- Labprāt. Bet ko par to teiks tava Libuše? Pagājušo reizi manīju, ka viņa par mani nav sajūsmā.
- Manās mājās sieviešiem nav teikšanas. Bet, starp mums runājot, labāk nedari, viņai redzot, to, ko tu darīji pagājušajā reizē.
- Runa ir par to, ka es sviedu žurkai ar dakšiņu?
- Nē, runa ir par to, ka tu tai trāpīji, kaut arī bija tumšs.
- Biju domājis, ka tas būs uzjautrinoši.
- Bija jau arī. Tikai nedari to Libušes klātbūtnē. Klausies, bet tā… kā tur viņu… Kiki… Vai tev viņa vajadzīga?
- Interesanti, kam gan? Ja atlīdzības nav, vari likt to izmest vircas bedrē.
- Nav slikta doma. Ei, jūs tur, Karelka, Borg, Nosikamik! Vai kāds tur esat?
Istabā ienāca ciema kārtībsargs ar partizāni rokā, asmenim ar troksni aizķeroties aiz durvju sijas.
- Nosikamik, bilda Kaldemeins. Pasauc kādu palīgos, aizved no mājas priekšas ēzeli kopā ar to zirga deķl ievīstīto cūcību un noslīcini to vircas bedrē. Saprati?
- Pavēli sapratu. Bet… ciema vecākā kungs…
- Kas ir?
- Varbūt, pirms noslīcināt to draņķlbu…
-Nu?
- Varbūt parādīt to meistaram Irionam? Ja nu tam pēkšņi noder.
Kaldemeins ar plaukstu uzsita sev pa pieri.
- Bet tu nemaz neesi tāds muļķis, Nosikamik! Paklau, Geralt, varbūt mūsu vietējais burvis tev par šo sprāgoņu kaut ko atmetis. Zvejnieki viņam nes visādas ērmīgas zivis, astoņkājus, klabaterus, kergulenus. Ne viens vien ir ko nopelnījis. Nāc, aizstaigāsim līdz tornim!
- Burvi esat iegādājušies? Uz laiku vai pavisam?
- Pavisam. Tas ir meistars Irions. Jau gadu dzīvo Blavikenā. Varens mags, Geralt, no izskata vien jau redzams.
- Šaubos, vai varens mags man maksās par kikimoru, saviebās Geralts. Cik zinu, tā nav izmantojama nekādu eliksīru ražošanā. Visdrīzāk jūsu Irions par mani tikai paņirgāsies. Mēs, ragaņi, nemēdzam būt draugos ar burvjiem.
- Nekad neesmu dzirdējis, ka meistars Irions par kādu ņirgātos. Nevaru galvot, vai samaksās, bet mēģināts nav zaudēts. Purvos var būt vairākas kikimoras, un ko tad? Lai burvis apskata radījumu un katram gadījumam uzliek purvam kādu burvestību vai ko tamlīdzīgu.
Raganis uz brīdi iegrima pārdomās.
- Labs ir, Kaldemein. Riskēsim tikties ar meistaru Irionu. Ejam?
- Ejam. Nosikamik, padzen nost bērneļus un ņem ezeli pie pavadas. Kur mana cepure?
No gludi tēstiem granīta blokiem būvētais, akmens dzeguļiem vainagotais tornis, sliedamies pāri apdauzītajiem māju jumtu dakstiņiem un pussabrukušajiem būdu salmu jumtiem, izskatījās iespaidīgi.
- Skat, atjaunojis, teica Geralts. Ar burvestībām vai licis jūs pie darba?
- Pārsvarā ar burvestībām.
- Kāds viņš ir tas jūsu Irions?
- Kārtīgs. Cilvēkiem palīdz. Taču vientuļnieks, klusētājs. Reti kad pamet torni.
Pie apkaltajām durvīm, rotātām ar gaiša koka intarsiju un rozeti, karājās klauvēklis, kurš izskatījās pēc plakanas valbacīgas zivs. Tā zobainajā mutē turēja misiņa riņķi. Kaldemeins, kā redzams, jau bija pazīstams ar mehānisma darbības principiem viņš pieliecās, nokremšļojās un skaļā balsī teica:
- Pilsētas vecākais Kaldemeins sveic meistaru Irionu kādas vajadzības sakarā. Kopā ar viņu meistaru sveic arī Rīvijas Geralts, arī vajadzības sakarā.
Kādu brīdi nenotika nekas; beidzot zivs galva pakustināja zobaino muti un izpūta tvaika mutulīti.
- Meistars Irions nepieņem. Ejiet ar mieru, labie ļaudis.
Kaldemeins pamīņājās uz vietas, palūkojās uz Geraltu.
Raganis paraustīja plecus. Nosikamiks koncentrēti un nopietni urbināja degunu.
- Meistars Irions nepieņem. Ejiet ar mieru, labie…
- Es neesmu labs cilvēks, Geralts skaļi pārtrauca zivi.
- Esmu raganis. Un tā, uz ēzeļa, ir kikimora, kuru nogalēju gandrīz pilsētiņas pievārtē. Ikviena burvja-rezidenta pienākums ir rūpēties par apvidus drošību. Meistaram Irionam nav mani jāpagodina ar sarunu, nav mani jāpieņem, ja viņš to nevēlas. Bet kikimoru lai viņš apskata un izdara secinājumus. Nosikamik, nocel kikimoru un nomet to te pie pašām durvīm.
- Geralt, klusi bilda pilsētas vecākais, tu aizbrauksi, bet man vajadzēs…
- Ejam, Kaldemein! Nosikamik, izvelc pirkstu no deguna un dari, kā liku.
- Paga, klauvēklis teica jau pavisam citādā balsi.
- Geralt, tas tiešām esi tu?
Raganis klusi izgrūda lāstu. Mana pacietība sāk izsīkt. Jā, tas tiešām esmu es. Nu un kas no tā, ka tas patiešām esmu es?
- Pienāc tuvāk durvīm, teica klauvēklis, dvešot tvaiku mutulīšus, viens pats. Es tevi ielaidīšu.
- Kā ar kikimoru?
- Dievs ar viņu. Geralt, gribu ar tevi parunāt. Tikai ar tevi. Atvaino, Kaldemein.
- Kas tad man, meistar Irion, pilsētas vecākais atmeta ar roku. Paliec sveiks, Geralt! Tiksimies vēlāk. Nosikamik! Neradību vircas bedrē!
Raganis piegāja pie durvīm, kuras pavērās pavisam nedaudz tikai tik daudz, lai viņš varētu iespraukties iekšā, un tūdaļ pat aizcirtās. Geralts palika pilnīgā tumsā.
- Ei! viņš iesaucās, jau sadusmots.
- Tūdaļ, atteica savādi pazīstama balss.
Ragana pārsteigums bija tik liels, ka viņš zaudēja līdzsvaru un, meklēdams atbalstu, izstiepa uz priekšu roku. Atbalstu neatrada.
Dārzs ziedēja balts un rožains, smaržoja kā pēc tikko nolijuša lietus. Debesīs zvīļoja varavīksnes loks, savienojot koku lapotnes ar tālē zilgmojošo kalnu grēdu. Namiņš, kurš dārza vidū slīga malvās, bija mazs un necils. Geralts palūkojās lejup un ieraudzīja, ka iebridis līdz ceļiem mārsilos.
- Nāc šurp, Geralt! atskanēja balss. Esmu nama priekšā!
Viņš gar kokiem devās dziļāk dārzā. Kreisajā pusē pamanīja kustību un pagrieza galvu. Pilnīgi kaila, gaišmataina meitene pastaigājās gar krūmu rindu. Rokā tai bija groziņš, pilns āboliem. Raganis cieši apņēmās vairs ne par ko nebrīnīties.
- Nu tad beidzot. Sveiks, ragani!
- Stregobor! izbrīnījās Geralts. Raganis savā mūžā bija saticis noziedzniekus, kas izskatījās pēc debesu eņģeļiem; padauzas, kas izskatījās pēc karalienēm; karalienes, kas izskatījās pēc grūsnām govīm, un karaļus, kas izskatījās pēc noziedzniekiem. Bet Stregobors allaž izskatījās tieši tā, kā saskaņā ar visiem priekšrakstiem un priekšstatiem bija jāizskatās īstam burvim. Viņš bija garš, tievs, salīcis, milzīgām, sirmām, kuplām uzacīm un garu, līku degunu. Turklāt viņš valkāja melnu, plīvojošu mantiju ar neticami platām piedurknēm un rokā turēja garum garu spieķi ar kristāla bumbu galā. Neviens Geraltam pazīstamais burvis neizskatījās tā kā Stregobors. Un dīvainākais bija tas, ka Stregobors patiešām bija burvis.
Viņi apsēdās uz ziedošo malvu ieskautā lieveņa pītos atzveltnes krēslos pie balta marmora galdiņa. Kailā blondīne ar ābolu grozu pienāca tuvāk, uzsmaidīja, pagriezās un, šūpojot gurnus, devās atpakaļ uz dārzu.
- Tā arī ir ilūzija? jautāja Geralts, vērodams šo šūpošanos.
- Arī tā. Tāpat kā viss šeit. Taču tā, mans dārgais, ir augstākās klases ilūzija. Ziedi smaržo, ābolus vari apēst, bite tev var iedzelt, bet viņu, burvis norādīja uz blondīni, tu vari…
- Varbūt vēlāk.
- Pareizi. Ko tu te dari, Geralt? Joprojām pelni naudu, maitādams nost izmirstošu sugu pārstāvjus? Cik saņēmi par kikimoru? Laikam jau taču neko, citādi šurp nebūtu nācis. Un, padomā tikai, esot vēl ļaudis, kas netic liktenim. Laikam taču zināji par mani. Zināji?