- Kas tevi atturēja atkārtoti ieburt viņu kristālā? Sirdsapziņas pārmetumi?
- Nē. Tādu man nebija. Taču izrādījās, ka viņa kļuvusi izturīga pret maģiju.
- Tas nav iespējams.
- Ir. Pietiek, ja īpašumā ir atbilstošs artefakts vai aura. Tam atkal vajadzēja būt saistītam ar viņas progresējošo mutāciju. Aizbēgu no Angrenas un patvēros šeit, pie Zalkšujūras, Blavikenā. Uz gadu man bija miers, bet nu viņa mani atkal ir atradusi.
- Kā tu zini? Viņa jau atrodas pilsētiņā?
- Jā. Redzēju viņu kristālā, burvis pacēla spieķi.
- Viņa nav viena, bet ieradusies kopā ar savu bandu tā ir zīme, ka viņa gatavojas kaut kam nopietnam. Geralt, man vairs nav, kur bēgt, es nezinu vietu, kur būtu iespējams noslēpties. Jā. Tas, ka tu tieši šajā brīdī ieradies šeit, nevar būt nejaušība. Tas ir liktenis.
Raganis sarauca uzacis.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Tas ir skaidrs kā diena. Tu viņu nogalināsi.
- Es neesmu algots slepkava, Stregobor.
- Slepkava tu neesi, tas tiesa.
- Es par naudu nogalinu nezvērus, Stregobor. Briesmoņus, kuri apdraud cilvēkus. Ar tev līdzīgo burvestībām un lāstiem radītas bestijas. Nevis cilvēkus.
- Viņa nav cilvēks. Tieši viņa ir briesmonis, mutants, nolādēts izdzimtenis. Tu uz šejieni atvedi kikimoru. Čakste ir sliktāka par kikimoru. Kikimora nogalina aiz izsalkuma, bet Čakste patikas dēļ. Nogalini viņu, un es tev samaksāšu tādu summu, kādu vien vēlēsies. Saprāta robežās, protams.
- Es jau tev teicu, ka stāstus par mutāciju un Lilitas lāstu uzskatu par murgiem. Meitenei ir savi iemesli nokārtot rēķinus ar tevi, un es tur nejaukšos. Vērsies pie pilsētas vecākā, pilsētas sardzes. Tu esi pilsētas burvis, tevi sargā pilsētas likumi.
- Man uzspļaut likumiem, pilsētas vecākajam un viņa palīdzībai! aizsvilās Stregobors. Nevēlos nekādu aizsardzību, gribu, lai tu viņu nogalini! Šajā tornī neienāks neviens, esmu šeit pilnīgā drošībā. Bet kas man no tā? Man nav nodoma te nīkt līdz sava mūža pēdējai stundiņai. Čakste neatteiksies no sava nodoma, kamēr vien būs dzīva, to es zinu. Vai man jāsēž šeit, torni, un jāgaida nāve?
- Viņas ari sēdēja. Vai zini ko, mag? Vajadzēja ļaut medīt meitenes citiem, varenākiem burvjiem, vajadzēja paredzēt sekas.
- Geralt, es tevi lūdzu.
- Nē, Stregobor.
Burvis klusēja. Neīstā saule neīstajās debesīs tuvojās zenītam, taču raganis zināja, ka Blavikenā jau krēslo. Viņš sajuta izsalkumu.
- Geralt, teica Stregobors. Kad mēs uzklausījām Eltibaldu, daudzi no mums šaubījās. Taču mēs nolēmām izvēlēties mazāko no ļaunumiem. Tagad es tevi lūdzu veikt tādu pašu izvēli.
- Ļaunums paliek ļaunums, raganis pieceldamies nopietni teica. Mazāks, lielāks, vidējs, viss vienalga proporcijas ir relatīvas, bet robežas nenoteiktas. Neesmu svētais, dzīvē nācies darīt ne tikai labo. Taču, ja man jāizvēlas starp vienu un otru, tad izvēlos neizvēlēties vispār. Man laiks iet. Tiksimies rīt.
- Varbūt, teica burvis. Ja paspēsi.
III
“Zelta sēta”, pilsētiņas labākā iebraucamā vieta, bija ļaužu pilna un trokšņaina. Viesi, vietējie un iebraucēji, lielākoties bija aizņemti ar nācijai vai profesijai ierastām nodarbēm. Svarīgi tirgoņi ķildojās ar rūķiem par preču cenām un kredītprocentiem. Mazāk svarīgi tirgoņi knieba dibenā meitenēm, kuras iznēsāja alu un kāpostus ar zirņiem. Vietējie pamuļķi izlikās gudri un zinoši. Meičas visiem spēkiem centās iepatikties naudīgajiem, vienlaikus atšūdamas beznaudīgos. Važoņi un zvejnieki dzēra tā, it kā no rītdienas stātos spēkā sausais likums. Jūrnieki dziedāja dziesmiņas par jūras viļņiem, kapteiņu drošsirdību un sirēnu daiļumiem, pēdējos īpaši gleznaini aprakstot visās detaļās.
- Piepūlē atmiņu, Setnik, pārliecies pār leti, lai kņadā būtu sadzirdams, krodziniekam teica Kaldemeins. Seši puiši un meitietis, ģērbti melnās, ar sudrabu apkniedētās ādās pēc jaunākās Novigradas modes. Redzēju viņus pie robežsardzes posteņa. Viņi apmetās pie tevis vai “Pie tunča”?
Krodzinieks, svītrainā priekšautā slaucīdams kausu, savilka apaļo pieri grumbās.
- Šeit, pilsētas vecākais, viņš beidzot atbildēja. Teicās atbraukuši uz gadatirgu, taču visi ar zobeniem, pat meiča. Ģērbti, kā jau teicāt, melnā.
- Ak tā, pamāja pilsētas vecākais. Kur viņi ir tagad? Te viņus neredzu.
- Mazākajā zālē. Zeltā maksāja.
- Iešu viens pats, teica Geralts. Lieku troksni nevajag. Vismaz ne šobrīd, viņu visu klātbūtnē. Atvedīšu meiteni šurp.
- Varbūt tā būs labāk. Bet liec vērā es nevēlos šeit nekādus pārsteigumus.
- Ņemšu vērā.
Jūrnieku dziesma, spriežot pēc aizvien lielāka nepiedienīgo vārdu skaita, tuvojās lielajam finālam. Geralts pabīdīja sāņus no netīrumu kārtas stīvo un lipīgo aizkaru, kurš aizsedza ieeju zālē.
Pie galda sēdēja seši vīrieši. Tās, kuru raganis bija meklējis, viņu vidū nebija.
- Ko vajag? iesaucās tas, kurš viņu pamanīja pirmais, papliku galvasvidu, rētas izķēmotu seju. Tā šķērsoja kreiso uzaci, deguna pamatni un labo vaigu.
- Gribu runāt ar Čaksti.
No galda pieslējās divi vienādi stāvi identiskām sejām, gaišiem, sapinkātiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem, ģērbušies pilnīgi vienādi piegulošos melnas ādas tērpos, kas spīdēja un laistījās sudraba rotājumos. Vienādām kustībām dvīņi pagrāba no sola vienādus zobenus.
- Mierīgi, Vir. Sēdies, Nimir, teica rētainais cilvēks, atbalstījis elkoņus pret galdu. Ar kuru tu, brāl, gribi runāt? Kas tā tāda Čakste?
- Tu labi zini, par ko ir runa.
- Kas šis tāds? jautāja puskails, sviedriem noplūdis tēvainis, krusteniski apjozies jostām un ar dzelkšņotiem aizsargiem uz apakšdelmiem.
- Tu viņu pazīsti, Nohor?
- Nē, nepazīstu, atbildēja rētainais cilvēks.
- Šitas ir kaut kāds albīns, ieķiķinājās Nohornam līdzās sēdošs kalsns, tumšmatains vīrietis. Smalkie sejas vaibsti, lielās, melnās acis un spicās ausis liecināja, ka viņš ir elfu pusasiņu jauktenis. Albīns, mutants, dabas kļūda. Kā tādus laiž krogos pie kārtīgiem cilvēkiem?
- Es viņu jau esmu kaut kur redzējis, bilda plecīgs, iededzis tips ar bizē sapītiem matiem un, samiedzis acis, ļauni uzlūkoja Geraltu.
- Nav svarīgi, Tavik, kur tu viņu redzēji, teica Nohorns. Paklau, brāl. Civrils pirms mirkļa tevi šausmīgi apvainoja. Neizaicināsi viņu? Vakars ir tik garlaicīgs.
- Nē, mierīgi attrauca raganis.
- Bet mani, ja es tev uz galvas uzliešu šo zivju viru, izsauksi? iesēcās puskailais.
- Mieru, Piecpadesmit, teica Nohorns. Teica taču, ka nē. Tātad nē. Uz šo brīdi. Nu, brāl, saki savu sakāmo un taisies, ka tiec. Tev ir dota iespēja aiziet pašam. Ja ne, tevi iznesīs.
- Man tev nav nekas sakāms. Gribu runāt ar Čaksti. Ar Renfri.
- Dzirdat, puiši? Nohorns uzlūkoja kompanjonus.
- Viņš gribot runāt ar Renfri. Un kādā nolūkā, brāl, ja drīkst zināt?
- Nedrīkst.
Nohorns pacēla galvu un palūkojās uz dvīņiem. Tie tūdaļ paspēra soli uz priekšu, augsto zābaku sudraba sprādzēm šķindot.
- Zinu, pēkšņi teica tas ar bizi. Es zinu, kur viņu esmu redzējis!
- Ko tu tur murmulē, Tavik?
- Pilsētas vecākā mājas priekšā. Viņš bija atvedis notirgot kaut kādu pūķi, tādu zirnekļa un krokodila krustojumu. Ļaudis stāstīja, ka viņš esot raganis.