Krogū žvadzēdama iebrāzās sargu trijotne. Šķiet, tie bija atradušies kaut kur netālu. Trijotne gatavībā turēja siksnām aptītas nūjas, taču, ieraugot līķus, tūdaļ izvilka zobenus. Rīvijietis atspiedās pret sienu, ar kreiso roku no zābaka stulma izvilka dunci.
- Met nost! aizžņaugtā balsi iebļāvās viens no sargiem. Met nost, slepkavniek! Nāksi mums līdzi!
Otrs sargs paspēra nost galdu, kurš tam traucēja tuvoties rlvijietim no sāniem.
- Skrien pēc ļaudīm, Treska! viņš sauca trešajam, kurš atradās tuvāk durvīm.
- Nevajag, teica svešais, nolaidis zobenu. Pats iešu.
- Iesi gan, suņapaut, tikai vispirms mēs tevi sasiesim! ieaurojās drebošās balss īpašnieks. Met nost zobenu, citādi tev pauri pārskaldīšu!
Rlvijietis izslējās. Žigli iespiedis zobena rokturi kreisajā padusē, viņš pacēla labo roku sargu virzienā un ar strauju kustību uzvilka gaisā sarežģītu zīmi. Pazibēja kniedes uz garajām vestes manšetēm, kas stiepās līdz pat elkoņiem.
Sargi acumirkli atkāpās, aizseguši sejas ar rokām. Kāds no apmeklētājiem pielēca kājās, cits metās uz durvju pusi. Sieviete atkal spalgi un griezīgi iekliedzās.
- Pats iešu, nepazīstamais atkārtoja skanīgā, metāliskā balsī. Bet jūs trīs pa priekšu. Vedīsiet pie pilsētvalža.
- Jā, kungs, nomurmināja sargs, nolaidis galvu. Viņš devās uz izeju, nedroši lūkodamies apkārt. Abi pārējie viņam steidzīgi sekoja. Svešais gāja pēdējais, noslēpis zobenu makstī un dunci stulmā. Kad viņš gāja garām galdiem, apmeklētāji aizsedza sejas ar svārku stūriem.
II
Velerads, Vizimas pilsētvaldis, kasīja zodu un saspringti domāja. Viņš nebija nedz māņticīgs, nedz bailīgs, taču iespēja palikt vienam aci pret aci ar baltmati nešķita vilinoša. Beidzot viņš izlēma.
- Izejiet! viņš pavēlēja sargiem. Bet tu piesēdi. Nē, ne te. Tur tālāk, ja vēlies.
Svešais apsēdās. Viņam nebija ne zobena, ne melnā apmetņa.
- Klausos, bilda Velerads, rotaļājoties ar smago milnu, kas gulēja uz galda. Esmu Velerads, Vizimas pilsētvaldis. Kas tev būtu man bilstams, cienīglaupītāj, pirms dodies uz tuptūzi? Trīs nogalinātie, mēģinājums nožāvēt nav slikti, nepavisam nav slikti. Par tādām lietām pie mums Vizimā sēdina uz mieta. Bet es esmu taisnīgu ļaužu un vispirms tevi uzklausīšu. Runā.
Rīvijietis atpogāja vamzi, izņēma aiz tā aizbāzto baltas kazas ādas tīstokli.
- Šādi ir pienagloti krustcelēs un pie krogiem, viņš klusi teica. Vai tiesa, kas te rakstīts?
- A, nomurmināja Velerads, uzlūkojis ādā iegrebtās rūnas. Ir tāda lieta. Kā tad uzreiz neiedomājos? Nūjā, patiesība, visuīstākā. Paraksts lai: es, Foltests, karalis, Temerijas, Pontaras un Mahakamas valdnieks. Tātad patiesība. Taču uzsaukumi ir viens, bet likums pavisam kas cits. Es te, Vizimā, likumu un kārtību sargāju! Cilvēkus slepkavot neļaušu! Saprati?
Rīvijietis pamāja galvu par zīmi, ka sapratis. Velerads draudīgi iesēcās.
- Raganu zīme tev ir?
Svešinieks atkal aizbāza roku aiz vamža, iztrausa no turienes apaļu medaljonu sudraba ķēdītē. Uz medaljona vīdēja vilka galva ar atņirgtiem ilkņiem.
- Kā tevi sauc? Man tas viens pīpis, taču būs ērtāk sarunāties.
- Esmu Geralts.
- Lai būtu Geralts. No Rīvijas, kā jaušu pēc izrunas?
- No Rlvijas.
- Tā. Zini ko, Geralt? Velerads uzplikšķināja ar plaukstu pa uzsaukumu. Ar to tu liecies mierā. Tā ir nopietna lieta. Daudzi jau izmēģinājās. Tas tev, brāl, nav pāris slaistu nolaist no kātiem.
- Zinu. Tas ir mans amats, pilsētvaldi. Te rakstīts: balvā trīs tūkstoši orenu.
- Trīs tūkstoši, Velerads sašķobīja lūpas. Un karaļmeita par sievu, kā ļaudis melš, kaut žēlīgais Foltests to nav pierakstījis.
- Karaļmeita mani neinteresē, mierīgi bilda Geralts.
Viņš sēdēja nekustīgi, nolicis rokas uz ceļiem. Te rakstīts: trīs tūkstoši.
- Kādi laiki pienākuši, nopūtās pilsētvaldis. Kas par draņķīgiem laikiem! Kas to būtu pat dzēruma murgos domājis, vēl pirms divdesmit gadiem, ka būs tādi amati? Ra-ga-ņi! Klaiņojoši bazilisku slepkavnieki! Ceļojoši pūķu un slīcekļu dresētāji! Geralt? Vai tavā amata brālībā alu brīv dzert?
- Droši.
Velerads sasita plaukstas.
- Alu! viņš iesaucās. Bet tu, Geralt, piesēdi tuvāk. Ko nu vairs!
- Alus bija auksts un putojošs.
- Draņķīgi laiki pienākuši, Velerads turpināja, malkodams no kausa. Visāda riebeklība savairojusies. Mahakamā, kalnos, čum un mudž no bobolakiem. Mežos agrāk vilki kauca, bet tagadiņ visādi rēgi, baraviķeļi, kur vien kāju liec, visādi vilkači vai cita draņķība, laukos nāras un raudones nolaupa bērnus, un tādu gadījumu jau ir simtiem. Un tad vēl slimības, par kurām agrāk neviens nebija dzirdējis, taisni mati ceļas stāvus. Un tad vēl šis pie visa piedevām! Viņš pagrūda uz galda gulošo ādas tīstokli.
- Nav brīnums, Geralt, ka jūs esat tādā vērtē.
- Tas ir karaļa uzsaukums, pilsētvaldi, Geralts pacēla galvu. Vai zināt ko sīkāk?
Velerads atgāzās krēslā un sakrustoja rokas uz vēdera.
- Sīkāk, saki? Zinu gan. Ne gluži no pirmās mutes, bet no drošiem avotiem gan.
- Tieši tas man ir svarīgi.
- Redz, kāds spītīgs. Nu, kā vēlies. Tātad klausies, Velerads iedzēra alu un pieklusināja balsi. Mūsu žēlīgais Foltests, vēl karaļdēls būdams, vecā Medella, viņa tēva, valdīšanas laikā parādīja mums, ko spēj, bet spēja viņš daudz. Domājām, ka ar laiku viņam tas pāries. Bet tolaik, īsi pirms savas kronēšanas, tūdaļ pēc vecā karaļa nāves, Foltests pārspēja pats sevi. Mums visiem pat žokļi atkārās, īsi sakot: uztaisīja bērnu paša īstajai māsai Adai. Ada bija jaunāka par viņu, abi allaž turējās kopā, taču nevienam nebija ne mazākās jausmas nu, varbūt karalienei… īsāk sakot: skat, Ada jau ar tādu te vēderu, bet Foltests nu tik sāk runāt par laulībām. Ar māsu, saproti, Geralt? Situācija kļuva ellišķīgi saspringta, jo tieši tad Vizimirs no Novigradas iedomāja izprecināt Foltestam savu Dalku. Tā nu šis atsūtīja sūtņus, bet mums te atkal jātur karalis aiz rokām un kājām, jo tas grib skriet un sūtņus gānīt. Paldies Dievam, izdevās, un labi vien bija, jo citādi Vizimirs apvainotos un izlaistu mums visiem zarnas. Pēc tam ne bez Adas palīdzības, kurai bija ietekme uz savu brālīti, izdevās tam smurgulim izdabūt no galvas domas par drīzām laulībām. Nu, un pēc tam Ada dzemdēja paredzētajā laikā kā tad citādi. Un tagad… klausies, kas nu sākās. To, kas tur piedzima, daudzi nav pat redzējuši, bet viena vecmāte izmetusies pa torņa logu un pagalam bijusi. Savukārt otra
sajukusi prātā un līdz pat šai dienai ir tāda tērēta. No tā spriežu, ka asinsgrēka auglis pēc skata nav bijis gaužām daiļš. Tā bija meitenīte. Starp citu, viņa nomira uzreiz; neviens, kā man šķiet, pārlieku nesteidzās nosiet bērnam nabassaiti. Ada, sev par laimi, nepārdzīvoja dzemdības. Bet pēc tam, brāl, Foltests kārtējo reizi pataisīja sevi par muļķi. Asinsgrēka augli vajadzēja sadedzināt vai kā lai es zinu? varbūt aprakt kaut kur tuksnājā, nevis apglabāt pils pazemē sarkofāgā.
- Tagad par vēlu skaldīt matus, Geralts pacēla galvu.
- Katrā ziņā vajadzēja izsaukt kādu no Zinošajiem.
- Tu domā tos pajoliņus ar zvaigžņotajām micēm? Kā nu ne, saskrēja te viņu savs desmits, tikai jau pēc tam, kad kļuva skaidrs, kas guļ sarkofāgā. Un kas no tā rāpjas laukā pa naktīm. Bet rāpties sāka ne jau uzreiz, o nē. Septiņus gadus pēc bērēm bija miers. Līdz kādā jaukā naktī bija tieši pilnmēness. Klaigas, jezga, bļāvieni pa visu pili. Ko tur daudz stāstīt, pārējo tu zini, uzsaukumu arī esi lasījis. Zīdainis zārkā bija krietni paaudzies, un zobi arīdzan, kā redzams. Vienvārdsakot, striga. Žēl, ka neredzēji līķus. Tos, kurus nācās redzēt man. Tad tu droši vien mestu Vizimai krietnu līkumu.