. "Tas nelietis to bija nosaucis par stabilu veģetatīvo stāvokli," Mailss sodījās un atkal kliedza. Domās. "Sasodītais, riebīgais nelieti! Kur tu dabūji savu diplomu, ko? Ja es saprotu katru tevis teikto vārdu, tad kā es varu but stāvoklī, kurā nav iespējama kognitīvā funkcija? Atbildi, stulbeni! Atbildi!"
Tā kā citas nodarbošanās nebija, Mailss daudz gulēja. Ikreiz, kad viņš pamodās, pirmais mirklis likās īpaši salds, jo tikai pēc tam viņš attapās, kādā ellē patiesībā dzīvo. Un atkal kliedza un kliedza.
Viņš gribēja nomirt. Un lūdzās, lai viņam ļauj to izdarīt.
Vēlāk, kad palātā atkal ienāks kāds ārsts vai medmāsa, viņš kliegs no visas sirds: "Ļaujiet man nomirt, ludzu! Dieva mīlestības vārdā! Izraujiet to kontaktdakšu un ļaujiet man nomirt."
Taču viņi to nedzirdēja, jo Mailss nespēja atvērt muti vai pakustināt mēli. "Ja cilvēks kliedz, bet neviens viņu nedzird, vai viņš vispār kliedz?"
Viņam tika nodrošināta diennakts aprūpe, četras medmāsas vannoja viņu un veica vēl citas pazemojošas manipulācijas, par kurām pat domāt negribējās. Mailss mīlēja šis medmāsas un ienīda par drosmi.
Jauniņajai Kristijai bija ielasmeitas mute un gari vīnsarkani mati. Pirms dažām dienām Mailss viņu redzēja sapņos. Nogurdinošos, erotiskos sapņos. "Dakter, sakiet, vai vīrietim noplūst sēkla, ja loceklis vispār vairs neceļas?"
Kristijai bija pēcpusdienas maiņa, un Mailss atskārta, ka gaida viņu ar teju sāpīgu satraukumu sirdī. Acu āboli vienīgā ķermeņa daļa, ko viņš vēl varēja pakustināt, bija pievērsti durvīm. Balsi gaitenī viņš dzirdēja pirmīt, tātad medmāsa bija ieradusies darbā, taču stundas vilkās uz priekšu, bet Kristija nenāca, pat durvīm garām nepagāja. It kā būtu nojautusi, kā pacients alkst viņu redzēt, un nolēmusi nabadziņu paspīdzināt.
Mailss sāka prātot, vai viņam pievilcīgs šķiet ari kaut kas cits bez mutes un sarkanajiem matiem, kas tik ļoti atgādināja par Jasmīnu Pūlu.
"Varbūt cietsirdības nots?"
Gaidīdams viņš ieslīga miegā un pamodās pēkšņi. Kristija bija noliekusies viņam pāri. Abu sejas atradās ļoti tuvu, un viņš uz kreisā vaiga juta savādas tirpas. "Ko viņa ir izdarījusi? Kniebusi? Dūrusi? Skūpstījusi?"
- Vai jūs mani dzirdat, Teilora kungs? Es zinu, ka dzirdat. Neviens tam netic, bet es ticu.
"Jā!" Mailss kliedza ekstātiskā priekā, kas līdzinājās vajprātam. "Es dzirdu, jā! Ak Dievs…"
Meitene paliecās vēl tuvāk un pieklusināja balsi:
- Tu domāji, ka esi baigais vecis, ja? Misters Pretīgais Miljardieris. Es lasīju par tevi žurnālā, kur aprakstīti tavi gājieni, lai nopelnītu naudu. Cik daudzi tevis dēļ zaudēja pilnīgi visu? Bet tu tikai nolamājies: "Eh, pie velna viņus!"
"Nē, tu nesaproti. Tā bija tikai spēle. Ja tu gribi par kaut ko kļūt, ja gribi būt ietekmīgs, tad tev jāpiedalās spēlē. Nauda nav īsta, tie ir tikai cipari datoros. Vieninieki un nulles. Nav īsta…"
- Bet tagad, Teilora kungs, pienākusi tava kārta izbaudīt elli zemes virsū. Meitene maigi noglāstīja viņam vaigu. Vai zini, ko es par to teikšu? Es teikšu: "Pie velna tevi, Teilora kungs!" Pie velna! Ņem vērā, ka es uzņemšos sevišķi īpašas rūpes par tevi, jo gribu, lai šī elle tev turpinās ļoti ilgi.
Kristija izslējās un pār plecu palūkojās uz durvju pusi. Tad viņa atkal pievērsās pacientam un iecirta viņam kārtīgu pliķi.
Mailsam Teiloram acīs sariesās asaras, un medmāsa pasmaidīja. Cietsirdīgi pasmaidīja, taču Mailss par to nelikās ne zinis. Meitenei pat prātā nevarēja ienākt, ka viņš raud aiz prieka.
"Iesit man vēlreiz," viņš kliedza. "Lūdzu, iesit man vēlreiz! Nūja, tu jau nekaujies ar dārzeņiem, vai ne? Dārzeņi neko nejūt un nedomā, tādēļ tu negrasies man sist. Un tomēr… Lūdzu, iesit man vēlreiz!"
Piecdesmit trešā nodaļa
Noriļska, Sibīrija
Pēc nedēļas
Zoja pētīja milzīgo, sarkano digitālo pulksteni "Noriļskas niķeļa" galvenās mītnes ēkā. Divpadsmit un deviņpadsmit minūtes.
- Mūsu noslēpumainā sieviete kavējas, Raj. Vai esi pārliecināts, ka šī ir īstā vieta? Patlaban te salstam tikai mēs ar tevi.
Rajs lūkojās uz Zoju un ar biezajā cimdā ievilkto roku norādīja uz bareljefu ēkas stūrī viņiem virs galvas milzīgu bronzas tēlu, muskuļotu vīrieti bez krekla. Viņš bija sakodis zobus ciešā apņēmībā un rokās turēja lāpstu. Uz pamatnes bija rakstīts: "Noriļskas cēlējiem."
- Zinu, zinu, Zoja attrauca. Pilsētā nevar būt divu pieminekļu tās cēlējiem. Taču… Viņa uzrāva plecus, jo tobrīd uzpūta auksta vēja brāzma un pa plato, gandrīz tukšo ielu aizvirpuļoja sniega kristāli. Zojai gribējās atmest visam ar roku un doties uz viesnīcu. Viņa alka pēc siltuma.
Noslēpumainā sieviete bija noslēpumaina tāpēc, ka viņi par to nezināja pilnīgi neko, pat vārdu ne. Viņa piezvanīja uz numuru iepriekšējā vakarā un pateica divus teikumus: "Es jūs varu aizvest uz to ezeru. Rīt pusdienlaikā gaidiet pie cēlēju pieminekļa Ļeņina prospektā." Tad viņa nolika klausuli, nedodot Zojai iespēju pat elpu ievilkt.
Saruna šķita visnotaļ sirreāla, taču kaut ko tādu jau varēja gaidīt mūžīgā sasaluma joslā divsimt jūdzes uz ziemeļiem no arktiskā loka. Noriļska bija slēgtā pilsēta, un šis noteikums tika strikti ievērots. Neviens, pat krievs, kur nu vēl ārzemnieks, nedrīkstēja ierasties Noriļskā bez oficiāla ielūguma un FSB izlūkdienesta izsniegtas atļaujas.
Bija vajadzīgs laiks un daudz naudas, un pat Rajs nebija pārliecināts, kā Sašam tas izdevies, taču beigu beigās viņiem Hka sagādāti nepieciešamie dokumenti. Pusstundu baiļu viņiem nācās piedzīvot lidmašīnā. Ieradās policija, atņēma viņiem pases un aizveda abus uz nopratināšanu. Viņi uzdevās par potenciālajiem investoriem no Montānas štata niķeļa ieguves kompānijas. Sarunās Zoja paļāvās uz Raju, jo viņa par niķeli zināja vienu tā ir piecus centus vērta monēta Savienotajās Valstīs.
Pēc tam viņi divas stundas ar autobusu brauca lidz pilsētai. Ārā valdīja polārās nakts drūmā puskrēsla, un saule pat dienvidu tik tikko pakapās virs horizonta. Viņi brauca garām spocīgiem kokiem ar nomelnējušiem, kailiem stumbriem un rūpnīcām, kas šāva debesis melnus, smirdīgus dūmus. Garām dīķiem ar eļļainu, stāvošu ūdeni tik toksisku, ka tas nesasala pat tik zemā temperatūrā. Bija savādi iztēloties, ka šī plašā, piesārņotā pilsēta ar divsimt tūkstošiem dvēseļu un masīviem padomju tipa namiem sāka savu dzivi kā soda nometne ledus un sniega apņemtā klajumā un ka no šīs pilsētas nākusi viņas vecvecmāmiņa Ļena.
"Tās ir manas saknes," Zoja domāja un nodrebēja ne tikai no aukstuma. Noriļska likās skarba, ledaina un nepatīkama vieta.
Reģistrējušies visnotaļ pieklājīgā viesnīcā, viņi visu dienu pavadīja pilsētas domes ēkā pie topogrāfiskajām kartēm un satelīta fotogrāfijām. Taimiras pussalā bija simdem ezeru, taču neviens pat attāli neatgādināja zābaku. Vēl četras dienas viņi klīda pa slidenajām ielām, apmeklēja veikalus, restorānus, naktsklubus un pat abas boulinga zāles, taujādami pēc kāda, kurš varētu aizvest līdz ezeram ar ūdenskritumu.