Velti. Bez izredzēm. Ar nulles rezultātu. Taču tad atskanēja tas tālruņa zvans.
Zoja atcerējās greifa veikala īpašnieku Borisu, kurš viņas vecvecmāmiņu Ļenu pamanījis Honkongas ēstuvē un uzreiz sapratis, ka tā ir Glabātāja. "Vai ar noslēpumaino sievieti notiks tāpat?" Zoja prātoja. "Te taču noteikti vēl dzīvo kādi burvji un magi, vai ne? Varbūt noslēpumainā sieviete ir viena no tiem?"
Viņa mīņājās no vienas kājas uz otru, lai kaut cik sasildītos. Ļeņina prospekts bija galvenā iela, tādēļ arī labi apgaismota, un Zoja varēja lieliski pārliecināties, ka tuvāko kvartālu rajonā nav nevienas dzīvas dvēseles. Vismaz ēkas bija košās, varbūt pat pārlieku košās oranži dzeltenās krāsās. Pārējā pilsēta sliga noplukušu pelēku un brūnu namu gūzmā.
"Noriļskas niķeļa" pulkstenis rādīja divpadsmit un divdesmit četras minūtes. Noslēpumainā sieviete kavējās jau pusstundu.
Atkal mīņādamās un sizdama kopā cimdotās rokas, Zoja pacēla galvu un vēlreiz izlasīja uzrakstu uz skulptūras. Laikam viņa pārāk skaļi nopūtās, jo Rajs pamācīja:
- Pacieties! Gan viņa atnāks.
- Es iedomājos par to vīrieti, kurš pozējis skulptoram. Zini, Noriļska viņš neko nav būvējis. Pat tik muskuļots tips nespētu te dzīvot bez krekla, jo jau pēc piecām minūtēm pārvērstos par saldējumu. Un man mājās ir somas, kas izmēros krietni pārsniedz šo lāpstiņu… Ei, paskaties, tā mašīna samazina ātrumu! Lūdzu, Dievs, kaut tā būtu viņa!
Puskvartāla attālumā no viņiem ielas malā apstājās sudrabots sedans ar salauztu labās puses pagrieziena rādītāju. Ārā izkāpušais cilvēks bija tā saģērbies, lai pasargātos no aukstuma, ka Zoja nespēja izšķirt vīrietis vai sieviete. Tas pieliecās un no automobiļa sedekļa nocēla milzīgu un acīmredzot arī smagu plakanu portfeli. Cilvēks iegāja tuvējā bankā.
Zoja atkal nopūtās un ieskatījās "Noriļskas niķeļa" pulkstenī. Tobrīd tas rādīja nevis laiku, bet gan āra temperatūru. Mīnus trīsdesmit deviņi grādi. "Aparāts noteikti ir bojāts," Zoja secināja. "Ja tāda būtu patiesā temperatūra, mēs jau sen būtu miruši, un…"
- Lūk, viņa, Rajs paziņoja un ar cimdoto roku rādīja uz neliela auguma slaidu sievieti melnā kažokādas cepurē un melnā metelī, kas sniedzās līdz potītēm. Viņa tobnd izkāpa no autobusa un apņēmīgiem, mērķtiecīgiem soļiem taisnā ceļā tuvojās Zojai ar Raju.
Gara baltā vilnas šalle, ko viņa bija aptinusi ap kaklu, daļēji aizsedza arī seju. Kad sieviete pienāca tuvāk, Zoja pārsteigta atskārta, ka viņa ir pavisam jauna, varbūt tikko kļuvusi pilngadīga.
Pavilkdama šalli vaļīgāk, viņa nostājās pretī Zojai un ilgi pētīja svešinieci. Zoja savukārt vērās bālajā sejā ar caurspīdīgo ādu un smalkajiem vaibstiem. Pelēkās acis dzirkstīja ziņkārē.
- Piedodiet, ka nokavējos, viņa krieviski nobēra. Tādā laikā autobusi bieži lūst. Tēvocis Fjodors pamanīja jūs pirms divām dienām. Teica, ka dzirdējis, kā jūs pļāpājāt ar maiznieku Iļju. Jūs esot amerikāņi un prašņājot par ezeru ar ūdenskritumu. Un jūs esot ārkārtīgi līdzīga Ļenai Orlovai, pēdējai Glabātājai. Vismaz mēs bijām pārliecināti, ka viņa ir pēdējā… Mums ir saglabājusies kāda sena viņas fotogrāfija. Viņa apklusa, uzmanīgi pētīdama Zoju.
- Ļena Orlova bija mana vecvecmāmiņa.
Meitene palocīja galvu. Viņas acis dzirkstīja.
- Daudzi domā, ka Ļena bija pēdējā Glabātāja, jo viņu nogalināja un viņa nepaguva nodot savas zināšanas kādai citai iesvētītajai. Viņa bija medmāsa soda nometnē un tika nošauta, kad mēģināja palīdzēt kādam nabaga zekam bēgt. Taču allaž atrodas kāds stūrgalvīgais, kurš negrib ticēt baumām par nošaušanu, jo tādi stāsti izklausās pārāk patiesi, lai butu īsti. Un te nu jūs esat, dzīvs pierādījums! Vai tagad jus esat Glabātāja?
-Jā. Mana vecmāmiņa Katja, Ļenas meita… viņa mani iesvētīja.
- Lieliski. Tā tam arī vajadzētu būt. Meitene pēkšņi pagriezās un palūkojās uz skulptūru. Ceru, ka jūs šo padomju reklāmas modeli nenoturējāt par vienu no īstajiem Noriļskas cēlējiem?
Zoju pārsteidza tāda temata maiņa, taču viņa tādā salā baidījās pat acis pamirkšķināt, lai savu izbrīnu paustu.
- Protams, ne. Es uzreiz nospriedu, ka te neviens bez krekla nestaigā.
- Es runāju ne tik daudz par apģērba trūkumu kā par muskuļotas miesas pārpilnību šai tēlā. Noriļsku uzbūvēja cietumnieki, kurus baroja tikai tik daudz, lai tie vilktu kājas un varētu pastrādāt. Un viņi strādāja tik ilgi, kamēr no pašiem pāri palika vien kauli un āda. Mirušos apglabāja masu kapos, un viņu kauli vēl šobaltdien uznirst zemes virsū, lai mūs biedētu. Jūnijā, kad beidzas ziema, kūstošais sniegs uzrušina tos augšā, bet visi izliekas tos neredzam.
- Tikai jūs ne, Zoja secināja.
Meitene viņai uzsmaidīja.
- Nē. Neskatoties mēs it kā noliedzam viņus vispār, vai ne? Meitene aizklāja lakata stūri priekšā sejai. Nāciet man līdzi. Apsēdīsimies siltumā un aprunāsimies.
Viņa aizveda viesus uz nelielu, taču ārkārtīgi siltu restorānu ar diviem īdzīgiem viesmīļiem un duci neglītu ugunsizturīgas plastmasas galdiņu. Viņi visi trīs pasūtināja neganti saldu melno krievu tēju.
- Mani sauc Svetlana, meitene sacīja. Savus vārdus varat man neteikt, ja tie nesakrīt ar oficiālajos dokumentos minētajiem. Es jūs dēvēšu par savu māsīcu, jo tā ari ir, ja vien jūs tiešām esat Ļenas Orlovas mazmazmeita. Tēvocis Fjodors apgalvo, ka jau runāšana vien ar jums ir bīstama, taču man bija jāredz jūs savām acīm. Un es gribu jums palīdzēt, jo toapotroru pienākums ir palīdzēt Glabātājai. Tieši tā es ari pateicu tēvocim Fjodoram.
- Es tev ļoti pateicos, Zoja sacīja. Pa telefonu tu teici, ka vari mūs aizvest līdz ezeram.
Svetlana nopietni palocīja galvu.
- Es aizvedīšu, taču tikai līdz ūdenskritumam. Pēc tam jums pašiem būs jātiek galā. Tu esi Glabātāja, un tikai Glabātājai ir atļauts tuvoties kaulu altārim. Es drīzāk ļaušu, ka man visus zobus izrauj, nekā speršu savu kāju tajā alā. Neviens no mūsējiem negribeja, lai tiekos ar tevi, jo viņi baidās, ka tu iznicināsi altāri vai atklāsi citiem mūsu noslēpumus. Viņi apgalvo, ka tu neesi viena no mums, lai arī esi dzimusi ar toapotroru asinīm.
- Viņi maldās. Es esmu viena no jums un esmu atbraukusi ļoti tālu ceļa gabalu, lai to pierādītu.
-Jā, tev taisnība, citādi jau tu tik talu nebūtu tikusi. Tieši tā es ari teicu tēvocim Fjodoram. Burvju cilts sarūk, palikuši lielākoties vien veci, noguruši vai sevī iegrimuši cilvēki, kas neprot atšķirt Gramy balvu no Google meklētāja. Svetlana uz bridi apklusa, ievilka dziļu elpu un pieklusināja balsi. Es lūdzu nenosaukt savu vārdu, mīļā māsīca, taču tas kopā ar portretu atrodams vai katrā interneta lapā. Tur tiek apgalvots, ka jūs esat teroristi, taču es zinu, ka tie ir meli. Tevi vajā, jo tu esi Glabātāja. Un es darīšu visu, kas manos spēkos, lai tev palīdzētu. Bet vienlīdz lūgsimies, lai ari Dāma tevi sargā.
- Esmu tev milzu pateicību paradā, Svetlana, bet… ja tev tādēļ draud briesmas…
Viņa atvēcinājās.
- Nekas, turklāt man ir apnicis visu laiku domāt par piesardzību. Es dzīvoju Noriļskā, kur sniegs ir saindēts ar skābi un mēs sevi lēnām nogalinām līdz ar katru piesārņotā gaisa malku. Paraustījusi plecus, Svetlana izdzēra tēju, it kā tā būtu ambrozija, nevis sīrupainas samazgas. Visātrāk līdz ezeram mēs tiksim ar sniega motociklu. Mans brālēns Mihails ir pietiekami apķērīgs, lai neuzdotu liekus jautājumus, un viņam pieder vairāki tādi motocikli.