Andžejs Sapkovskis
Pēdējā vēlēšanās
atsauksmes
Šis brīnišķīgi uzrakstītais poļu autora Andžeja Sapkovska romāns stāstos ir atsvaidzinošs darbs fantāzijas žanrā, kas jau bija kļuvis zināmā mērā vienveidīgs. Grāmatā laiku pa laikam ir sastopamas atsauces uz tradicionālām Eiropas pasakām (piemēram, “Sniegbaltīti”), bet lielākā daļa teksta un iztēlotās pasaules ir radīta no pilnīgi jauna skatpunkta.
The Specusphere
Es lasīju citu grāmatu, kad manās rokās nonāca šī. Izlasīju dažas lappuses, un mani momentā savaldzināja galvenais varonis Geralts. Pametu iepriekšējo grāmatu, pametu Ņujorkas ielas un devos tieši iekšā maģiskā viduslaiku pasaulē, pilnā briesmoņu un burvju. Autoram ir lieliska valodas izjūta, un viņa apraksti uzbur acu priekšā dzīvas ainavas. Turklāt Sapkovska rakstītajā ir arī lielisks humors, bet tas nepavisam netraucē stāsta kopējam nopietnajam tonim.
Amazon.com
Šajā grāmatā ir iepriecinoši redzēt jau pazīstamus elementus, kas pavērsti pilnīgi jaunā rakursā.
Džonatans Raits, SFX
Šajā grāmatā ir vairāk emocionālā dziļuma un nobriedušu varoņu nekā vairumā fantāzijas žanra darbu. Autors iesaista tekstā daudz pazīstamu pasaku un parāda tās no pieaugušā skatpunkta. Tāpat kā “Gredzenu pavēlniekā”, arī šajā grāmatā ir sava tumšā puse, jo darbība notiek laikā, kad vecā mītu pasaule strauji gaist. Viena no labākajām grāmatām, ko esmu jelkad lasījis.
Amazon.com
Tieši Geralta nogurums no dzīves un viņa kaujas laukā trenētās spējas padara viņu par tik interesantu varoni.
EDGE magazine
Saprāta balss 1
Ienāca pie viņa rīta pusē.
Ienāca ļoti piesardzīgi, klusi, sperot soļus bez mazākā troksnīša, pārslīdēja istabu kā rēgs, kā parādība, un vienīgā skaņa, ko izraisīja viņas kustības, bija apmetņa iešvīkstēšanās pret kailo ādu. Taču tieši šī niecīgā, tikko dzirdamā švīkstoņa pamodināja ragani, bet varbūt izrāva no pusmiega, kurā viņš vienmuļi līgojās, itin kā iekarināts bezdibenīgā izplatījumā starp rāmās jūras dzelmi un virsmu vieglītēm viļņojošu ūdenszāļu pavedienu vidū. Viņš nepakustējās un pat nenodrebēja. Meitene pieslīdēja tuvāk, nometa apmetni, lēnām, vilcinoties atbalstīja saliekto celi pret gultas malu. Viņš to uzlūkoja caur puspavērtajiem plakstiem, joprojām nelikdams manīt, ka ir nomodā. Meitene uzmanīgi ierāpās gultā, uzgūlās viņam virsū un apvija kājas ap viņa gurniem. Balstīdamās uz iztaisnotajām rokām, ar matiem viegli aizskāra viņa seju. Mati smaržoja pēc kumelītēm. Izlēmīgi un teju nepacietīgi viņa noliecās, ar krūtsgaliņu pieskārās viņa plakstiņam, vaigam, lūpām. Viņš pasmaidīja, apkampa viņas plecus ļoti lēni, uzmanīgi un maigi. Viņa izslējās, vairīdamās no viņa pirkstiem, starojoša, izgaismota, mirdzošā auguma aprisēm izkūstot rītausmas miglainajā krēslā.
Viņš sakustējās, taču viņa, stingri uzspiežot ar abām delnām, neļāva mainīt pozu, vieglām, taču noteiktām
gurnu kustībām pieprasīja atbildi. Viņš atbildēja. Viņa vairs nevairījās no viņa rokām, atmeta galvu atpakaļ un sapurināja matus. Viņas āda bija vēsa un apbrīnojami gluda. Acis, kuras viņš ieraudzīja, kad viņas seja tuvojās viņa sejai, bija lielas un melnas gluži kā nārai. Ielīgots viņš iegrima kumelīšu jūrā, kura, pēkšņi zaudējusi mieru, sāka mutuļot un šalkt.
Raganis
I
Vēlāk stāstīja, ka šis cilvēks nācis no ziemeļiem caur Virvju Vijēju vārtiem. Gājis kājām, bet apkrauto zirgu vedis pie pavadas. Bijusi vēla pēcpusdiena, virvju vijēju un sedlinieku tirgotavas jau bijušas slēgtas, bet ieliņa tukša. Bija silts, taču šis cilvēks bija apvilcis melnu apmetni. Viņu nevarēja nepamanīt. Piestājis pie kroga “Vecais Narakorts”, viņš brīdi stāvēja, ieklausījās balsu murdoņā. Krogs, kā šajā laikā parasts, bija ļaužu pārpilns.
Nepazīstamais neiegāja “Vecajā Narakortā”. Parāvis zirgu aiz pavadas, viņš devās tālāk. Ielas galā bija otrs krogs “Pie Lapsas”. Te bija tukšs. Krogam nebija laba slava.
Krodzinieks pacēla galvu pār skābēto gurķu muciņu un ar skatienu nomērīja ciemiņu. Svešais, joprojām apmetnī, stāvēja pie letes stīvi, nekustīgi un klusēja.
- Ko pasūtīsiet?
- Alu, teica nepazīstamais. Balss skanēja nepatīkami. Krodzinieks noslaucīja rokas audekla priekšautā un piepildīja māla alus kausu. Kauss bija iedauzīts.
Nepazīstamais nešķita vecs, taču viņa mati bija pilnīgi balti. Zem apmetņa viņš valkāja padilušu ādas vamzi, aizšņorējamu pie kakla un plaukstām. Viņam noņemot apmetni, visi pamanīja, ka aiz pleciem pie jostas nepazīstamajam ir zobens. Tas nebija nekas neparasts, Vizimā gandrīz visi staigāja ar ieroci, taču neviens nenēsāja zobenu aiz pleciem gluži kā loku vai bultu maku.
Nepazīstamais neapsēdās pie galda starp retajiem kroga apmeklētājiem, bet turpināja stāvēt pie letes, mērojot krodzinieku ar caururbjošu skatienu. Tad iemalkoja no kausa.
- Meklēju naktsmājas.
- Nav, noburkšķēja krodzinieks, uzlūkodams ciemiņa noputējušos un netīros zābakus. Prasiet “Vecajā Narakortā”.
- Es gribētu šeit.
- Nav, krodzinieks beidzot atpazina svešinieku. Tas bija rīvijietis.
- Es samaksāšu, svešais teica klusi, itin kā šauboties. Un tieši tad sākās visa šī draņķīgā jezga. Bakurētainais lempis, kurš kopš svešā ierašanās brīža nebija nolaidis no viņa savu drūmo skatienu, piecēlās un pienāca pie letes. Abi viņa biedri nostājās aizmugurē ne tālāk kā divu soļu atstatumā.
- Vai dzirdēji, rīvu slamst, vietu nav, iesēcās bakurētainis, nostājies nepazīstamajam gluži blakus. Mums Vizimā nav vietas tādiem kā tu. Šī ir kārtīga pilsēta!
Nepazīstamais paņēma savu kausu un atvirzījās. Uzlūkoja krodzinieku, taču tas izvairījās no viņa skatiena. Viņam ne prātā nenāca aizstāvēt rīvijieti. Galu galā kuram tad patika rīvijieši?
- Ikviens rīvs ir zaglis, turpināja bakurētainis, izdvesdams alus, ķiploku un niknuma dvaku. Dzirdi, ko saku, blandoņa?
- Nedzird. Mēsli šim ausīs saauguši, teica viens no aizmugurē stāvošajiem, bet otrs ieķiķinājās.
- Maksā un lasies! ieaurojās bakurētainis. Nepazīstamais tikai tagad palūkojās uz viņu.
- Pabeigšu dzert alu.
- Mēs tev palīdzēsim, iešņācās lempis. Viņš izsita rīvijietim no rokas kausu un vienlaikus, satvēris to aiz pleca, ieķērās ar pirkstiem siksnā, kas bija slīpi pārlikta pār svešā krūtīm. Viens no aizmugurē stāvošajiem pacēla dūri sitienam. Svešais negaidīti saliecās, izsizdams bakurētaini no līdzsvara. Zobens nodzinkstēja makstī un strauji uzzibsnīja eļļas lampiņu gaismā. Sākās jezga.
Kāds iekliedzās. Kāds no atlikušajiem apmeklētājiem metās uz izeju. Ar troksni nogāzās krēsls, pret grīdu dobji nobūkšķēja māla trauki. Krodzinieks drebošām lūpām skatījās uz baismīgi pāršķelto bakurētaiņa seju tas, pirkstiem ieķēries letes malā, lēni slīdēja lejup un, itin kā slīkdams, zuda skatienam. Tie divi gulēja uz grīdas. Viens bija nekustīgs, otrs locījās un raustījās strauji augošā tumšā peļķē. Urbdamies ausīs, gaisā vibrēja smalks, histērisks sievietes kliedziens. Krodzinieks konvulsīvi ievilka elpu un sāka vemt.
Nepazīstamais atkāpās pie sienas. Saliecies, sasprindzis, modrs. Zobenu turēja, sažņaudzis abās rokās, ar asmeni vilkdams gaisā lokus. Neviens nepakustējās. Šausmas kā lipīgi, salti dubļi pārklāja sejas, stindzināja locekļus, aizžņaudza rīkles.