- Geralt.
- Re, kur tu esi, Nenneke. Es tevi meklēju.
- Mani? priesteriene viņu zobgalīgi uzlūkoja. Un nevis Jolu?
- Jolu arī, viņš atzinās. Vai tev ir kas iebilstams?
- Šobrīd jā. Negribu, ka tu viņu traucē un novērs uzmanību. Viņai jāsagatavojas un jāpavada laiks lūgšanās, ja kaut kas no tā transa vispār sanāks.
- Es jau tev teicu, viņš noraidošā tonī bilda, ka nevēlos nekādu transu. Nedomāju, ka šāds transs man varētu palīdzēt.
- Bet es, Nenneke tikko manāmi sapīka, nedomāju, ka šāds transs tev varētu kaitēt.
- Mani nav iespējams hipnotizēt, esmu imūns. Baidos par Jolu. Tas no medija var paņemt pārāk daudz spēka.
- Jola nav nekāds medijs, nedz arī garā vāja pareģone. Šim bērnam ir dota īpaša dievietes labvēlība… Esi tik laipns un netaisi muļķīgas grimases. Es jau teicu tavi uzskati par reliģiju man zināmi, man tas nekad nav īpaši traucējis un droši vien arī netraucēs turpmāk. Neesmu fanātiķe. Tev ir tiesības uzskatīt, ka pār mums valda Daba un apslēptais spēks. Tev ir brīv domāt, ka dievi, to skaitā mana Melitele, ir vienīgi šā spēka personifikācijas, kas izgudrotas vientiešu pārliecināšanai, lai viņi spētu to saprast un pieņemt eksistenci. Tavuprāt, tas ir akls spēks. Bet man, Geralt, ticība ļauj no dabas gaidīt to, ko iemieso mana dieviete: saskaņu, likumu, labestību. Un cerību.
- Zinu.
- Ja zini, kāpēc tad iebilsti pret transu? No kā tu bīsties? No tā, ka likšu tev sist pieri pret zemi statujas priekšā un dziedāt psalmus? Geralt, mēs gluži vienkārši mirkli pasēdēsim kopā tu, es un Jola. Un redzēsim, vai meitenes spējas ļauj ko izlasīt spēku vijumā, kurš tevi aptver. Varbūt uzzināsim ko tādu, ko būtu labi zināt. Bet varbūt
neuzzināsim neko. Varbūt tevi aptverošie liktenīgie spēki nevēlēsies mums atklāties, paliks slēpti un neizprotami. Es to nezinu. Bet kāpēc gan nepamēģināt?
- Tādēļ, ka tam nav jēgas. Mani neaptver nekāds liktenīgo spēku vijums. Un, pat ja aptver, kāpēc, pie velna, tur jārakņājas?
- Geralt, tu esi slims.
- Ievainots, tu gribēji teikt.
- Zinu, ko gribēju teikt. Kaut kas ar tevi nav īsti lāgā, es to jūtu. Es taču tevi atceros vēl kā bērnu, kad tu sniedzies man tikai līdz viduklim. Bet tagad jūtu, ka tu esi ierauts kaut kādā velnišķā virpulī, esi pavisam sapinies, iekļuvis cilpā, kura ap tevi lēnām savelkas. Gribu zināt, kas par lietu. Pati es to nespēju, man jāpaļaujas uz Jolas spējām.
- Vai tu neesi nodomājusi ielūkoties pārāk dziļi? Kam vajadzīga visa šī metafizika? Ja vēlies, izsūdzēšu tev grēkus. Aizpildīšu tavus vakarus ar stāstiem par visaizraujošākajiem pēdējo gadu piedzīvojumiem. Liec sagādāt manu alus mučeli, lai man neizkalstu rīkle, un varam sākt kaut šodien. Taču bīstos, ka tev apnikšu, jo nekādu cilpu un vijumu tu tur neatradīsi. Tik vien kā parastus raganu stāstus.
- Labprāt paklausīšos. Taču, atkārtoju, transs tev nekaitētu.
- Bet vai tev nešķiet, viņš pasmaidīja, ka mana neticība šāda transa jēgai jau pašā saknē nokauj tā lietderību?
- Nē, nedomāju. Vai zini, kāpēc?
-Nē.
Nenneke ar savādu smaidu bālajā sejā pieliecās un ielūkojās viņam acīs.
- Tādēļ, ka tas būtu pirmais man zināmais pierādījums tam, ka neticībai ir kaut kāds spēks.
Patiesības grauds
I
Melni, kustīgi punktiņi skaidrajās, šur tur vēl miglas strēmelēm klātajās debesis piesaistīja ragana uzmanību. To bija daudz. Putni riņķoja, metot lēnus, nesteidzīgus lokus, pēc tam strauji laidās lejup un tūdaļ atkal, spārnus vēzējot, pacēlās augšup.
Raganis vēroja putnus ilgāku laiku, novērtēja attālumu un tā pieveikšanai nepieciešamo aptuveno laiku, ņemot vērā apvidus reljefu, meža biezumu un tās kraujas dziļumu un virzienu, par kuras eksistenci viņam bija aizdomas. Beidzot viņš atsvieda pār plecu apmetni, savilka jostu, kura slīpi šķērsoja viņa krūtis, par diviem caurumiem ciešāk. Aiz pleciem nēsātā zobena rokturis šādi kļuva vieglāk aizsniedzams.
- Izmetīsim nelielu likumu, Raudiņ, viņš teica. Noiesim no ceļa. Putni, man šķiet, tur neriņķo tāpat vien.
Ķēve, protams, neko neatbildēja, taču tūdaļ sāka soļot, paklausot balsij, pie kuras bija pieradusi.
- Kas zina, varbūt tur nosprādzis alnis, teica Geralts.
- Bet varbūt ari nav alnis. Kas to lai zina?
Krauja tiešām bija tur, kur viņš bija paredzējis, pēc kāda laika raganis no augšienes uzlūkoja koku vainagus, kas blīvi aizklāja aizu.
Taču aizas nogāzes bija nolaidenas, bet dibens sauss, brīvs no dzeloņplūmēm un trūdošiem celmiem. Silu viņš
pievārēja ātri. Otrā pusē vīdēja vējgāze ar augšup saslietiem zaru un sakņu mudžekļiem.
Putni, jātnieka iztraucēti, pacēlās augstāk un nikni ieķērcās griezīgās, piesmakušās balsīs.
Geralts tūdaļ ieraudzīja pirmo līķi aitādas kažociņa baltums un kleitas matētā zilgme spilgti izcēlās uz nodzeltējušo grīšļu ciņu fona. Otru līķi viņš neredzēja, taču zināja, kur tas guļ, par mirstīgo atlieku atrašanās vietu liecināja trīs vilki, kuri, atsēdušies uz pakaļkājām, mierīgi uzlūkoja jātnieku. Ragana ķēve nosprauslājās. Vilki kā pēc komandas bez trokšņa, nesteidzoties sāka rikšot uz meža pusi, ik pēc brīža pagriežot pret atnācēju savas trijstūrainās galvas. Geralts nolēca no zirga.
Sievietei kažociņā un zilajā kleitā nebija sejas, kakla un lielākās daļas kreisā gurna. Raganis pagāja garām, nepieliecoties tuvāk.
Vīrietis gulēja ar seju pret zemi. Geralts nevēla ķermeni apkārt, redzēdams, ka arī te vilki un putni lieki laiku nav tērējuši. Nebija vajadzības tuvākai atlieku apskatei vilnas vamža piedurknes un plecus klāja sakaltušas asins melni sazarotais raksts. Bija skaidrs, ka vīrieti nogalinājis trieciens kaklā, bet vilki sakropļojuši ķermeni jau pēc tam.
Vīrietim pie platās jostas līdzās īsam zobenam koka makstī karājās ādas maiss. Raganis to norāva, pēc kārtas izmeta zālē šķiltavas, krita gabalu, zīmogvasku, sauju sudraba monētu, saliekamo bārdasnazi kaula futrālī, truša ausi, trīs gredzenā ievērtas atslēgas, amuletu ar fallisku simbolu. Divas uz audekla rakstītas vēstules, izmirkušas lietū un rasā, to rūnas izplūdušas un izsmērējušās. Trešā uz pergamenta ari bija mitruma bojāta, taču salasāma. Tā bija kredīta pilnvara, kuru izdevusi rūķu banka
Murivelā tirgonim, vārdā Rullē Aspers vai Aspens. Akreditīva summa bija neliela.
Geralts noliecās un pacēla vīrieša labo roku. Kā jau bija gaidīts, uz vara gredzena, kurš bija iegriezies uztūkušajā un sazilējušajā pirkstā, bija redzama ieročmeistaru amata brālības zīme stilizēta bruņucepure ar sejsegu, divi sakrustoti zobeni un zem tiem iegravēta rūna A.
Raganis apvēla sievietes līķi. To pagriežot, kaut kas iedūrās pirkstā. Tā bija kleitai piesprausta roze. Zieds bija novītis, taču ne izbalējis ziedlapiņas bija spilgti debeszilas. Geralts pirmo reizi redzēja šādu rozi. Viņš pagrieza ķermeni uz muguras un nodrebēja.
Uz deformētā sievietes kakla bija skaidri redzamas zobu pēdas. Tās nebija vilka atstātas.
Raganis uzmanīgi atkāpās līdz zirgam. Nenovērsdams skatienu no meža malas, viņš atkal ietrausās seglos. Divas reizes apjāja apkārt pļavai, noliecās, uzmanīgi aplūkoja zemi, ik pa brīdim palūkodamies apkārt.
- Tā, Raudiņ, viņš klusi teica, apturējis zirgu. Lieta skaidra, kaut arī ne līdz galam. Ieročmeistars un sieviete atjāja šurp zirgos no tās meža puses. Viņi, bez šaubām, bija mājupceļā no Murivelas, jo neviens tik ilgi nevadā sev līdzi nerealizētu akreditīvu. Kādēļ viņi jāja pa šo pusi, nevis pa ceļu, nav zināms. Taču viņi jāja blakus un kādā brīdī nav zināms, kādēļ, abi nokāpa vai nokrita no zirgiem. Ieročmeistars bija beigts uz vietas. Sieviete bēga, pēc tam nokrita, bet šis kaut kas, neatstādams pēdas, vilka viņu pa zemi, ar zobiem turēdams aiz skausta. Tas notika pirms divām vai trim dienām. Zirgi aizskrēja, tos mēs nemeklēsim.