- Cik zinu, torņos ieslodzītās ātri vien nomira. Mēļo, ka ne bez jūsu palīdzības.
- Meli. Taču patiešām viņas ātri iegrima apātijā, atteicās no ēdiena… Interesanti, ka īsi pirms nāves viņām atklājās gaišredzības spējas. Kārtējās mutācijas pierādījums.
- Kur nu vēl pārliecinošāks. Tev nav citu šādu pierādījumu?
- Ir. Silvena, Narokas kundze, kurai mums nekad pat neizdevās piekļūt tuvāk, jo viņa pārņēma varu ļoti strauji. Tagad šajā zemē notiek baisi atgadījumi. Vijolīte, Eiemera meita, aizbēga no torņa pa virvi, ko bija novijusi no pašas bizes. Šobrīd viņa terorizē Ziemeļu Velhadu. Berniki no Talgaras atbrīvoja plānprātiņš karaļdēls. Tagad viņš izdurtām acīm nīkst pagrabā, bet vispamanāmākais ainavas elements Talgarā ir karātavas. Ir vēl citi piemēri.
- Protams, ir, atteica raganis. Jamurlakā, piemēram, valda Večuks Abrads, kuram ir skrofuloze un nav neviena zoba un kurš dzimis laikam simt gadu pirms šī aptumsuma. Viņš nevar aizmigt, ja kāds viņa klātbūtnē nav ticis sodīts ar nāvi. Pēkšņos niknuma uzplūdos, kā tu saki, Abrads ir izslepkavojis visus savus radus, izkāvis pusi valsts. Ir arī nevaldāma temperamenta pazīmes jaunībā, šķiet, viņu pat iesauca par Abradu Brunčplēsi. Ek, Stregobor, būtu jauki, ja valdnieku nežēlību varētu izskaidrot ar mutāciju vai lāstu.
- Paklausies, Geralt…
- Pat nedomāju. Tu mani nepārliecināsi par savu taisnību un, vēl vairāk, par to, ka Eltibalds nebija prātiņā sašķobījies burlaka. Atgriezīsimies pie briesmoņa, kurš tevi it kā apdraud. No ievada, kuru man izstāstīji, tev jāsaprot, ka šis stāsts man nepatīk. Taču uzklausīšu tevi līdz galam.
- Bez indīgām piezīmēm?
- To nu es tev nevaru apsolīt.
- Nu ko, Stregobors sabāza rokas mantijas piedurknēs, tad tas vilksies ilgāk. Un tātad tas sākās Kreidenā, mazā ziemeļu hercogistē. Kreidenas hercoga Fredefalka sieva bija Arideja gudra, izglītota sieviete. Viņas dzimtā bija daudz izcilu burvju mākslas adeptu, un, visticamāk, no tiem viņa mantojumā saņēma visai reti sastopamu un varenu artefaktu, Nehallenas Spoguli. Kā tu jau zini, Nehallenas spoguļi kalpo galvenokārt praviešiem un gaišreģiem, jo nekļūdīgi, kaut arī neskaidri, pareģo nākotni. Arideja visai bieži vērsās pie spoguļa…
- Kā spriežu, ar visai parastu jautājumu, burvi pārtrauca Geralts. “Kura pasaulē ir visskaistākā?” Cik zinu, visus Nehallenas spoguļus var iedalīt glaimojošajos un sadauzītajos.
- Tu kļūdies. Arideju vairāk interesēja valsts liktenis. Bet, atbildot uz viņas jautājumiem, Spogulis pareģoja mokošu nāvi viņai pašai un milzumam ļaužu, un tur vainojama būtu Fredefalka meita no pirmās laulības. Arideja parūpējās, lai ziņa par to nokļūtu līdz Padomei, bet Padome savukārt uz Kreidenu nosūtīja mani. Man nav jāstāsta, ka Fredefalka pirmdzimtā piedzima tūdaļ pēc aptumsuma. Kādu laiku es mazo neuzkrītoši novēroju. Šajā laikā viņa paspēja nomocīt kanārijputniņu un divus kucēnus, kā arī ar ķemmes kātu izdurt kalponei aci. Veicu arī vairākus testus, izmantojot buramvārdus, vairums apstiprināja, ka mazā ir mutante. Ar šo ziņu devos pie Aridejas, jo Fredefalks savu meitiņu dievināja. Arideja, kā jau teicu, bija gudra sieviete…
- Skaidrs, Geralts atkal pārtrauca burvi, viņa jau nu noteikti nedievināja pameitu. Un vēlējās, lai troni mantotu viņas pašas bērni. Tālāko es varu iedomāties. Arī to, ka tobrīd neatradās neviena, kurš apgrieztu viņai sprandu. Un pie reizes arī tev.
Stregobors nopūtās, pacēla acis pret debesīm, kurās joprojām nebeidza gleznaini zvīļot varavīksne.
- Es iestājos par to, lai viņu tikai izolētu, taču hercogiene lēma citādi. Viņa aizsūtīja mazo uz mežu kopā ar mednieku, algotu slepkavu. Mednieku vēlāk atradām brikšņos. Viņam kājās nebija bikšu, tādēļ nebija grūti uzminēt notikumu gaitu. Viņa tam caur ausi bija iedūrusi smadzenēs brošas adatu, droši vien tad, kad viņa uzmanība bija aizņemta ar kaut ko pilnīgi citu.
- Ja tu domā, ka man viņa žēl, noņurdēja Geralts,
- tad tu dziļi maldies.
- Sarīkojām medības ar dzinējsuņiem, turpināja Stregobors, taču mazā bija kā ūdenī iekritusi. Man savukārt uz karstām pēdām vajadzēja pamest Kreidenu, jo Fredefalkam radās pirmās aizdomas. Tikai pēc četriem gadiem paņēmu vēsti no Aridejas. Viņa bija sadzinusi mazajai pēdas. Meitēns dzīvoja Mahakamā kopā ar septiņiem rūķiem, kuriem bija iegalvojusi, ka izdevīgāk ir uz lielceļiem aptīrīt tirgoņus, nevis raktuvēs elpot putekļus. Viņa bija dabūjusi iesauku Čakste, jo savus upurus dzīvus sēdināja uz noasinātiem mietiem. Arideja vairākas reizes nolīga slepkavas, taču neviens no tiem neatgriezās. Pēcāk jau grūti bija atrast kādu, kurš būtu ar mieru, jo mazā bija kļuvusi slavena. Ar zobenu bija iemācījusies rīkoties tā, ka reti kurš vīrs varēja stāties tai pretī. Slepus ierados Kreidenā un uzzināju, ka kāds noindējis Arideju. Mēļoja, ka tas esot pats Fredefalks, kurš noskatījis mezaliansi ar jaunāku un vingrāku personu, taču es domāju, ka tā bija Renfri.
- Renfri?
- Jā, tāds bija viņas vārds. Es jau teicu, viņa noindēja Arideju. Hercogs Fredefalks neilgi pēc tam gāja bojā savādā
negadījumā medību laikā, bet vecākais Aridejas dēls pazuda bez vēsts. Tam arī vajadzēja būt mazās darbam. Es saku “mazā”, taču tobrīd viņai bija jau septiņpadsmit gadu. Bija jau izaugusi krietni liela.
Tajā laikā, pēc pārdomu brīža burvis turpināja, viņa un viņas rūķi jau bija kļuvuši par visas Mahakamas biedu. Tikai kādu dienu viņi par kaut ko tur saplēsās, nezinu, vai par laupījuma sadali vai nakšu secību nedēļā, vārdu sakot, darbā tika laisti naži. Izdzīvoja tikai Čakste. Viņa vienīgā. Bet tobrīd es jau biju tai apvidū. Satikāmies aci pret aci: viņa acumirklī mani atpazina, saprata, kādu lomu es biju spēlējis tolaik Kreidenā. Es saku tev, Geralt, tik tikko paspēju izrunāt buramvārdus rokas man trīcēja kā nezinu, kas, un tobrīd tā mežakaķe jau metās man virsū ar zobenu. Iesaiņoju šo glītā kalnu kristāla bluķī, sešreiz deviņas olektis. Kad viņa iegrima letarģijā, iesviedu bluķi rūķu raktuvēs un aizbēru ieeju.
- Haltūra, piezīmēja Geralts. To bija iespējams atburt. Nevarēji viņu pārvērst pelnu čupiņā? Jūs taču zināt tik daudz mīļu buramvārdu.
- Es ne. Tā nav mana joma. Bet tev taisnība nohalturēju. Viņu atrada kāds pamuļķis karaļdēls, izdeva veselu kaudzi naudas par atburšanas vārdiem un, atbūris šo, ar triumfu aizveda mājās uz kādu nomaļu karaļvalsti austrumos. Viņa tēvam, vecam laupītājam, bija vairāk prāta. Sadeva dēlam pa mizu, bet no Čakstes nolēma izspiest ziņas par dārgumiem, kurus šī kopā ar rūķiem bija salaupījusi un tālredzīgi noslēpusi. Viņa kļūda bija tā, ka tad, kad meiteni kailu uzvilka uz spīdzināšanas galda, tēvam asistēja vecākais dēls. Tā nu sanāca, ka nākamajā rītā šis pats vecākais dēls, nu jau bārenis bez neviena rada, bija kļuvis par karalistes valdnieku, bet Čakste ieņēma pirmās favorītes amatu.
- Tad jau viņa bija tīri glīta.
- Gaumes lieta. Ilgi gan viņa favorītes lomā nesabija līdz pirmajam galma apvērsumam, smalki runājot, jo turienes pils vairāk līdzinājās govju kūtij. Turklāt izrādījās, ka viņa nav aizmirsusi par mani. Kovižā viņa sarīkoja pret mani trīs slepenus atentātus. Nolēmu neriskēt un nogaidīt Pontarā. Viņa mani atkal atrada. Šoreiz aizbēgu uz Angrenu, taču arī tur viņa mani atrada. Nezinu, kā viņa to dara; pēdas es slēpju labi. Tai jābūt viņas mutācijas īpatnībai.