Ķēve, protams, neatbildēja, tikai nemierīgi nosprauslājās, dzirdot pazīstamo balsi.
- Šis kaut kas, kurš bija nogalinājis abus, turpināja Geralts, vērodams meža malu, nebija ne vilkacis, ne mežainis. Ne viens, ne otrs neatstātu tik daudz atlieku maitēdājiem. Ja tuvumā būtu purvs, es teiktu, ka tā bija kikimora vai vipers. Taču te nav purvu.
Raganis pieliecās un nedaudz atlocīja zirga segu, kas klāja ķēves sānu, atsedzot pie nastas ar jostu piestiprinātu otru zobenu ar mirdzošu, greznu aizsargu un melnu, rievotu rokturi.
- Tā, Raudiņ. Izmetīsim līkumu. Jāpārbauda, kādēļ ieročmeistars un sieviete jāja cauri silam, nevis pa ceļu. Ja jāsim vienaldzīgi garām šādiem negadījumiem, nenopelnīsim tev pat auzas tiesa, Raudiņ?
Ķēve paklausīgi sāka iet cauri vējgāzei, uzmanīgi kāpjot pāri kritalām.
- Kaut arī tas nav vilkacis, tomēr neriskēsim, turpināja raganis, izņēmis no seglu somas izkaltētu zilās kurpītes pušķīti un piekarinājis to pie laužņiem. Ķēve nosprauslājās. Geralts atsaitēja vaļīgāk svārkus uz krūtīm, izvilka ārā medaljonu ar vilka purnu atņirgtiem zobiem. Sudraba ķēdītē iekārtais medaljons šūpojās zirga soļu ritmā, vizuļodams saules staros kā dzīvsudrabs.
II
Torņa koniskā jumta sarkanos dakstiņus viņš pirmoreiz pamanīja no pakalna virsotnes, kurā uzrāpās, īsinot tik tikko manāmās taciņas līkumu. Ar lazdāju apaugusī nogāze, aizsprostota nokaltušiem zariem un klāta ar dzeltenu lapu kārtu, nebija īsti droša lejupceļam. Raganis atkāpās, uzmanīgi noslidinājās pa nogāzi, atgriezās uz taciņas.
Jāja lēnām, ik pēc brīža apturēja zirgu, pārliecās pār segliem, pētīja pēdas.
Ķēve parāva atpakaļ galvu, mežonīgi iekrācās, sāka uz taciņas dīžāties, sperot gaisā izkaltušu lapu virpuli. Geralts, apķēris zirga kaklu ar kreiso roku, labās plaukstu salicis pirkstus Aksji zīmē un čukstēdams buramvārdus, pārlaida ķēvei pār galvu.
- Ir pat tik slikti? viņš murmināja, lūkodamies apkārt un nenoņemdams zīmi. Pat tik? Rāmi, Raudiņ, rāmi.
Burvestības tūdaļ iedarbojās, taču paskubinātā ķēve sāka soļot lēni kā kavēdamās, truli, nedabiski, zaudējusi ierasto soļu ritmu.
Raganis veikli nolēca zemē un tālāk devās kājām, vedot zirgu pie pavadas. Ieraudzīja mērķi.
Starp mūri un mežu nebija spraugas, izteikta atstatuma. Jauni kociņi un kadiķu krūmi mijās ar efejām un mežvīniem, kas vijās augšup pa akmens sienu. Geralts atgāza galvu un tajā pašā mirklī sajuta, kā pie kakla kņudinoši piesūcas un sāk rāpot neredzams, mīksts radījums, likdams matiem sacelties stāvus. Viņš zināja, ko tas nozīmē.
Kāds skatījās.
Viņš lēni, uzmanīgi pagriezās. Raudina nosprauslājās; muskuļi uz viņas kakla saspringa, sakustējās zem ādas.
Nogāzes malā, no kuras viņš pirms mirkļa bija noslidinājies, nekustīgi stāvēja meitene, atbalstījusies ar roku pret alkšņa stumbru. Viņas baltā, garā kleita kontrastēja ar izspūrušo, pāri pleciem krītošo matu melno mirdzumu. Geraltam šķita, ka viņa smaida, taču viņš nebija drošs atstatums bija pārāk liels.
- Sveicināta, viņš teica, paceldams roku draudzīgā žestā, un paspēra soli uz meitenes pusi. Tā ar tik tikko manāmu galvas kustību sekoja viņa gaitai. Viņas seja
bija bāla, acis melnas, milzīgas. Smaids ja tas vispār bija smaids pagaisa no viņas sejas kā ar dzēšamgumiju nodzēsts. Geralts paspēra vēl vienu soli. Nočabēja lapas. Meitene strauji kā stirna noskrēja lejup pa nogāzi, pazibēja caur lazdas puduriem, un nākamajā mirkli tikai balta švīka noplaiksnīja meža dziļumā. Šķita, ka garā kleita ne mazākajā mērā neierobežo viņas kustības.
Ragana ķēve izbailēs iekrācās un parāva galvu augšup. Geralts, joprojām lūkodamies meža virzienā, automātiski nomierināja ķēvi ar zīmi. Vezdams zirgu pie pavadas, viņš lēnām devās tālāk gar mūri cauri dadžiem, kas viņam sniedzās līdz viduklim.
Smagie, kaltie dzelzs vārti rūsas klātajās virās bija rotāti ar pamatīgu misiņa klauvēkli. Mirkli vilcinājies, Geralts izstiepa roku un pieskārās apsūbējušajam riņķim. Tūdaļ pat viņš atlēca atpakaļ, jo šajā pašā mirkli vārti čīkstēdami, brākšķēdami un vilkdami sev līdzi zāles kumšķus, akmentiņus un zariņus, atvērās. Aiz vārtiem neviena nebija raganis redzēja tikai tukšu, nolaistu, nātrēm pieaugušu pagalmu. Vedot līdzi zirgu, viņš iegāja iekšā. Zīmes apmātā ķēve nepretojās, taču viņas gaita bija stīva un nedroša.
Pagalmu no trim pusēm apjoza mūris un koka sastatņu atliekas, ceturtajā pusē bija nelielās pils fasāde, izraibināta ar nobirušā apmetuma bakurētām, neglītiem notecējumiem un efeju vītnēm. Aplupušie aizvirtņi bija slēgti. Durvis arī.
Geralts apmeta Raudiņas pavadu ap stabiņu līdzās vārtiem un lēnām devās uz nama pusi pa grantēto celiņu, kas stiepās gar nelielas, lapām un atkritumiem piebirušas strūklakas zemo apmali. Strūklakas vidū uz ērmota cokola slējās baltā akmenī kalts delfīns, izliecis augšup apdauzīto asti.
Līdzās strūklakai vietā, kas reiz, ļoti sen, bija puķu dobe, auga rožu krūms. Krūms ne ar ko neatšķīrās no citiem rožu krūmiem, kādus savā dzīvē Geraltam bija nācies redzēt, ja vien nebūtu ziedu. Ziedi bija kaut kas īpašs tie bija indigo tonī ar purpura atēnu dažu ziedlapu galos. Raganis pieskārās vienam ziedam, pieliecās un paostīja. Tam bija pazīstamā rožu smarža, tikai nedaudz spēcīgāka.
Nama durvis un vienlaikus visi aizvirtņi ar troksni atsprāga vaļā. Geralts instinktīvi pacēla galvu. Pa celiņu, zem ķetnām šķīstot grantij, pretī lēkšoja briesmonis.
Ragana labā roka zibenīgi pašāvās augšup pār labo plecu, tajā pašā mirklī kreisā spēcīgi parāva pāri krūtīm pārlikto jostu, un zobena rokturis pats ielēca delnā. Asmens, ar džinkstoņu izslīdējis no maksts, aprakstīja gaisā īsu, zibošu pusloku un sastinga, ar smaili nomērķēts pret uzbrūkošo neradījumu. Briesmonis, redzot zobenu, palēnināja gaitu un apstājās. Grants pašķīda uz visām pusēm. Raganis pat nenodrebēja.
Neradījums bija cilvēkveidīgs, tērpies izdilušā smalka auduma apģērbā ar gaumīgiem, kaut arī gluži liekiem rotājumiem. Cilvēka daļa gan sniedzās ne augstāk par nosmulēto svārku žabo virs tās slējās milzīga, gluži kā lācim pinkaina galva ar milzīgām ausīm, zvērojošu acu pāri un atbaidošu, līkiem zobiem pilnu muti, kurā kā liesma šaudījās sarkana mēle.
- Prom no šejienes, mirstīgais! vicinot ķetnas, taču nekustēdams ne no vietas, ierēcās briesmonis. Citādi aprīšu! Gabalos saplēsīšu!
Raganis nekustējās un nenolaida zobenu.
- Kurls, vai, esi? Pazūdi! radījums iebļāvās un pēc tam izdvesa skaņu, kas šķita kaut kas vidējs starp vepra kviecienu un briežu tēviņa rēcienu. Aizvirtņi visos logos
sāka brakšķēdami vērties ciet un vaļā, birdinot no palodzēm netīrumus un apmetumu. Ne raganis, ne briesmonis nekustējās no vietas.
- Lasies prom, kamēr vēl esi sveiks un vesels! ierūcās radījums, taču jau ne tik pārliecināti. Jo citādi…
- Ko citādi? viņu pārtrauca Geralts.