- Nē, nezināju. Šī nu ir beidzamā vieta, kurā varēju iedomāties tevi sastapt. Ja atmiņa neviļ, senāk tu miti Kovižā, līdzīgā tornī.
- Kopš tā laika daudz kas mainījies.
- Jā, piemēram tavs vārds. Šķiet, tagad tu esi meistars Irions.
- Tā sauca šā torņa radītāju, kurš nomira… būs jau kādi divsimt gadi. Nolēmu vismaz šādi godināt viņa piemiņu, apmetoties viņa dzīvesvietā. Pildu šeit rezidenta pienākumus. Iedzīvotāju vairumam iztiku dod jūra, un, kā jau zini, mana specialitāte ir ne tikai ilūzijas, bet arī laikapstākļi. Reizēm apklusinu vētru, citreiz to izsaucu, reizēm ar rietumu vēju piedzenu tuvāk krastiem siļķu un mencu barus. Dzīvot var. Tas nozīmē, viņš drūmi piemetināja,
- varēja.
- Kādēļ “varēja”? Kādēļ šāda nosaukumu maiņa?
- Liktenim ir daudz seju. Manējam seja no ārpuses ir skaista, bet no iekšpuses pretīga. Tas jau izstiepis pēc manis savus asiņainos nagus…
- Tu neesi mainījies ne par mata tiesu, saviebās Geralts. Runā muļķības, savilcis gudru seju. Vai nevari runāt normāli?
- Varu, nopūtās mags. Ja tas tevi dara laimīgu, tad varu. Esmu aizkļuvis pat līdz šejienei, slēpdamies un bēgdams no kādas baisas būtnes, kura alkst mani nogalināt. Bēgšana neko nedeva. Viņa mani ir atradusi. Visticamāk, viņa mēģinās mani nogalināt rīt, vēlākais parīt.
- Ak tā, nesatricināmi bilda raganis. Tagad saprotu.
- Redzu, ka man draudošā nāve tevi īpaši nesatrauc?
- Stregobor, teica Geralts. Tāda ir pasaule. To apceļojot, pieredzēts daudz kas. Divi zemnieki viens otru nomaitā ežas dēļ lauka vidū, kuru rīt izmīdīs divu karojošu grāfu karapulku zirgi. Gar ceļiem kokos vējā šūpojas pakārtie, mežos laupītāji pārgriež rīkles tirgoņiem. Pilsētās, kur vien sper soli, uzduries kādam notekā gulošam līķim. Pilīs viens otru dursta ar dunčiem, bet dzīrēs, skat, te viens, te otrs gāžas zem galda noindēts zils. Esmu pieradis. Kāpēc lai mani uztrauktu nāves draudi, turklāt nevis man, bet tev?
- Turklāt man, ironiski atbildēja Stregobors. Bet es tevi uzskatīju par draugu. Paļāvos uz tevi.
- Mūsu pēdējā tikšanās, teica Geralts, notika karaļa īdi pagalmā Kovižā. Atnācu pēc samaksas par amfisbēnas, kura terorizēja apvidu, nogalināšanu. Tolaik tu un tavs amata brālis Zavists viens caur otru mani gānījāt par šarlatānu, bezdomu slepkavošanas mašīnu un, ja pareizi atceros, maitēdāju. Rezultātā īdi ne tikai nesamaksāja man ne šelonga, bet piedevām vēl deva divpadsmit stundu laika Kovižas pamešanai, un, tā kā viņam bija sabojājusies klepsidra, paspēju pašā pēdējā brīdī. Un tagad tu saki, ka paļaujies uz mani. Tu saki, ka tevi vajājot briesmonis. No kā tu baidies, Stregobor? Ja viņš tiks tev klāt, pasaki viņam, ka mīli briesmoņus, aizsargā tos un rūpējies, lai neviens raganis maitēdājs netraucētu to mieru. Patiesi,
ja briesmonis tevi uzšķērdis un apēdīs, viņš būs briesmonīgi nepateicīgs.
Burvis novērsies klusēja. Geralts sāka smieties.
- Nepūties nu kā tāds krupis, mag! Saki, kas tev draud. Paskatīsimies, ko tev varu līdzēt.
- Vai esi dzirdējis par Melnās Saules Lāstu?
- Esmu, kā nu ne. Tikai ar citu nosaukumu “Ārprātīgā Eltibalda Mānija”. Tā sauca magu, kurš aizsāka jandāliņu, kā rezultātā tika nogalinātas vai torņos ieslodzītas pārdesmit meiteņu no dižciltīgām, pat karaliskām dzimtām. Viņām it kā vajadzēja būt dēmonu apsēstām, Melnās Saules nolādētām, jo tā jūs savā uzpūstajā žargonā dēvējat visparastāko saules aptumsumu.
- Eltibalds, kurš nepavisam nebija vājprātīgs, atšifrēja uzrakstus uz Dauku menhiriem, uz kapu plāksnēm Vožgoru nekropolēs, izpētīja bobolaku leģendas un nostāstus. Visi tik pārliecinoši runāja par aptumsumu, ka neradās ne mazākās šaubas. Melnajai Saulei vajadzēja vēstīt drīzu Lilitas, kuru joprojām Austrumos godā ar Nias vārdu, atgriešanos un cilvēku rases bojāeju. Lilitas atnākšanu vajadzēja sagatavot “sešdesmit jaunavām zelta kroņos, kuras ar asinīm piepildīs upes”.
- Muļķības, teica raganis, turklāt bez atskaņām. Visi pieklājīgie pareģojumi ir ar atskaņām. Visiem ir zināms, kas Eltibaldam un Burvju Padomei tolaik bija padomā. Jūs izmantojāt vājprāša murgus, lai nostiprinātu savu varu. Lai izjauktu savienības, nepieļautu saradošanās, iejauktos dinastijās, vārdu sakot, jums gribējās kārtīgāk paraustīt striķīšus, pie kuriem piesietas kronētās marionetes. Bet tu man te muldi par pareģojumiem, kurus klāstīt kaunētos par večuks tirgus placī.
- Var būt iebildumi pret Eltibalda teoriju, pret pareģojumu interpretāciju. Bet nav iespējams apgāzt faktu, ka pēc
aptumsuma dzimušo meiteņu vidū ir notikusi drausmīga mutācija.
- Kurš tad apgalvo, ka to nevar apgāzt? Esmu dzirdējis kaut ko pavisam pretēju.
- Biju klāt, kad notika vienas šīs meitenes sekcija, teica burvis. Geralt, to, ko mēs atradām galvaskausa un mugurkaula iekšpusē, nebija iespējams aprakstīt. Kaut kāds sarkans sūklis. Iekšējie orgāni sajaukti vietām, dažu pat nebija vispār. Viss klāts kustīgām skropstiņām, zilsārtām skrandiņām. Sirdij seši kambari. Divi praktiski atrofējušies, bet tomēr. Ko tu par to teiksi?
- Esmu redzējis cilvēkus, kam roku vietā ir ērgļa nagi, cilvēkus ar vilka ilkņiem, cilvēkus ar liekām locītavām, liekiem orgāniem un papildu maņām. To visu bija radījusi jūsu ņemšanās ar maģiju.
- Tu -stāsti, ka esi redzējis dažādas mutācijas, burvis pacēla galvu, bet cik no tām tu esi nogalinājis par naudu, sekojot savam ragana aicinājumam? Ko? Var taču būt vilka ilkņi, kurus rādīt meičām krogā, bet vienlaikus var piemist arī vilka daba, kura liek uzbrukt bērniem. Bet tieši tā bija pēc aptumsuma piedzimušo meiteņu gadījumā. Tām tika konstatēta gluži neprātīga nosliece uz nežēlību, agresiju, pēkšņām niknuma lēkmēm, kā arī nevaldāms temperaments.
- Katram sievišķim var konstatēt kaut ko tamlīdzīgu, paironizēja Geralts. Ko tu man te penterē? Ja tu jautā, cik mutantu esmu nogalinājis, kāpēc gan tevi neinteresē, cik no viņiem esmu atbūris, noņēmis lāstu? Es, jūsu nicinātais raganis. Un ko esat paveikuši jūs, varenie burvji?
- Mēs pielietojām augstākā līmeņa maģiju. Gan mūsējo, gan priesteru, dažādās svētnīcās. Visi mēģinājumi beidzās ar meiteņu nāvi.
- Tas runā par sliktu jums, nevis meitenēm. Tātad mums jau ir pirmie līķi. Cik sapratu, sekcija veikta tikai tiem?
- Ne tikai. Neskaties uz mani tā, tu labi zini, ka bija arī citi līķi. Sākotnēji bija nolemts eliminēt visas. Likvidējām dažas… padsmit. Visām veicām sekciju. Vienai vivisekciju.
- Un jūs, kuces dēli, vēl uzdrošināties kritizēt ragaņus? Ek, Stregobor, pienāks diena, kad ļaudis kļūs gudrāki un ķersies jums pie rīkles.
- Man nešķiet, ka šāda diena pienāks drīz, skābi saviebies, teica burvis. Neaizmirsti, ka mēs tā rīkojāmies, aizsargājot cilvēkus. Mutantes noslīcinātu asinīs zemju zemes.
- Tā apgalvojat jūs, magi, sacēluši degunus gaisā vēl augstāk par jūsu nemaldības nimbu. Ja jau par to ir runa, tu taču nesāksi apgalvot, ka savās viltus mutantu medībās ne reizes neesat kļūdījušies?
- Lai nu tev tiek, pēc ilgāka klusuma brīža teica Stregobors. Būšu atklāts, kaut tas nebūtu manās interesēs. Kļūdījāmies, un tas bija vairāk nekā vienu reizi. Viņu atpazīšana bija ārkārtīgi grūta. Tādēļ mēs beidzām viņas… likvidēt un sākām izolēt.
- Jūsu slavenie torņi, nospurcās raganis.
- Mūsu torņi. Tomēr tā bija kārtējā kļūda. Mēs viņas novērtējām par zemu, un daudzas mums izbēga. Karaļdēlu vidū, īpaši to jaunāko, kam nebija, ko darīt un vēl mazāk, ko zaudēt, radās kaut kāda modīga apmātība uz ieslodzīto daiļavu atbrīvošanu. Lielākā tiesa, par laimi, lauza sev kaklus.